EKSKLUZĪVA INTERVIJA: Deniss Čalovskis: Uz valdību es nedusmojos

Pagājušajā nedēļā intervēju tā saukto Imantas hakeri Denisu Čalovski. Atšķirībā no politiķiem vai amatpersonām, kam pietiek uzdot vienu jautājumu, lai vairs nebūtu apturami runas plūdi, saruna ar Čalovski nevedās viegli – viņš bija nomākts, nerunīgs un lakonisks, laikam jūtot, ka drīzumā kaut kas notiks.

Pagājušajā nedēļā intervēju tā saukto Imantas hakeri Denisu Čalovski. Atšķirībā no politiķiem vai amatpersonām, kam pietiek uzdot vienu jautājumu, lai vairs nebūtu apturami runas plūdi, saruna ar Čalovski nevedās viegli – viņš bija nomākts, nerunīgs un lakonisks, laikam jūtot, ka drīzumā kaut kas notiks. Nācās kā ar knīpstangām naglu ar lielām mokām vilkt no viņa ārā vai katru atbildi. Viņš atzinās, ka nācis uz redakciju ar vēlmi ļoti daudz ko pateikt, taču pa ceļam visas domas kaut kur pačibējušas. Sarunājām, ka pirms publikācijas vēl sazvanīsimies un došu viņam iespēju vēl ko piebilst vai precizēt, taču izrādījās, ka sazināties vairs nav iespējams – Denisa māte telefonsarunā izklausījās izmisusi un pavēstīja, ka dēls atrodas iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā Čiekurkalnā un gaida, kad viņu vedīs uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Tur acīmredzot viņu pratinās un tiesās. Lai gan viņš nekad nav bijis ASV, pat ne kā tūrists, Latvijas valdība ar vieglu roku ir pakļāvusies ASV prasībai Čalovski izdot.

Tas, kas pašlaik ar Čalovski notiek, ir liels noslēpums – zināms vien tik, ka ir uzsākts izdošanas process ASV maršalu servisam.

Piedāvāju Neatkarīgās lasītājiem sarunu ar Denisu Čalovski, kas notika teju vai viņa aizturēšanas priekšvakarā.

– Jūs plašsaziņas līdzekļiem esat sacījis, ka vēlaties braukt uz ASV pats. Kāpēc?

– Gribēju braukt uz ASV un atrasties tur legālā veidā – lai man ir visas tādas pašas tiesības kā ASV pilsonim, nevis kā tūristam vai kaut kā tā.

Informēju par savu vēlmi ASV vēstniecību, un tur man pateica, ka man jāiegūst ASV vīza. Samaksāju konsulāro nodevu, aizpildīju visus nepieciešamos dokumentus un gaidīju, ka tikšu uzaicināts uz interviju vēstniecībā. Taču uz interviju neesmu aicināts.

Mana doma bija nebēgt no problēmas. Mana situācija ir problēma, un kaut kādā veidā tā jārisina.

Varēju arī sēdēt un gaidīt, un nerauties uz Ameriku. Bet ir pagājuši jau vairāk nekā divi gadi, kopš mani aizturēja un nogādāja cietumā. Redzu, ka Latvijā valdība neinteresējas par saviem pilsoņiem, ka pašam jādomā, ko darīt.

– Vai Amerikā spēsit ko panākt, aizstāvēties, pierādīt? Tur ir pavisam citāda tiesu sistēma nekā Eiropā – tur ir zvērināto tiesa vai vienošanās ar tiesnesi par saņemamo sodu, daudz lielāka nozīme ir precedentam, par analoģiskiem nodarījumiem ASV dažkārt piespriež desmit reizes bargāku sodu nekā Latvijā vai citās ES valstīs. ASV un ES ne visai sakrīt izpratne par cilvēktiesībām. Vai nav bail?

– Protams, ka ir bail. Jebkuram cilvēkam būtu bail. Man nav garantiju par to, ko ar mani tur darīs. Tāpēc gribēju dabūt vīzu un doties turp pats – lai man būtu vismaz kāds legāls pamats tur atrasties. Bet, ja man nav pamatojuma un atļaujas tur atrasties, tad kas es tur būšu?

– Latvijā advokāti jūs aizstāv «sporta pēc» – tāpēc, ka neparasts gadījums un viņiem tas ir interesants izaicinājums. Bet ASV advokātu pakalpojumi šādā lietā solās būt ļoti dārgi. Kā apmaksāsit juridisko palīdzību?

