Jāmeklē patiesība par Herbertu Cukuru

Tad, kad rakstīju pētījumu par holokaustu Latvijā, lai gan nebiju 100% drošs, es pieļāvu varbūtību, ka dažos gadījumos Cukurs būtu varējis ņemt dalību ebreju iznīcināšanā. Pēdējo divdesmit gadu gājumā savu viedokli esmu mainījis, jo daudzi tad nezināmi fakti kopš tām dienām ir nākuši gaismā.

 Piemēram, tad es nezināju, ka Cukurs ieradās Rīgā ne agrāk kā 14. jūlijā, tā anulējot vairākas liecības, kurās bija teikts, ka Cukurs 4. jūlijā dedzinājis sinagogu un Rīgā šāvis ebrejus jau pirmajā okupācijas dienā. Tāpat pirmatnēji nezināju, ka Cukurs lielā slaktiņa dienā aizbrauca uz Rumbulu glābt savu meistaru Lutriņu, ko viņš arī sekmīgi veica. Vijolnieks Šapiro, tad pusaudzis, kas ir viens no Mossada galvenajiem lieciniekiem, ir fiksēts filmā sakot, ka nav teicis to, ko Mossads viņam pieraksta.

Kā Cukurs, strādādams garāžā, varēja sadzīvot ar no akcijām asiņainās drēbēs pārnākošiem jauniešiem - nezinu teikt, bet tūlīt pēc nonākšanas Arāja gādībā viņš izmantoja savu priviliģēto situāciju, lai uzsāktu ebreju glābšanu. Mums ir zināms, ka viņš no drošas nāves izglāba vismaz četrus Latvijas ebrejus .

Problēma

Pēc 100g kultūras (4.6.2014.) programmas noskatīšanās par iecerēto muzikālo šovu par Herbertu Cukuru var teikt, ka Latvijā interese par šo latviešu aviatoru ir augusi, bet ignorance nav mazinājusies. Un Cukura problēma latviešiem turpina samilzt, jo (Latvijā un ārpus tās) turpina pastāvēt it kā tabu, no kā daudzi bīstas, kas liedz Cukura darbus un nedarbus tuvāk iztirzāt un analizēt. Šis drauds it kā gulstas pār visu, kas skar Cukuru, bet galvenokārt nedrīkst apšaubīt Izraēlas slepenā dienesta, saukta Mossads, motīvus un pierādījumus Cukura nogalināšanai.

Viens aspekts no šī tabu ir, ka latviešu Cukura problēma ir samezglojusies ar Izraēlas Cukura problēmu. No Efraima Zurofa kategoriskām izteikām var secināt, ka Izraēlas pārstāvji vairs nav pilnīgi droši par to - vai maģijā ietērptais Mossads Cukura gadījumā nav noslepkavojis nepareizo latvieti. Ja būtu vienkārši paziņots, ka Mossads noslepkavoja Cukuru kā atriebību par latviešu līdzdalību holokaustā, tad problēma jau sen būtu atrisināta. Bet Antons Kincle (AKA Yaakovs Meidads), Mossada aģents, kas izplānoja un izveda Cukura akciju, pieraksta viņam 30000 ebreju noslepkavošanu un ir nosaucis Cukuru par Rīgas bendi. Tādi apzīmējumi Cukura nonāvēšanu paceļ hiperboliskā gaisotnē, kas nevar neizsaukt ziņkārību, un kas var, uz mirkli aizmirsīsim vēsturniekus, pat - kas acīm redzami ir noticis, kairināt filosofu un dramaturgu mugurkaula skrimsli. No tā viedokļa vien aizliegums analizēt Cukura personas un dzīves dažādās šķautnes nav cilvēciski reāls.

Šinī īsajā rakstā gribu dalīties ar tautiešiem un citiem šīs ielejas līdzgājējiem savās zināšanās par avotiem un dokumentiem, kas varētu pacelt un varbūt apmierināt ziņkāri par holokaustu Latvijā, specifiski par Cukura atstātām pēdām.

