Intervija ar Eiropas Parlamenta Tautas partijas grupas deputāti, partijas Vienotība domes priekšsēdētāju Sandru Kalnieti.
Intervija ar Eiropas Parlamenta Tautas partijas grupas deputāti, partijas Vienotība domes priekšsēdētāju Sandru Kalnieti.
– Jūs nupat esat atgriezusies no Ukrainas. Kāda situācija tur šobrīd valda?
– Ukrainā biju Eiropas Tautas partijas grupas uzdevumā un kopā ar Eiropas Parlamenta delegāciju tikos ar politiķiem, Ukrainas valdības un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Apmeklēju arī bēgļu nometnes, kur izvietotas no Ukrainas austrumu reģioniem pagaidu pārvietotās personas.
Protams, mūsu sarunu centrā bija gāzes apgādes jautājumi, jo Eiropu interesē, lai tiktu nodrošinātas nepārtrauktas Krievijas gāzes piegādes caur Ukrainu. Ukrainas pašas izdzīvošanai ziemā gan ir svarīgākas antracīta ogļu piegādes. Tas tiešām ir ļoti sāpīgs jautājums, jo ogļu ieguve Donbasā ir pilnībā izpostīta, un pat tās ogles, kas tur bija krājumos, tiek izvestas uz Krieviju. Ukraina ir spiesta iepirkt ogles no Dienvidāfrikas un ... Jūs neticēsiet – no Krievijas. Respektīvi – krievi ogles izved un pārdod ukraiņiem atpakaļ.
Eiropā šobrīd nepietiekami izprot Ukrainai draudošo humanitāro katastrofu, kas saistās ar tā dēvētajām pārvietotajām personām. Pašlaik no Ukrainas austrumus pametušajiem bēgļiem 400 000 uzturas Ukrainā. Par šiem cilvēkiem īpaši netiek domāts – lai arī it kā izveidota valdības aģentūra, tā faktiski nedarbojas. Nav pieņemti virkne likumdošanas aktu, kas ļautu humanitārajai palīdzībai piemērot atvieglotu nodokļu politiku, muitas un citas procedūras. Visbeidzot – valstī vēl nav noteikts pārvietotās personas statuss, un līdz ar to cilvēki, kas ir bēguši no savām mājām bez dokumentiem, nevar saņemt pensijas, pabalstus, nevar iekārtoties darbā. Šajā jomā valda pilnīgs haoss. Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu ir uzrakstījis vēstuli Ukrainas prezidentam Petro Porošenko ar lūgumu atrisināt šo situāciju gan normatīvā līmenī, gan arī atbilstoši kontrolēt ES piešķirto līdzekļu – kopumā 24 miljonu eiro – izlietojumu, jo tie bija piešķirti Donbasa atbrīvoto rajonu iedzīvotāju izmitināšanai.
Man vislielāko iespaidu radīja tikšanās ar nevalstisko palīdzības organizāciju pārstāvjiem, jo viņi dara milzīgu darbu – jau ir atrastas mājvietas ap 300 000 bēgļu. Lai gan tiek lēsts, ka palīdzība būs vajadzīga aptuveni miljonam cilvēku. Tikai birokrātiskie šķēršļi un no padomju laikiem mantotā pieraksta sistēma šīm organizācijām traucē strādāt. Valdības iesaiste un palīdzība arī gan ir stipri negribīga.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka, atzīstot pārvietoto personu statusu, tiek atzīts arī, ka ir okupētās teritorijas un Ukraina nav vienota. Otrkārt, ir tāds psiholoģisks aizvainojums daudzos ukraiņos pret bēgļiem – redz, mēs tur karojam un mūsu puiši krīt par savu valsti, bet jūs bēgat, necīnoties par savu zemi.
Es tomēr gribu cerēt, ka pēc parlamenta vēlēšanām politiskā griba mainīsies un bēgļu jautājums tiks kārtots. Barrozu vēstulei jau bija ietekme, jo Sociālo lietu ministrija jau sāka gatavot normatīvos aktus bēgļu reģistrācijai.
Ukrainā, valdībā, tomēr saprot, ka Eiropa ir viņu vienīgais glābiņš.
– Jums ir izveidojusies pārliecība, ka, neraugoties uz objektīvām un subjektīvām grūtībām, Ukraina ir spējīga iet pa eiropeiskas attīstības ceļu?