– Jā, advokāti tur dārgi, bet laikam arī tur ir valsts apmaksāti aizstāvji. Man tā ir vienīgā iespēja aizstāvēties, jo nepazīstu nevienu ASV advokātu un man nav tādas naudas, lai par viņu pakalpojumiem samaksātu.

– Vēl ir tāda nianse, ka ASV sabiedrībā hakeri tiek teju vai pielīdzināti teroristiem. Amerikāņu mājsaimnieces nezina, kur ir Latvija, un visus austrumeiropiešus uzskata par «krievu mafiju». Vai jums nav bažu, ka tiksit uzskatīts par krievu mafiozu un teroristu, no aizspriedumiem, kas var vēl papildus sarežģīt aizstāvību?

– Par «krievu mafiju» nebiju iedomājies. Bet tik un tā gribu, lai viss beidzas, lai tādā vai citādā veidā nokārtojas. Tas stress, kādā dzīvoju, vairs nav izturams, tas atņem visus spēkus. Tas atņem arī pašu galveno – veselību.

– Pirms diviem gadiem, kad jūs aizturēja, parādījās ziņas, ka esat iesaistīts vērienīgā blēdību shēmā kopā ar kādiem Krievijas pilsoņiem un Rumānijas pilsoni, esat palīdzējis radīt bīstamu datorvīrusu. Ar vīrusu inficēts miljons datoru pasaulē, nozagti miljoni naudas no banku kontiem, vīruss iekļuvis pat NASA datoros. Vai tas taisnība? Vai jums ir saprotams, ko jums inkriminē?

– Par to, ko esmu it kā noziedzies, esmu lasījis avīzēs.

– Vēl bija amerikāņu sniegta informācija, ka Deniss Čalovskis slēpies aiz nika «Miami». Vai esat Miami?

– Nē, tādu segvārdu nelietoju.

– Vai esat izcils programmētājs? Varbūt jums piedāvās strādāt NASA? Kā seriālos...

– Diez vai. Man ir ar datoriem saistīta izglītība, taču neesmu specializējies programmēšanā. Protu labot datorus, izveidot mājaslapu.

– Ar ko nodarbojāties pēc Centrālcietumā? Cīnījāties pret bedrēm ielās?

– Jā, man ir tāds projekts www.stopbedres.lv. Cilvēki var nofotografēt bedres un internetā ziņot pašvaldībai, kur tās atrodas. Pašvaldība savukārt ņem norādījumus vērā un bedres aizlāpa.

Kopā ar jauniem, aktīviem cilvēkiem, kas grib paveikt ko labu savai pilsētai, valstij, esmu organizējis talku. Prātā ir arī citi projekti, taču nevaru paveikt visu, ko gribētos. Ir problēma tas, ka mani tur aizdomās par šaušalīgiem noziegumiem. Šī problēma traucē. Lai kur es ietu, ko darītu, visu laiku atkal un atkal domas atgriežas pie tās. Tas traucē domāt radoši un produktīvi, traucē miegu.

Kā nebūt tomēr saņēmos un strādāju – Latvijas Ārstu biedrībā pie Pētera Apiņa pie projekta www.arsts.lv un citiem projektiem.

– ASV ir sliktas attiecības ar Krieviju. Krievija, piemēram, neizdod ASV noslēpumus internetā visu apskatei izlikušo Edvardu Snoudenu. Arī Čalovski Krievija diezin vai izdotu. Vai jums neradās doma bēgt uz Krieviju?

– Man pa galvu ir šaudījušās visādas domas, arī šāda. Bet, ar vēsu galvu apsverot, to atzinu par neprātīgu un atmetu. Tas nerisinātu problēmu. Nevaru laisties lapās, jo esmu atbildīgs par tuviem cilvēkiem. Pagājušajā gadā slimoja mans tēvs, un viņam vajadzēja manu atbalstu. Tēvs nomira. Jāpalīdz arī mātei. Ir vēl kāds cilvēks, kuru nevēlos pamest uz visiem laikiem. Negribu bēgt no problēmas, bet to risināt. Ceru, ka agrāk vai vēlāk Latvijā atgriezīšos.

– Zināms, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir spriedusi jums par labu. Iznāk, ka tiesu gan esat vinnējis, taču izdošanu vai neizdošanu ASV tās spriedums nekādā veidā neietekmē.