Vēstures avoti

Galvenās holokausta dokumentu un arhīvu novietnes, kur var iegūt informāciju par holokaustu Latvijā atrodās Vācijā, kādreizējās Padomju Savienības zemēs (galvenokārt arhīvos Maskavā un Rīgā), Izraēlā un Amerikā.

Vācijā

Vācijā atrodas trīs paveidu dokumenti, kas var palīdzēt noskaidrot Cukura darbību: instrumentālie dokumenti, kas dokumentē Hitlera pavēles izcelmi noslepkavot Austrumeiropas ebrejus un tās pilnveidošanu; tiesiskie dokumenti, kurus pēc kara akumulēja vairākās Vācijas jurisdikcijās, kur tiesāja dažādo policijas un SD vienību vadītājus, kuri bija atbildīgi par Hitlera pavēles izpildīšanu; un tie dokumenti, kurus sakrāja pēc iznākšanas no nometnēm ebreju pārdzīvotāji, strādājot zem lozungu “never again”, viņi negribēja ļaut pasaulei aizmirst par notikušo traģēdiju - nacistu uzbrukumu viņu tautai.

Vācijā arī tika tiesāti četri latvieši: pats Viktors Arājs, Haralds Puntulis, Broņislavs Maikovskis un Aivars Bajārs. Bez latviešiem Vācijā tiesāja (un vēl vairākus izmeklēja) apmēram divus dučus vāciešu, kuru kriminālā darbība bija notikusi Latvijā/Baltijā. Tā, piemēram, Erharda Grauela prāva Hannoverē visai sīki dokumentē ebreju iznīcināšanu Kurzemē, specifiski Liepājā. Tā kā Cukura vārds vairākkārt ir minēts sakarā ar Rumbulas akciju svarīgi ir caurskatīt Frīdriha Jānkes lietu Hamburgas Zemes tiesā. Tā soli pa solim dokumentē Rumbulas akciju, tās plānošanu un realizēšanu. Nevajadzētu arī aizmirst Arāja prāvas dokumentus Hamburgā.

1949. gadā Vācijā (Minhenē) kā kara noziedznieku notiesāja arī Eleki Šervicu, Lietuvas ebreju, kurš, protams, noliedzot savu tautību, jau 30-tos gados bija iekļuvis nacistu Drošības policijā un kara laikā dienēja Rīgā, kā fabrikas “Lentas” vadītājs, kurā kā darba spēku nodarbināja savus tautas brāļus. Līdzīgi Cukuram, tikai augstākā līmenī, Šervics bija dažādos veidos palīdzējis ebrejiem: Rumbulas dienā saviem ebrejiem bija ieteicis vakarā neiet uz Geto, bet nakti pārgulēt darba vietā. Šervica ebreji arī bija apgādāti ar labāku pārtiku, tīru apakšveļu un mīkstu guļas vietu.

Galvenā dokumentu kolekcija, kurā mēs atradīsim liecības par Cukuru kā masu slepkavu ir Latvijas ebreju holokausta pārdzīvotāju depozīti. Lai gan šo dokumentu vākšana notika DP nometnēs pēc kara Vācijā, to kopijas atrodas vairākos arhīvos, starp tiem Yed Vashem arhīvā Izraēlā. Galvenā Latvijas ebreju novietne Vācijā bija Minhene, kur arī mitinājās Makss Kaufmans, grāmatas Die Vernichtung der Juden Lettlands autors. Viņš bija aktīvs dažādās liecību vākšanas jomās, arī sastādot kara noziedznieku listes, ar nodomu depozītus lietot legālos procesos.

