Izplatītākie mīti par dzīvi mikrorajonos
 
©f64

Sabiedrības inspirētas asas diskusijas gada pēdējos mēnešos izraisīja viesnīcas projekts Rīgā, Grēcinieku ielā. Rīgas pilsētas arhitekta biroja vadītājs Gvido Princis uzskata, ka katrai būvei ir jāharmonizē vide, un jēdzienu «vides harmonija» sabiedrība uztver ļoti plaši. Tajā skaitā – arī dzīvi mikrorajonos, to attīstību, komforta līmeni un estētiku.

«Es domāju, ka pastāv daudz mītu par dzīvi mikrorajonos, un tie traucē sadarboties ēku un zemju īpašniekiem un iedzīvotājiem un uztvert katra vajadzības. Lai gan vairākos mikrorajonos nekas nenotiek, jo saimnieka nav. Dzīvokļu īpašnieki ir par sevi, zemes īpašnieks – par sevi un apsaimniekotājs vēl kaut kur,» viņš saka. Pilsētas arhitekta birojs pēdējā laikā ļoti daudz pēta, kas notiek mikrorajonos. «Esam secinājuši, ka profesionāls skats no malas atšķiras no tā, ko par šo vidi domā vietējie iedzīvotāji. Viens no stereotipiem, kas bieži nepamatoti tiek lietots, ir – vide ir degradēta. Nepiemērota dzīvei, nelabvēlīga. Nenoliedzu, ka daudzās vietās tā ir, bet ne visur. Pretēji – tajās teritorijās, kur esam bijuši, cilvēki dzīvo savu dzīvi, ikdienā atpūšas, satiekas, dara savus darbus. Lai cik kritiski mēs vērtētu šo vidi, ir zināma harmonija, kas mikrorajonos eksistē un kas ir būtiska cilvēkiem, kuri tur atrodas,» paskaidro pilsētas galvenais arhitekts. Pērn Rīgas pilsētas arhitekta birojs aptaujāja visu apkaimju iedzīvotājus, un atklājās, ka cilvēki ir ļoti apmierināti ar dzīvi apkaimēs.

G. Princis norāda, ka, protams, ļoti daudz kas vēl būtu jādara mikrorajonu vides sakārtošanā, taču daudz kas jau ir un vēl tiek labiekārtots. Lai sakoptu mikrorajonu, it kā nav vajadzīgs liels finanšu un darba ieguldījums – jānopļauj zāle, jāsalabo celiņi un laukumi, kaut gan ir daudz ēku, kurām vajadzīga rekonstrukcija un renovācija. Un tas maksā krietni dārgāk, tāpēc pilsētai vajadzētu sadarboties ar ēku un dzīvokļu īpašniekiem. Pašlaik grūti pateikt, kā to izdarīt visefektīvāk.

Piemēram, Latgales priekšpilsēta starp citām Rīgā izceļas ar pēdējos gados apzināti veidotu estētisku vidi. Pašlaik arī Pārdaugavā ir uzsākti darbi, lai apkaimes padarītu pievilcīgākas. «Aktivitāte ir atkarīga no cilvēkiem, no izpilddirektora,» kodolīgi atbild G. Princis. «Mēs šobrīd Kurzemes rajonā esam uzsākuši sadarbību ar LLU ainavu arhitektiem, studenti strādā Anniņmuižas parkā. Pagājušogad strādājām Aldara parkā, studenti izstrādāja savu vīziju. Anniņmuižā ir ļoti plaša teritorija, daudz iedzīvotāju un trūkst kvalitatīvu vides objektu. Redzēsim, kādas būs idejas, jo to trūkst. Pilsētas saimniekiem piedāvāsim variantus, kā šīs vietas varētu attīstīt. Iespējams, būs arī publiskā diskusija par to, kas sabiedrībai vajadzīgs šajā vietā.» Vajadzīga ideju banka, kurā tās var uzkrāt un laika gaitā attīstīt un īstenot.

Viņš uzteic iedzīvotāju aktivitāti, kurai pateicoties iekustas arī institūcijas. Grīziņkalns ir pierādījums tam, ka pilsētnieki pirmie parāda, kas viņiem vajadzīgs, un pēc tam gūst atbalstu no pašvaldības. «Tas ir labs piemērs – nevalstiskās organizācijas darbība ir parādījusi savu mērķtiecīgu ilgtspējību un guvusi atbalstu sabiedrībā. Tādas lietas gūst atsaucību, jo ir vajadzīgas, tiek iekļautas projektos un īstenotas. Tas padara dzīvi pilsētā patīkamāku. Ja pirms diviem gadiem tā nebija, tad tagad ir arī piemēri, ne tikai iniciatīva. Tajā pašā laikā Ziepniekkalnā vienas vingrotavas īstenošana ir neiespējama, jo tā vieta, kas ir piemērota šai aktivitātei, nepieder tiem, kas grib to darīt. Šī juridiski tiesiskā, daudziem neredzamā puse diemžēl daudzas lietas padara neiespējamas,» konstatē G. Princis.