– Jā, es domāju, ka ir spējīga. Pirmkārt, tas būtu atkarīgs no rīcībspējīgas koalīcijas izveides pēc vēlēšanām. 30% vēlētāju atbalsta Porošenko bloku, nākamais lielākais atbalsts ir Jaceņuka partijai Tautas fronte, un pēc tam nāk Jūlijas Timošenko Batkivščina (Tēvzeme). Es sapratu no sarunām ar Jaceņuku, Timošenko un citiem politiķiem, ka šie varētu būt koalīcijas pamatkodols, kas virzīs Ukrainu eiropeisku reformu virzienā.
Otrkārt, Ukrainā ir nesamērojami pieaudzis patriotisms. Pat austrumu reģionos. Un pētījumi parāda, ka ukraiņi, īpaši rietumos un centrālajos reģionos, ir gatavi pieciest aukstumu, siltā ūdens trūkumu, citas saimnieciskas un praktiskas neērtības, ja tas ir Ukrainas nākotnes vārdā. Es gan saviem ukraiņu kolēģiem teicu, ka šī pacietība ilgs divus trīs gadus. Ne ilgāk.
Es jums nevaru atbildēt, vai Ukrainas iedzīvotāji to spēs. Bet iespaids, tiekoties ar cilvēkiem, ir tāds, ka viņi ir gatavi eiropeiskai attīstībai. Jautājums gan, kā viņi saprot atšķirības starp attīstību Rietumu un Austrumu virzienā – ne jau tikai elitei būs jāmaina vērtības un izturēšanās veids. Jāmainās būs visai sabiedrībai.
– Jūsuprāt, ukraiņi valsts rietumu un austrumu daļā būs spējīgi pārvarēt savstarpējo aizvainojumu?
– Tas pat nav aizvainojums, tās ir sāpes. Visur, kur tikuši nošauti cilvēki, visur ir piemiņas vietas.
Bet es domāju, ka atmiņa nezudīs, taču sadzīvošanas veids tiks atrasts. Dvēseļu pamiers un izlīgums prasīs lielu laiku, un tas arī būs ļoti individuāls – tie, kam būs gājuši bojā tēvi, brāļi un vīri, to neaizmirsīs nekad.
Taču svarīgs izlīguma faktors – vai te, šaipus demarkācijas līnijai, dzīve ies uz augšu. Pamats tam ir – lai gan Krievija aiztaisīja tirgu Ukrainas lauksaimniecības precēm un to eksports uz Krieviju kritās par 24%, taču tieši par tādu pašu apjomu ir palielinājies eksports uz Eiropas Savienības valstīm. Un ES līdz 2015. gada 31. decembrim pagarinās vienpusējo tirgus atvēršanu Ukrainas precēm asociācijas līguma ietvaros.
– ES Krievijas sankciju politika, jūsuprāt, ir efektīva? Jādarbojas to pastiprināšanas virzienā, lai vājinātu Krievijas agresīvos nolūkus Ukrainā?
– ES savu ārpolitiku maina ļoti lēni, jo tā ir 28 valstu politika. Tas daļēji izskaidro lēno sankciju politikas pieņemšanu. Mūsu, Baltijas valstu brīdinājumi, pēc Gruzijas kara par Krievijas un Putina politikas bīstamību netika ņemti vērā.
Tagad pamošanās ir notikusi, un Eiropas Komisijā tiek strādāts pie tā, lai mazinātu Eiropas atkarību no Krievijas. Protams, Krievija ir strādājusi divpusēji ar ES dalībvalstīm, padarot tās enerģētiski vai tirgus atkarīgas. Tām ir ļoti grūti kompensēt sankciju sekas, kā to redzam arī Latvijā. Katrā valstī ir uzņēmēju un citi slāņi, kas mēģina teikt – pieveram acis uz Ukrainu, esam iecietīgi pret Krieviju. Bet tas jau novedīs pie nākamā konflikta. Mani gandarī, ka Vācija, daļēji Francija, arī Lielbritānija tagad to saprot – iecietība nevar būt. Kamēr Minskas vienošanās nebūs izpildītas, sankcijas netiks atceltas. Krievijai, Putinam, lieloties ar gāzes krāna aizgriešanas iespēju ir jāatceras, ka vēl nav iedarbināta sankciju tālākajā paketē esošā atslēgšana no SWIFT sistēmas un lielo enerģētikas uzņēmumu bloķēšana. Bet tas var būt katastrofāli Krievijas ekonomikai, kas ir atkarīga no dabas resursu pārdošanas.