– Jā, tā ir.

– Cik var saprast, pastāv kādi juridiski samezglojumi par to, ka pirms nosūtīšanas uz ASV atkal var tikt pārkāptas jūsu cilvēktiesības?

– Iespējams. Juristi par to strīdēsies.

– Jūsu aizturēšana pirms diviem gadiem bijusi kā Holivudas filmās – vīri maskās ar virvēm nolaižas no jumta, izsit logus, iemet dūmu sveces dzīvoklī...

– Jā, tā bija. Pret to nevarēju neko iebilst, ne pierādīt, kamēr ECT pateica, ka tā darīt nedrīkst. Bet galvenais arguments, kas figurēja ECT, bija tas, ka desmit mēnešu laikā, kamēr atrados Rīgas Centrālcietumā, man nebija nekādu iespēju kaut ko pārsūdzēt, kā nebūt aizstāvēties. Iznāk, ka varas iestādes var darīt visu, ko grib.

– Kādi cietumā bija apstākļi? Kādu pieredzi guvāt?

– Pazaudēju gandrīz gadu no savas dzīves. Nevienam nenovēlu piedzīvot ko līdzīgu.

Laba tur nekā nebija. Neviens mani nespīdzināja, bet tas laiks bija tukšums, no kura nav nekā, ko atcerēties, dzīve notika ārā, bet es tajā laikā nedzīvoju.

– Jūsu māte, šķiet, nav bagātniece, un diezin vai viņa varēs bieži apciemot jūs Amerikā.

– Ne tikai bieži, bet droši vien vispār nevarēs, jo nebūs tik daudz naudas un viņai nav tik laba veselība, lai varētu ceļot pa Ameriku.

– Valda Dombrovska valdības vairākums nobalsoja, ka jūs var izdot ASV. Tagadējā Laimdotas Straujumas valdība mazgā rokas nevainībā un uzskata, ka tai vairs par jūsu lietu nav jālemj. Vai jums nav milzīgas dusmas uz šiem politiķiem?

– Šī valdība arī nebūs mūžīga un mainīsies. Kamēr tās vienaldzība skar tikai mani, ļaudis domā, ka tas ir atsevišķs gadījums, kas viņus neskar. Kad būs redzams, ka valdībai vienaldzīgi ir visi pilsoņi, tad valdība mainīsies.

Bet nekādu tādu dusmu nav. Tas paliek uz viņu sirdsapziņas. Tas, ko par šo lietu rakstīja prese, drīzāk bija komiski – piemēram, aizsardzības ministrs, kurš iepriekš bija izteicies, ka mani nevajag izdot, neaizgāja uz valdības sēdi, lai nebūtu jābalso, aizbildinoties, ka viņam atvaļinājums. Bet pēcpusdienā pēc Ministru kabineta sēdes viņš Ministru kabineta ēkā piedalījās kādā seminārā. Labklājības ministre izteikusies, ka negribot apkaunoties Amerikas priekšā. Un tur vēl bijuši visādi brīnumi un jocīgumi. Godīga bija kultūras ministre, kas pateica, ka šādā lietā nav kompetenta.

Valdība bija aicinājusi informēt par manu lietu ģenerālprokuroru, bet advokātam, kas arī stāvēja aiz durvīm, nedeva iespēju izteikties.

Tagadējā premjere arī bija tajā sēdē un balsoja par manu izdošanu, un lielā mērā pašreizējais valdības sastāvs ir tāds pats kā toreiz. Tāpēc nedomāju, ka šī valdība nolemtu kaut ko citu – visdrīzāk arī tagad vairākums nobalsotu, ka mani jāizdod.

– Nacionālās apvienības Visu Latvijai!Tēvzemei un brīvībai/LNNK valdes loceklis, tagad arī Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks tviterī bija ierakstījis par jums, ka «tāds noziedzies urlēns» Latvijai nav vajadzīgs. Kā vērtējat šā ietekmīgā politiķa vārdus?

– Grūti vērtēt to, kas ir ārpus laba un ļauna. Bet arī šajā politiskajā spēkā ir dažādi cilvēki, ne visi ir tādi kā Iesalnieks. Viņa partijas biedrs Imants Parādnieks man rakstīja tīklā, ka viņš ir pret manu izdošanu ASV, un pauda nožēlu par sava kolēģa izteicienu. Laikam viņam ir kauns par savu kolēģi. Vēl šīs partijas Saeimas frakcijā ir atvaļinātais brigādes ģenerālis, zinātnieks Kārlis Krēsliņš, kurš arī pauda, ka nevajag mani izdot, un uzdāvināja man savu grāmatu ar autogrāfu.

