Smagās mūzikas cienītājiem ar tā sauktajām „melnajām piektdienām”, tas ir, piektdienām, kas iekrīt 13. datumos, ir īpašas attiecības. Šoreiz tās būs pavisam īpašas: 13. martā klubā „Melnā piektdiena” notiks leģendārās „Huskvarn” atvadu tūres noslēdzošais koncerts.
Pēdējais koncerts
Pie latvju „thrash metal” pionieru „Huskvarn” mūzikas izaugusi vesela paaudze – grupa pastāv jau 25 gadus. Lai gan varētu pompozi svinēt jubileju, izdot labāko dziesmu izlasi vai kā citādi izpildīties, mūziķi ir nolēmuši šo ceturtdaļgadsimta pastāvēšanu atzīmēt citādi – pieliekot lielu un treknu punktu grupas gaitām. „Sapratām, ka tas būtu godīgs parādu atmaksas brīdis gan „Huskvarn” dalībniekiem, kuri šo 25 gadu laikā ir bijuši 25, gan publikai, kas ir augusi līdz ar mums, pārdzīvojusi un izdzīvojusi visu šo laiku. Varbūt arī nerealizējām visu, ko bijām iecerējuši, bija kādi sapņi, kas nesanāca, bet daudz kas arī baigi forši sanāca! Ja jūti, ka tālāk nekā nebūs, tad ir jāver tā bode ciet, bet cepure jāpaceļ ar godu. Paldies mūsu džekiem un paldies cilvēkiem, kas dzīvoja mums līdzi!” skaidro grupas vokālists Urbix, civilajā dzīvē Normunds Štefenhagens.
Atvadu tūres ietvaros jau nospēlēti trīs koncerti, bet nu pienācis laiks pašam pēdējam – gan tūres „End Of The Road” ietvaros, gan grupas dzīvē vispār. „Jā, jā, es jau skatījos, ka daži internetā iekomentē – pēc tam 30 gados būs Back To The Road utt.,” norūc Urbix. „Personīgi es noteikti gribētu beigt [„Huskvarn” stāstu], ja izveidojas laba kompānija un visi baigi labi jūtas, tad varbūt ir jādibina cita brigāde, kaut kāds „old soldiers”, bet „Huskvarn” ir jāpaliek atmiņās tādai, kāda tā bija. Ja beidzam, tad beidzam. Vienīgais megaizņēmums, ja vēl šajā beigu gadā uzspēlētu kādā festivālā, bet neķēmoties un nemāžoties ar kaut kādiem atgriešanās koncertiem. 13. marts, „Melnā piektdiena”, ir fināla koncerts, un viss, „off”!
Nobeidza ārzemes
Grupai „Huskvarn” ir bijuši četri nopietni sastāvi, un tie visi rīt būs redzami uz skatuves, turklāt gandrīz pilnā sastāvā. Protams, izņemot divus vīrus: bundzinieks Juris Siņicins 1997. gadā nositās autokatastrofā, bet ģitārists Sigvards Blažēvics 2004. gadā mira ar smagu slimību – viņam bija tikai 27 gadi...
Pašā pirmajā sastāvā bez paša Urbika bija ģitāristi Lefča (Jānis Levits) un Melnais (Edgars Ķauķis), basists Longs (Kaspars Žers) un bundzinieks Balcers (Māris Balcers). Lefču drīz vien nomainīja Šerifs (Ivars Talcis), un šādā sastāvā tika izdota kulta kasete „On The Road” (1992) – čīkstoša un pīkstoša tā joprojām ir daudzu smagās mūzikas cienītāju goda vietā. Pēc tam sākās buņģieru rotācija, jo Balcers devās uz Vāciju (viņu nomainīja Juris Šenbergs). Starp citu, tieši šo mūziķu došanos uz ārzemēm Urbix dēvēja par grupas lielāko klupšanas akmeni – tikko sastāvs ir daudzmaz saspēlējies, tā kāds no tā izkrīt. „Albumu „On The Road” mēs rakstījām ar Šerifu, bet starp šo ierakstu un nākamo [„Bomb Brain Melodies”] mums jau izveidojās trešais sastāvs, kurā Ivara vietā jau bija Andrejs Mingačovs jeb Minka – viņš arī būs koncertā! –, kā arī basģitārists Sergejs [Karševs], kas tagad ir „Biomorph” sastāvā un spēlē kaut kādu tehnokosmometālu, ko man to nesaprast...” atzīst Urbix. „Līdz 1996. gadam gājām „thrash” virzienā ar nelielu „death” piesitienu, bet tad vai nu izdegām, vai arī savstarpēji cits citam noriebāmies, vai arī viss kopā, bet sākām meklēt kaut ko jaunu. Pašķīrāmies ar Melno, mēģinājām padarboties ar citiem čaļiem – pienāca basģitārists Uģis Jaunslavietis, ģitārists Agris Siksna un bijušais „Monro” bundzinieks Juris Siņicins. Uztaisījām kaut ko ļoti enerģisku un dusmīgu, līdzīgu „Motorhead”. Atkal viss baigi labi gāja, bet tad notika traģiskais atgadījums ar Juri...”