– Vai lielās ES dalībvalstis saprot arī to, ka Latvija, Baltijas valstis nevar pašas atbrīvoties no enerģētiskās atkarības no Krievijas? Ka tam ir nepieciešami tādi finanšu resursi, kādu mūsu rīcībā nav? Vai viņi ir gatavi palīdzēt?
– Jā, to saprot. Enerģētikas infrastruktūrā tiek pārdislocēti investīciju virzieni – tagad tie ir Eiropas ziemeļaustrumi un dienvidaustrumi, jo tie ir virzieni, kas ir nepietiekami saistīti ar Eiropas kopējo enerģētikas infrastruktūru. Bet sapratni vienmēr ir vieglāk atrast nekā naudu. Attiecības ar Krieviju ir atstājušas iespaidu uz kopējo Eiropas ekonomiku. Ja tāpēc sāktu bremzēt arī Vācijas ekonomika, tad Eiropa ir gan stagnācijas, gan, nedod dievs, arī jaunas recesijas priekšvakarā.
– Parunāsim par Latviju. Pēc vēlēšanām Vienotība ir nonākusi neapskaužamā situācijā – partija veido valdību, bet tajā pašā izveidojusies konfliktsituācija starp diviem grupējumiem, kas cīnās par varu partijā. Kā jūs vērtējat šos notikumus?
– Nekad nebeigšu brīnīties, kā gluži normālu situāciju partijā mediji var atspoguļot teju kā kataklizmu. Ja laikā, kad Vienotība veidojās no trim partijām, mēs spējām palikt vienoti, tad tagad, pēc tik grūtiem attīstības posmiem, nav ne mazāko šaubu, ka mēs paliksim vienoti. Spriedzi un virmošanu, protams, rada valdības veidošana un tas, ka politiķiem ir sapņi par savu nākotni. Un dažiem politiķiem tie ir līdzīgi. Arī Nacionālajā apvienībā un ZZS.
Bažām par Vienotības nākotni es neredzu pamatu. Vienīgā neskaidrā situācija saistās ar to, ka Solvita Āboltiņa nav ievēlēta parlamentā. Bet tas nenozīmē, ka partija ir bez vadības. Jo partijas valde ir lūgusi Solvitu Āboltiņu pēc vēlēšanām palikt amatā līdz partijas kongresam un piedalīties valdības veidošanas procesā. Viņa tiešām bija gatava nolikt savas pilnvaras un iet mājās cept kotletes, kā viņa partijas valdei teica. Bet Āboltiņai ir gan pieredze, gan iemaņas valdības veidošanas procesā rast kompromisus un saskaņot intereses, tāpēc valde neuzskatīja, ka viņai jāiet prom.
– Jūs uzskatāt, ka partijas vadībā var palikt cilvēks, kam nav formālas saites ne ar Saeimu, ne valdību? Vai atbalstāt to, ka tiek spiests viens vai otrs, vai trešais likt nost mandātu, lai Āboltiņai būtu vieta parlamentā?
– Partijas vadības izvēle ir kongresa rokās. Neņemos spriest, kas notiks Saeimā. Tagad pirmais uzdevums ir izveidot rīcībspējīgu valdību, un tas ir Laimdotas Straujumas un Solvitas Āboltiņas rokās. Pārējais viss nāks pēc tam. Es domāju, ka cilvēks, kas bauda partijas biedru uzticību, var vadīt partiju, arī nebūdams ievēlēts Saeimā.
– Kā jūs vērtējat Dzintara Zaķa balsu pirkšanas skandālu?
– Katrā ziņā tas, kas ap šo skandālu ir savērpies, met neglītu ēnu uz Vienotību, uz tās biedriem, tajā skaitā mani. Un man tas nepatīk. Jo mēs vairākkārt esam piedzīvojuši neskaidras situācijas saistībā ar Dzintaru Zaķi, un, lai gan viņš ir ļoti pieredzējis politiķis sadarbībā ar citām frakcijām, tomēr viņam nepiemīt spēja kritiski novērtēt situācijas, kuras viņš rada. Tas ir slikti. Jo politiķim jādomā ne tikai par likuma burtu, bet arī par to, kā viņa rīcība rezonē sabiedrībā, kā to novērtē. Viņš jau it kā nepārkāpa likumu, pērkot automašīnu, viņš jau nepārkāpa likumu dīvainajā braucienā uz Gruziju, arī dīvainos balsojumos parlamentā ne. Bet savu rīcību sekas uz partiju viņš acīmredzami nenovērtē, un man tas nav pieņemami. Es nevēlos, lai mēs visi nestu šo ēnu.