– Sociālajos tīklos manāms, ka jums ir paprāvs atbalstītāju pulciņš. Kas viņi ir – draugi, paziņas?

– Tur ir arī draugi un paziņas, un arī man nepazīstami cilvēki, kas mani atbalsta. Paldies viņiem!

– Vai ir tā, ka visas tiesiskās iespējas izsmeltas, jūs neko pārsūdzēt vai panākt Latvijā vairs nevarat?

– Šķiet, ka tā ir. Tas, ko pateikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, šeit nevienu neinteresē.

– Ja jums būtu iespēja izvēlēties, kurā valstī stāties tiesas priekšā, vai jūs gribētu to darīt Latvijā vai ASV?

– Gribētu, protams, Latvijā, taču izskatās, ka tas nav iespējams. Mana aizstāvība aicināja pārņemt lietu Latvijā, uzsākt kriminālprocesu, uz ko tika pateikts, ka tas netiks darīts.

– Lai sparīgi aizstāvētos ASV tiesā, vajadzētu prast angliski. Vai protat?

– Mazliet protu, bet ne tādā līmenī, lai varētu saprast juridisku terminu nianses. Nāksies mācīties.

– Jūs esat teicis, ka esat Latvijas patriots. Vai esat joprojām?

– Man nepatīk izteikties patētiski, bet esmu gan. Ir cilvēki, kas mani ir pārpratuši un domā, ka es ironizēju, sakot, ka esmu patriots. Taču tā nebūt nav. Jūtos piederīgs šai valstij, te esmu dzimis, audzis, gājis skolā. Mūsu valsts ir tik skaista. Nu labi, valdība nav diez cik izdevusies, bet tādas tās valdības mēdz būt ne tikai Latvijā.

Jūs jau redzat, ka neesmu nekur bēdzis un esmu palicis šeit pat. Vai tas vien neliecina, ka esmu patriots? Es ne tikai eju uz vēlēšanām, bet esmu centies arī paveikt ko sabiedriski derīgu – esmu izveidojis jau pieminēto bedru ieraudzīšanas un lāpīšanas projektu, sadarbībā ar Rīgas domi biju uzsācis jaunu projektu par atkritumiem – iecere bija tāda, ka, līdzīgi kā ar bedrēm, iedzīvotāji varēs informēt ierēdņus par vietām, kur sakrājušies atkritumi, kur nenovākts sniegs, vasarā nenopļauta zāle.

– Ir arī citas skaļas lietas Latvijā, kas saistītas ar interneta vidi. Piemēram, gadījums ar Neo, kurš izlika internetā slēpto informāciju par ierēdņu algām. Pret viņu vērsās represīvo iestāžu bardzība. Tiesa gan viņu attaisnoja. Kā komentējat šos notikumus?

– Manuprāt, Neo vispār ne pie kā nav vainīgs. Šķiet, ka tur ir bijusi valsts iestādes mājaslapas programmētāju kļūda, kas padarīja slēpto informāciju pieejamu. Ja sodītu Neo, tad tādā pašā garā Maxima traģēdijas lietā varētu sodīt glābējus.

– Latvija nepiedalīsies Expo izstādē Milānā. Cita starpā komandītsabiedrība, kas nodarbojās ar organizēšanu, bija atvēlējusi gandrīz 40 tūkstošus eiro Instagram interneta konta veidošanai un ievietojusi tajā 17 fotoattēlu. Vai šādi darbi tiešām maksā tik dārgi?

– Kontu sociālajos tīklos var atvērt bez maksas.

– Bet Latvijas tēls internetā taču ir jāspodrina un jākopj?

– Pirmām kārtām jādomā, kā izmantot pašu latviešu intelektuālos resursus. Tas, kas notiek, ir absurds – Latvijā ir daudz izcilu jauno tehnoloģiju speciālistu, kuri spiesti meklēt darbu ārzemēs, bet tajā pašā laikā Latvijas projektos, piemēram, Nacionālajā bibliotēkā, par lielu naudu tiek algoti ārzemnieki.