Padomju Savienībā

Vēl karš nebija beidzies, kad Padomju Savienības orgāni sāka uzkrāt informāciju par nacistu varas darbiem. Informācija tika akumulēta četros veidos: 1. Nodibināja Valsts/Republiku Ārkārtējo komisiju ar nozarojumiem pilsētās un pagastos, kuru uzdevums bija dokumentēt visus nacistu noziegumus; 2. Noorganizēja NKVD un SMERŠA īpašās tiesas; 3. Uz Staļina ieteikumu nodibināja Ebreju Antifašistisko komiteju. Tās redzamākie dalībnieki bija aktieris Solomons Mihoelss un vēlāk arī rakstnieks Iļja Ērenburgs. Šīs komitejas darbam bija vētraina vēsture, nesaprašanās ar drošības orgāniem par to, kas bija un nebija atļauts. Bija domāts savāktos materiālus sakopot “Melnajā grāmatā”, bet dokumentu pilno versiju neļāva publicēt. Tomēr sakopojumu dažādās versijās izdeva ārpus PSRS (vienu variantu arī Padomju Savienībā, kas tagad ir liels bibliogrāfisks retums.). Staļina nesaprašanās par Antifašistiskās Komitejas savāktām ziņām nebija tādēļ, ka Komitejas rakstniekiem bija tendence stāstījumus uzfrizēt, bet daļēji tādēļ, ka Staļins nevēlējās atļaut Komitejas rakstniekiem projicēt ebreju ciešanas pārākas par krievu tautas ciešanām.

Sākot ar Hruščova sešdesmitajos gados uzsākto karu pret “nacionālistiem,” Kremlis pavēlēja visās t.s. Rietumu padomju republikās noorganizēt propagandas prāvas, kuru uzdevums bija radīt dokumentus, kas pierādītu, ka galvenie Holokausta organizētāji un izpildītāji bija nevis vācieši, bet vietējie “nacionālisti”. Latvijā notika trīs šādas prāvas: 18. policijas bataljona prāva (1960. g.); Rēzeknes policijas (Maikovska/Puntuļa) prāva (1965. g.) un 21. bataljona (Liepājas) prāva (1972.-1974. g.). Šīm prāvām sekoja čekas sastrādātie pamfleti, kas izstrādāja un apstiprināja prāvu ideoloģiskos mērķus. Visietekmīgākais no šiem pamfletiem bija mana drauga Paula Ducmaņa sarakstītais buklets Kas ir Daugavas Vanagi?

ASV

Sakarā ar Austrumeiropiešu kara noziedznieku prāvām Amerikā, no 1960. gada līdz 1980. gadam oriģināli tiesiski depozīti par vācu okupācijas laiku ir arī sakrājušies ASV. Amerikā pavisam kopā piecpadsmit latviešu lietas nonāca līdz tiesai.

Izraēlā

Izraēlā oriģinālu dokumentu, ja neskaita mutvārdu ierakstus, man liekas ir maz, turpretīm Jadvašem arhīvā ir daudz kopiju no citiem arhīviem. Šaubos, bet iespēja pastāv, ka Mossada arhīvā atrodās kaut kādi dokumenti par Cukura nogalināšanu.

Cukurs vēstures avotos

Raidījumā 100g kultūras (4.6.2014.) Marģers Vestermanis un Kārlis Streips atbalsoja Efraima Zurofa jau agrāko deklarējumu, ka par Cukuru arhīvos atrodas simtiem dokumentu, kas pierāda Mossada viedokļa patiesīgumu. Visbiežāk minētā vieta un laiks, kur viņš savai asinskārei ļāvis brīvi izpausties, ir Rumbulas akcija, 1941. gada novembra beigās.

Īstenībā liecības par Cukuru pasaules arhīvos tālu, jo tālu atšķiras no manu kolēģu deklarējuma. Vadoties pēc atmiņas, esmu pārliecināts, ka Kincle savā bukletā kā pierādījumu ir izšāvis visu pulveri, kas Mossadam tad bija pie rokas. Viņa deklarējumos neko neatradu, ko agrāk nebiju lasījis. Ja man kāds, teiksim oligarhs, piedāvātu miljonu Eiro, lai atrodu 20 dokumentus, kuros Cukuram būtu piedēvēta, nemaz nerunājot, ka būtu