– Jūs pieminējāt sarežģīto Vienotības tapšanu no trim partijām. Bet vai sevi ir attaisnojusi Reformu partijas bijušo biedru pievienošanās? Tā dēvēto olšteiniešu individuālā kampaņa vēlēšanās, piemēram, izstūmusi pieredzējušus Vienotības biedrus no Saeimas.
– Olšteina sešnieks vispār ir dīvains veidojums. Un tā deputāti vēlēšanās ar savām kampaņām ir ne tikai metuši ēnu uz Vienotību, bet apdraudējuši partiju. Par to jau spriedīs kompetentas iestādes, un partija šim lēmumam pakļausies. Bet mums tomēr bija gan iekšējas vienošanās, ka individuālu kampaņu nevar būt, ar Vienotību sadarbojās vēlēšanu kampaņas niansēs kompetents jurists, kas ļoti precīzi mums izklāstīja likumu nianses, lai partija nenonāktu ar tām pretrunā. Mēs nekādā gadījumā nevēlējāmies pieļaut, lai kāds no deputātiem ar individuālo kampaņu pārkāpj kopējā finansējuma apjomu, jo tas partijai izraisa smagas sekas. Bet viņi ir tā rīkojušies – pārkāpuši ne tikai iekšējās partijas vienošanās, bet arī radījuši nopietnas nepatikšanas partijai. Viņi it kā valdei atvainojās. Bet turpmāk viņiem jāsaprot, ka nevar darīt tā, kā ienāk prātā, saskaņā ar savu maziņo plāniņu.
– Kā jūs vērtējat ES komisāra Andra Piebalga izredzes Latvijas politikā nākotnē?
– Tas, pirmkārt, jāprasa viņam pašam. Es domāju, ka šobrīd viņš rīkojies pareizi, uzreiz neiesaistoties un nemeklējot amatu. Jo viņš astoņus gadus ir bijis ārpus Latvijas politikas un Latvijas realitātes. Viņam vajadzīgs pārejas laiks. Bet, ka viņš būtu potenciāli ļoti piemērots Ministru prezidenta amatam, kurš gan to noliegtu. Piebalgam ir tāda līmeņa izpildvaras darba pieredze, kāda nevienam citam Latvijā nav. Viņš ir attīstījis labus sakarus ar citu valstu vadītājiem, būdams komisārs, un tas arī ir liels pluss – iespēja pacelt klausuli un piezvanīt jebkuras valsts vadītājam. Savulaik Vaira VīķeFreiberga bija izcila šajā jomā – attīstot personīgo starptautisku kontaktu tīklu augstu valsts amatpersonu vidū. Protams, Andrim [Piebalgam] ir gan vieta, gan pienākums kalpot Latvijai.
– Nupat par izstāšanos no eiroskeptiskās Brīvības un tiešās demokrātijas Eiropas grupas Eiropas Parlamentā paziņojusi Latvijas deputāte Iveta Grigule ( ZZS). Vai jūsu pārstāvētā EP Tautas partijas grupa viņu varētu ņemt savā paspārnē?
– Pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām man bija saruna ar Zaļo un zemnieku savienības vadību, par to, ka viņiem pašiem ir jāizlemj, pie kuras no Eiropas politiskajām ģimenēm tā vēlas piederēt. ZZS ļāva Grigulei rīkoties autonomi un pieņemt absolūti zaļzemniekus kompromitējošu lēmumu. Jo, lai gan viņa iestājās Naidžela Faridža vadītajā grupā individuāli, tomēr varēja uzskatīt, ka ZZS ir labēji radikāla partija, ja to vērtētu pēc Grigules izdarībām Eiropas Parlamentā. Vienīgais, kas mūs glāba, bija tas, ka to mazo eiroskeptiķu grupiņu īpaši neņēma vērā.
Tas, ka Grigule izstājās no šīs grupas, ir labi. Es ceru, ka tas bija arī partijas ieteikums viņai – izstāties, lai nekompromitētu savu politisko spēku ar darbību EP grupā, kuras līderis Naidžels Faridžs ir atklāts Putina aizstāvis EP.
Es šaubos, ka mēs, Latvijas pārstāvji EP Tautas partijas grupā, varētu piekrist Grigules uzņemšanai savā grupā pēc viņas ekskursijas pa parlamentu pie antieiropeiskas, daļēji rasistiskas un proputiniskas partijas. Tas ir būtisks traips Grigules politiskajā biogrāfijā, kas varbūt daļai Latvijas vēlētāju šķiet mazsvarīgi, bet man tas šķiet ļoti svarīgi.