Paliek vecāki, paliek prātīgāki
Pēc šādām neveiksmēm „huskvarnieši” pēkšņi metās elektroniskā metāla lauciņā un kā trio pat ar labiem panākumiem piedalījās „Liepājas dzintarā”. „Tolaik „MicRec” solīja, ka būs labi, un Guntars [Račs] arī baigi centās, bet, kad viņi ieraudzīja dziesmas nosaukumu „I’m A Whiteman”... Man tajā laikā nepielēca, ka to Rietumos uztvers tik saasināti. Protams, ka sākās problēmas – tikai dēļ dziesmas nosaukuma. Beigu galā „aplūza” arī šis elektroniskais projekts. Pēc kādiem trim četriem šādiem „aplauzieniem” dūša bišķiņ sašļuka, turklāt ap 2000. gadu arī pasaules metālmūzikā sākās dažādi eksperimenti, parādījās „Paradise Lost” un tamlīdzīgas grupas, un vienīgie, kas vēl noturēja līmeni, bija „AC/DC” un „Slayer” – pārējie slīdēja, diemžēl arī mēs.”
Uz kādiem četriem gadiem grupas darbība apstājās – tā atjaunojās, pateicoties tam, ka Urbix iepazinās ar basģitāristu (vēlāk ģitāristu) Ģirtu Jansonu, un lūgumiem atjaunoties kaut vai uz vienu koncertu Jelgavas festivālā „Mēs – tornim”. Atkal notika turbulences ar sastāvu (buņģieru vien bija kādi trīs vai četri), līdz ar to pat grūti pateikt, ko var dēvēt par „Huskvarn” pēdējo sastāvu – laikam to, kurā spēlēja Urbix, Ģirts, Bruno Josts un Kaspars Grīnbergs (vai Edgars Felkers). „Beigu galā es sapratu, ka džeku vīzija par šo mūziku ir pavisam cita, ļoti būtiski sāka atšķirties redzējums. Ja tik miniatūrā kolektīvā, kurā ir trīs līdz pieci cilvēki, vairs nevar vienoties par vienu konkrētu vīziju, tad jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk. Tā arī nolēmām, ka „Huskvarn” kodols ar Ģirtu priekšgalā izveido „Chaosact”, savukārt es teicu, ka man vajag apmēram gadu morāli, garīgi un visādi citādi savākties.”
Rokfestivālā „Klang!” Urbix ar Lefču piedalījās projektā „Caurvējš”, kas spēlēja vāciešu rokbalādes. „Kad satikos, teicu – vecais, vajag ar godu atvadīties! Un viņš piekrita, es par to biju nenormāli pārsteigts! Lefča agrāk bija ļoti impulsīvs džeks, bet tagad skatos – ārprāts, cik ļoti mēs visi esam mainījušies, turklāt uz pozitīvo pusi! Esam kļuvuši draudzīgāki un brālīgāki, tādi kā grupas izveidošanas pirmsākumos! Ir baigi neticami, ir pagājuši 25 gadi, un viss kaut kā pavisam citādāk nostājies! Ļoti forši, ka praktiski neviens no grupas 25 dalībniekiem neatteica piedalīties šajā atvadu tūrē.”
Pavisam neaiziet
Pēdējos gados gan „Huskvarn” nīkuļoja – ik pa laikam nozāģēja kādā koncertā, bet tas arī viss. „Ar pēdējiem ansambļa dalībniekiem es vairs nesapratu to mūziku, ko mēs ražojam, es tikai sapratu to, ka tā vairs nav „Huskvarn”. Protams, ka tas ir ļoti spēcīgs un mūsdienīgs metāls, bet vairs ne tas, kas tika radīts 90. gados, un arī ne tas, ar ko atsākām darbību šā gadsimta sākumā. Turklāt ir arī cilvēcīgais faktors: priekš viņiem es esmu vecs ērms ar savām jocībām, bet priekš manis viņi jauni zēni ar saviem piņģerotiem. Tā nolēmām, ka foršākais būtu noraut stopkrānu – viņi turpina savā enerģijā iet tālāk, izveidojot jaunu grupu [„Chaosact”], bet „Huskvarn” liek punktu.”
Vai pašam mūzikas nepietrūks? „Es domāju turpināt nodarboties ar mūziku, tikai citādākās izpausmēs. Pēdējos gados manu prātu nodarbina garīgā attīstība un mani ļoti saista un interesē citu tautu folkmūzika. Man tas liekas interesanti, pamēģināt ar savu metālista pieredzi pakombinēt ar šāda veida mūziku. Un otrs – mēs ar Juri Šenbergu turpināsim „Caurvēja” projektu, kas būs latviešu roka zelta fonda atspēlēšana mūsu interpretācijā. Iespējams, ka tas ir drusku opīgi, taču mums patīk tā laika mūzika – „Līvi”, „Monro”, „Pērkons”, „The Satellites”, arī „Huskvarn” – tas viss ir baigi forši!”