pierādīta 30000 ebreju nogalināšana, es pat vienu tādu dokumentu, ja avīžu rakstus un propagandiskas brošūras mēs nesauktu par dokumentiem, nevarētu atrast. Bet pirms mūsu virtuālam bagātniekam atzīstos savā nevarībā, es vēlreiz pārbaudītu divas dokumentu krātuves: Hamburgas Frīdriha Jānkes prāvas dokumentus, kas specifiski ir veltīta Rumbulas akcijas noslēpumu iztirzei un Latvijas Valsts arhīvā sameklētu visas, vairāk nekā 300 notiesāto arājnieku aktis, kurās kā “tiesneši” visbiežāk darbojās krievu čekisti.

Iztaujājot arājniekus, čekisti parasti neaizmirsa noprasīt divus jautājumus: 1. kas vadīja šaušanas? 2. Un kas bija tavi blakus šāvēji?

Nevēloties turpināt konfliktu ar Zurofu, man tomēr būtu jāpaziņo ka ne krievu, ne vāciešu akumulētos dokumentos ziņas par Cukura darbiem neatradīs. Jānkes dokumentos Cukura vārds nav pat pieminēts.

Dažās krievu čekistu sastrādātās lietās kāds arājnieks Cukuru varbūt ir pieminējis, bet nekad šaušanas akciju kontekstā - nolicis viņu bedres malā, kā šāvēju vai komandu devēju.

Ja turpinātu meklēt liecinājumus par Cukuru, tad vispirms mums būtu jāienirst Latvijas holokausta pārdzīvotāju Minhenes kopienas savāktajās atmiņās. Pēc tam jāizmeklē Padomju Savienības avoti, kur atradīsim Cukuru minētu dažādos kontekstos, lai gan ne simts oriģinālos depozītos.

Kincle, sarakstot savu lielmanīgo brošūru, varēja arī nezināt, ka visi apgalvojumi, kas liecināja par Cukura varmācībām, sadalījās trejādās kategorijās: (1) kas liecina par Cukura piedalīšanos šaušanās Rīgā pirmajās jūlija okupācijas nedēļās, (2) kas liecina par Cukura darbību Rumbulā, un (3) tādi, kas bija redzējuši Cukuru lietojot ieroci abās. Šo agro liecību problēma ir tā, ka līdz 1941. gada 14. jūlijam Cukuram ir ūdens drošs dokumentāli pierādams alibi. Okupācijas sākumā, kā partizāņu grupas vadītājs, viņš bija aizņemts savā Bukaišu pagastā. Tad nonāca konfliktā ar radikālākiem pašaizsargiem, tika arestēts par kolaborāciju ar komunistiem - par braukšanu uz Maskavu - un ievietots Jelgavas cietumā. Arājs savu konfilistru izgalvoja no cietuma un sagādāja darbu savas komandas garāžā. Vadoties pēc ASV kriminālliecību standarta, visas tās liecības, kurās liecinieks ir kļūdījies par Cukura līdzdalību slepkavībās pirmajās vācu okupācijas nedēļās, automātiski arī izdzēš tās, kas liecināja par slepkavībām Rumbulā (Wrong in one wrong in all).

Rumbulas dokumentos starp ebreju liecībām ir tikai viens dokuments, kas liecina, ka redzējis Cukuru lietojam ieroci. Vairākas liecības ir par Cukura klātbūtni vietās, kur slepkavības notika vai varēja notika. Piemēram, vienā dokumentā liecinieks teica, ka Rumbulas slaktiņa dienā redzējis Cukuru ar automātu kaklā, cits ka Cukurs bijis zirgā. Bet cik tas ir vērts, jo, kā zināms, Arāja vienībai tad nebija ne zirgu, ne viņi tajā laikā drīkstēja nēsāt automātus.

