Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Latvijā

Par karu – no vienas galējības otrā

© F64

Pārāk emocionāli un nepraktiski – tā politiķi runā par jebkādu iespējamo karu. Viņi rada satraukumu, taču nepalīdz vairot iedzīvotāju gatavību sargāt savu valsti.

Stafeti no ārlietu ministra, kurš biedēja ar Trešā pasaules kara tūlītēju atnākšanu, pārņēmis Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Kārlis Seržants – īsā versija viņa ieteiktajai rīcībai kara gadījumā ir bēgšana no pilsētas projām uz laukiem vai motorlaivā pāri jūrai.

K.Seržants pats Neatkarīgajai apgalvo, ka Rīga TV 24 intervijas fragments izrauts no konteksta. Runājis par situāciju, kad virsū brauc tanki un no gaisa krīt artilērijas lādiņi: «Nu ko tas cilvēks, kurš armijā nav bijis, var palīdzēt!» Tomēr sižetā viņš skaidri un gaiši pamāca «Brauc prom!», «karš jāatstāj to rokās, kas māk karot!»

Kam Latviju?

Patriotiski noskaņotus cilvēkus tas aizvainojis. Armija mums, maigi izsakoties, kompakta. Skaitliski lielā mērā balstīta uz brīvprātīgiem zemessargiem un ticību sabiedroto atnākšanai. Ja visi pārējie pie pirmajām briesmām taisīsies projām, kam tad vispār tāda Latvija vajadzīga? Militārās tuvcīņas speciālists Egils Helmanis saka: «Aizbraukt no savas valsts grūtā brīdī vai noskatīties no malas, kā apšauj Zemessardzi, nav nekāds varoņdarbs!» Ko viņš pats darītu krīzes situācijā? Nogādātu drošībā ģimeni un dotos aizstāvēt savu valsti. Kā jau lielākā daļa Latvijas vīriešu.

Uzreiz gan jāprecizē, ka deputāts Kārlis Seržants intervijā paudis tikai un vienīgi savu privāto viedokli un ieteikums kara gadījumā ņemt kājas pār pleciem nav saskaņots nedz viņa paša pārstāvētajā komisijā, nedz arī Aizsardzības ministrijā. Ministrija politiķa viedokli komentēt atturas, bet, kas attiecas uz civilpersonu rīcību kara gadījumā, nekādu masveida bēgšanu tā neatbalsta un neatbalstīs. Militāri publisko attiecību departamenta direktors Kaspars Galkins retoriski vaicā, kāda tad jēga ir no savas valsts, no dalības Eiropas Savienībā un NATO, ja pie pirmajām bažām mēs būtu gatavi to pamest.

Cita lieta, ka ikvienam patiešām ir vērts apsvērt savu nodrošinājumu krīzes situācijām un izveidot minimālā nodrošinājuma komplektu, līdzīgi kā Kalifornijas amerikāņi to dara zemestrīču dēļ.

Varbūt tomēr grāmatiņu

Ukrainas notikumi rāda, ka dzīvojam nemierīgos laikos. Ministrija tādēļ apsver iespēju tomēr sekot savu Lietuvas kolēģu piemēram un izdot pamācību apkopojumu vienkāršā valodā par rīcību kara un dažādu citu ligu gadījumā. Līdz šim tas nav darīts, lai lieki neuztrauktu iedzīvotājus, taču pieprasījums pēc šādas informācijas acīmredzot ir pārāk liels, lai turpinātu to ignorēt.

Šobrīd robu iedzīvotāju zināšanās aizpilda neoficiālā komunikācija. Labs palīgs šādam nolūkam ir neformālais militārais blogs vara bungas. Te atrodams plašs informācijas klāsts par rīcību ārkārtas situācijās. Noderēs gan armijniekiem, gan civilajiem. Vara bungas pēc angļu analoģijas pat radījušas jaunu terminu – gatavnieks (prepper – prepared person). Tā ir «persona, kas apzināti un brīvprātīgi apgūst īpašas iemaņas, zināšanas un sagatavo krājumus, lai vienatnē vai kopā ar savu saimi nenonāktu bezpalīdzīgā vai no citiem atkarīgā stāvoklī (t.sk. no glābšanas dienestiem) bīstamās situācijās (..)».

Dzīvs un pa rokai

Kara gadījumā civilpersonai ir daudz par ko jādomā – vajadzīgs ūdens, ēdiens, apģērbs, siltums. Ja patvērums nav drošs, jāpārvietojas, un šādā situācijā noderēs laikus sagatavota «atkāpšanās mugursoma». Katram tajā ieliktam priekšmetam jāatbilst vienam vienkāršam principam: 72 stundu laikā es to izmantošu ar 80% varbūtību. Visu pārējo laukā. Izdzīvošanas knifi ir daudzi un dažādi: vislabākā valūta ir cigaretes un alkohols, netīru ūdeni var nofiltrēt caur sieviešu higiēnas tamponu, sasildīt pārsalušas kājas var, dažas minūtes tās paturot otra cilvēka padusēs. Lielākas iespējas izdzīvot ir, izvairoties lietot apģērbā militāras krāsas.

Ja šobrīd kara draudi šķiet tik tāli, ka par stāšanos Zemessardzē un krājumu veidošanu negribas īpaši domāt, var iztikt ar izdzīvošanas komplektu (survival kit), kas nopērkams armijas veikalos un maksā ap 20–30 eiro. Tajā ietilpst patiešām absolūtais minimums metāla kārbā. Ūdens dezinfekcijas tabletes, mazs nazītis un makšķerēšanas komplekts, svece, krams, kompass, plāksteri, stieple, šūšanas komplekts (ekstremālā situācijā var arī pats sevi sašūt), svilpe, zāģaukla un vēl dažas lietas, kas, prasmīgi tās lietojot, var izglābt no lielām nepatikšanām.

Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis ar padomnieces Aijas Jakubovskas starpniecību Neatkarīgajai uzsver, ka šobrīd Latvijai nav tieša militāra apdraudējuma. Taču pie pašreizējās drošības situācijas Eiropā cilvēku bažas ir saprotamas. Pašu un sabiedroto atbildīgie dienesti tāpēc vienlaikus darot divus darbus – visu iespējamo, lai krīzes situāciju nepieļautu, un paralēli plāno rīcību dažādu un pat ļoti atšķirīgu scenāriju gadījumā. Bet projām no Latvijas gan nevienam nav jābēg. Kā paskaidro ministrs: «Arī cilvēki, kuriem nav militāras sagatavotības, tiks aicināti sniegt savu ieguldījumu valsts aizsardzībā.» Darbs pie rezervju sagatavošanas jau sākts.