*

Savelkot kopā diskusiju par avotiem varam vispārināt, ka liecinieki par Cukuru sadalās pēc etniskās izcelsmes. Gandrīz viennozīmīgi tie, kas ir liecinājuši par Cukuru kā masu slepkavu bija ebreji. Starp šiem lieciniekiem mēs neatrodam nevienu vācieti, latvieti, un šķiet arī nevienu krievu. Šo liecību galvenā izcelsmes vieta bija Latvijas ebreju pārdzīvotāju novietne Minhenē. Ap 1945. gadā Minhenē savāktā informācija sāka ieplūst Padomju propagandas literatūrā un no tās vēlāk “pārlēca” uz akadēmisko literatūru Rietumos un par tik, par cik mēs varam runāt par akadēmiskiem pētījumiem Padomju Savienībā, arī tur. Ja Zurofs runā par simtiem liecību par Cukuru kā rekordistu, nepārspējamu ebreju šāvēju, viņš ir sajaucis propagandas literatūru, kas sākot ar Hruščova gadiem ieplūda Rietumos dzīvojošo “nacistu mednieku” apziņā.

Atslēga nav tālu meklējama, lai saprastu, kādēļ tieši šie nāves nometnes pārdzīvojošie–traumētie un izvārdzinātie - izvēlējās Cukuru kā āzi, uz kura uzgāzt visus latviešu grēkus.

Ja arī daudziem pārdzīvotājiem domāšana par nesen notikušo nebija pirmā prioritāte, tomēr atradās daži, kuri centās dokumentēt savu un savas tautas traģiskos piedzīvojumus un to cēloņus. Sevišķi aktīvs liecību vācējs un rakstītājs bija, jau agrāk minētais Makss Kaufmans, arī atmiņu grāmatas, Die Vernchtung der Juden Lettlands, autors. No šīm listēm, atmiņām un depozītiem mēs varam redzēt ne tikai to, ko šie nacisma režīmu pārcietušie zināja par holokaustu, bet arī to, ko viņi nezināja un nevarēja sagaidīti, lai zinātu. Viņu zināšanas par vāciešiem bija daudz pilnīgākas un precīzākas nekā par latviešiem. Visbiežāk jau agrajās listēs mēs atrodam Cukura vārdu, bet iztrūkst Arājs. Ja Kaufmans izvēlējās savu grāmatu rakstīt pēc etniskā principa, koncentrējoties uz latviešiem, gandrīz nepieminot vāciešus, tad listes, atšķiroties no grāmatas, vairāk vai mazāk ir objektīvas. Nekādu sapratni ne Kaufmans, ne pārējie Minhenes pārdzīvotāji arī neizrāda pret Eleki Šervicu, Viņi nežēloja nevienu, kurš bija darbojies Drošības policijas vai apsardzes struktūrā.

*

Runājot par ebrejiem kā lieciniekiem, es negribu tikt pārprasts. Bet tanī pašā laikā nebūtu godīgi sagaidīt, lai es uzvestos aklāks nekā es esmu. Zināšanas par holokaustu bija tikai viena atslēgas puse. Nevar atstāt nepieminētu to ebreju nostāju, kuri iznākot no nometnēm bija dusmu un atriebības pārņemti un organizēja „Nakam” [atriebības] vienības, kuru piederīgie, meklējot SS vīrus, izceļoja visus kontinentus.

*

Modernas valsts uzdevums ir vienmēr censties pēc stabilitātes, kuras robežās terora akti ir pretlikumīgi, bet vai šo “likumību” varam pieņemt kā universālu bausli? Vai to varam attiecināt uz hitlerisko Vāciju, kuras raison d’etra no sākuma līdz beigām bija cenšanās pēc robežu maiņas, kas ietvēra etnisku iedzīvotāju grupu pārvietošanu, neizslēdzot to iznīcināšanu. Bez Vācijas valsts īpatnējās “likumības” holokausts kā tāds nebūtu bijis iespējams. Paceļas jautājums - vai pēckara Vācijas apstākļos būtu bijis morāli ierobežot „Nakam” darbību? Vai liegt ebreju „pārdzīvotājiem” uzmeklēt savus mocītājus - ģimeņu un dzīves izpostītājus, tad būtu bijis necilvēciski. Platons to varbūt neattaisnotu, bet dažos apstākļos atriebība var būt tas pats kā patiesības noskaidrošana un likumiska pilsoņa statusa atgūšana.

Pretargumenti „Nakam” kustības loģikai, protams, var pacelties tādos gadījumos, kad šī izrēķināšanās ir darīta pilnīgi akli, bez apstākļu un vainas apzināšanas - nošaut SS piederīgo tikai tādēļ, ka pie krāgas nesis SS zīmi.

Ja „Nakam” atklātā izrēķināšanās kustībā piedalījās ļoti maz ebreju (ne vairāk kā pāris simti), tad mēs tomēr nevaram izlikties neredzot, ka arī “maigā” intelektuālā atriebība, kas bija vērsta pret latviešiem, sāka parādīties tūlīt pēc kara un turpina vēl tagad dzīvot ebreju atmiņās un vēsturiskos sacerējumos. Tas, ka Kaufmans, rakstot atmiņas Die Vernichtung die Juden Lettlands intelektuāli bija tuvu „Nakam” karotāju loģikai, ir ar pirkstiem sataustāms. Un tā kā vēl šodien Latvijas ebreji pārpublicē Kaufmana darbu un to uzskata kā savu vēsturisko kanonu, Minhenes aura vēl turpina dzīvot.

Man šķiet, ka, lai latvieši vieni paši atrisinātu Cukura problēmu, Latvija ir par mazu. Tā kā Cukura problēma ir arī apvienotās Eiropas problēma, Latvijas prokuratūrai, sadarbībā ar tieslietu iestādēm ASV un Eiropā, vajadzētu lūgt Hāgas tiesai Cukura lietu caurskatīt un dot savu spriedumu. No šodienas perspektīvas Cukura problēma ir vairāk nekā likumības problēma. Tā bija un ir „Nakan” problēma un arī pagātnes imperiālistisko valstu propagandas problēma.

Cukura lietu varētu arī mēģināt atrisināt kā intelektuālu projektu, teiksim noorganizēt Stokholmā tribunālu, kas sastāvētu no redzamiem Eiropas juristiem un intelektuāļiem.

*

Noslēgumā no savas puses atļaušos vēl vienu virtuālu domu lidojumu, sakot, ka savā veidā Cukura prāva jau divreiz ir notikusi, lai gan tas, kā tā beigtos, mēs pilnīgi nezinām un nevaram pareģot.

Apmēram uz to pašu liecinieku un liecību pamata, uz kurām Kincle un Zurofs attaisnoja Cukura noslepkavošanu, jau ir notikušas divas prāvas - vienu Kincles/Zurofa komanda uzvarēja, bet otru zaudēja. Es runāju par Elekes Šervica 1949. gada prāvu Vācijā un Viļa Hāznera 1977. gada prāvu ASV. Ja mēs ieraktos Šervica, Hāznera un Cukura lietu dokumentālās saknēs, pie apsūdzību pirmavota, mēs atrastu, ka esam nonākuši pēckara Minhenē, DP nometnē pie Latvijas ebreju pārdzīvotājiem, varbūt pat iezagušies Makša Kaufmana istabā. Uz viņa rakstāmgalda mēs arī atrastu dažādus kara noziedznieku sarakstus, sastāvošus galvenokārt ar latviešu un vāciešu uzvārdiem. No šodienas perspektīvas, no tā, ko mēs tagad zinām par holokaustu, šie vārdiskie saraksti būtu pārsteidzoši īsi, kas, ņemot vērā holokausta pārdzīvotāju traumu, nav pārsteigums. Uzskaitītie vācieši sastāvēja no Drošības policijai tiešā līmeņa piederīgiem, kuru uzdevums bija apsargāt, apgādāt un nodarbināt tos ebrejus, kuri pēc Rumbulas slaktiņa vēl bija starp dzīvajiem.

Latviešu saraksts bija īsāks un arī kļūdaināks. Piemēram, tur bija šāvēju saraksti, kuros pat iztrūka Viktora Arāja vārds. Bet mēs tur atrodam dažus latviešus vārdus, kuriem nebija nekādas saistības ar ebreju iznīcināšanu.

Taču gandrīz visos sarakstos atradās Viļa Hāznera, Elekes Šervica un Herberta Cukura vārdi. Man ir iemesls domāt, ka, ja šie vārdi nebūtu nokļuvuši minheniešu sarakstos, Cukurs nebūtu bijis noslepkavots, un Hāzneram ar Šervicu nebūtu bijis jāaizstāvas tiesu procesos par apsūdzībām, kas bija ļoti līdzīgas tām, kuras Mossads mums ir piedāvājis kā izskaidrojumu Cukura noslepkavošanai.

Šervicam 1949. gadā Minhenes tiesa piesprieda piecus gadus cietuma. Vēlāk vairāki pārdzīvotāji bija biogrāfei Kuglerei atzinušies, ka savu oriģinālo liecību nožēlo.

Hāznera apsūdzība, lai gan ASV Tieslietu Departments par to izdeva vairākus milijonus, bija tik amatieriski konstruēta, ka tā sabruka pati no savas nemākulības svara. Apsūdzību vezums sagāzās ne tikai tādēļ, ka valsts prokuratūra nespēja atrast lieciniekus, kuri varēja precīzi identificēt Hāzneru, viņu zināšanas arī par nacistisko režīmu nesasniedza ticamības pakāpi.

Līdzīgi mēs varam prognozēt, ka tā arī varētu beigties tiesu process pret Cukuru. Minheniešu liecību vājā puse ir tā, ka tām trūkst pietiekoši specifiskas individualizētas apsūdzības. Visi nevarēja darīt vienu un to pašu. Vai trīs apsūdzētie būtu varējuši nogalināt tos pašus 30000 Latvijas ebrejus laikā, kad latviešiem nebija atļauts lietot automātiskos ieročus. Vai tie paši filmu kadri var pierādīt, ka Latvijā, Holandē, Polijā un Ungārijā vietējie iedzīvotāji līdzīgi uzbruka ebrejiem. Ja arī pop-dokumentālā holokausta filmu žanrā ir pieņemts, ka filmu kadri, kas var būt patiesi tikai par vienu vietu un laiku ir arī pielāgojami visām citām holokausta brutalitātēm, tad tomēr tiesu procesos tāda paveida liecības nav pieļaujamas.

*

Ir tiesa, ka Cukurs akcijas laikā atradās Rumbulā, bet neviens liecinieks, latvietis, ebrejs, vai vācietis, tad nevarēja iedomāties, ka iemesls viņa nonākšanai Rumbulā bija glābt savu mehāniķi Lutriņu, kuru vācieši bija ierindojuši kolonā uz Rumbulu. No rīta uzdzirdot, ka Lutriņš soļo uz Rumbulu, Cukurs ielēcis mašīnā un braucis glābt savu garāžas palīgu. Savu iecerēto uzdevumu viņš veica - izglāba ne tikai Lutriņu, bet arī viņa sievu. Cukura garāžas vīri, kuri ar kravas mašīnu bija nosūtīti uz Rumbulu ar uzdevumu savākt upuru virsdrēbes - abus Lutriņus iegrūda savā gruzavikā, paslēpa zem nošauto ebreju drēbēm un nogādāja atpakaļ uz garāžu Valdemāra ielā 19. Kad 1942. gadā Arāja komanda pārcēlās uz Kara skolas namu Kr. Barona ielā, Lutriņiem arī tur ierādīja guļas vietu. Lutriņš izdzīvojis gan vācu, gan padomju laikus, nomira agros brīvības gados. Viņš vairākkārt tika pratināts un savu izglābšanās stāstu viņš neslēpa, lai gan saprotamu iemeslu dēļ Cukura vārdu nepieminēja. Cukura lomu viņš varēja arī pilnībā nezināt.