Lai cik pieticīgi apbruņota pašlaik ir mūsu Zemessardze, krīzes situācijā būtu svarīgi maksimāli ātri un droši piekļūt ieročiem.
Pēc reformas, ko vecie zemessargi nīgri dēvē par atbruņošanu, bet militārā vadība par drošības normu ieviešanu, šautenes mājās praktiski vairs netiek glabātas – ar retiem izņēmumiem. Tās atrodas bataljonu ieroču telpās. Taču bataljonu nosaukumos figurējošie skaitļi, piemēram,
56. kājnieku bataljons, liecina vairs tikai par vēsturi, nevis plašo izvietojuma tīklu. Agrāk pa Zemessardzes vienībai bija vai katrā miestā, tagad bataljonu skaits noreducēts līdz 18. Tie ir vienmērīgi izkārtoti pa visu valsti, tomēr attālumi ir pārāk lieli, un vietām zemessargiem pakaļ ieročiem jādodas 60 un vairāk kilometru. Uz šo faktu uzmanību vērsusi karavīru un viņu atbalstītāju biedrība Tēvijas sargi. Pārāk tālu un pārāk ilgi iespējamajā x stundā. Turklāt arī taktiski ir pareizāk, ka ieroči ir maksimāli izkliedēti, jo tad potenciālais ienaidnieks nevar tos pāris gājienos kopā ar visiem lietotājiem iznīcināt.
Tad nu Aizsardzības ministrija apņēmusies decentralizēt ieroču glabāšanas sistēmu. Pirmo reizi par to tika paziņots pagājušajā nedēļā notikušajā publiskajā diskusijā Vai Zemessardze spētu stāties pretī ienaidnieka agresijai?
Kā tas notiks detaļās, šobrīd netiek atklāts. Preses dienests vēsta, ka aizsardzības ministram sagatavoti vairāki priekšlikumi par Zemessardzes ieroču iespējamo decentralizāciju: «Tuvākā mēneša laikā notiks vēl papildu diskusijas un tiks pieņemts lēmums atbilstoši operacionālām nepieciešamībām, izmaksām un personāla sagatavotībai.» Tāpat galīgā lēmuma pieņemšanai no svara ir jaunās valdības aizsardzības ministra sagaidīšana.
Tomēr maz ticams, ka notiks atgriešanās pie vecās kārtības, kad katrs jaunizcepts zemessargs varēs šaujamo turēt mājās tikai tāpēc, ka nopircis ieroču seifu.
Tas saistītos ar virkni problēmu, ko diskusijā iezīmēja Aizsardzības ministrijas politikas direktors Jānis Garisons. Pirmkārt, jautājums, vai visi zemessargi ir pienācīgi apmācīti rīkoties ar ieročiem. (Īpaši šogad Zemessardzē ir daudz jaunpienācēju. Savukārt veco zemessargu rindās ir daudz tādu, kas mācības jau gadiem neapmeklē.) Otrkārt – ieročiem līdzi būtu jādod kaujas komplekti, munīcija, un to atstāt uz brīvprātības principa – gribu ņemu, gribu – ne, nedrīkst. Ieroči ir ieroči, un kontrole jāsaglabā. Bijušais ministra padomnieks virsseržants Jānis Derkusovs pieļauj, ka ieročus un pilnu ekipējumu varētu uzticēt tiem zemessargiem, kas iziet intensīvo apmācību un ir ieskaitīti paaugstinātas gatavības apakšvienībās. Nākamo triju gadu laikā tāda tiks izveidota katrā bataljonā – kopumā tie būs 800 labi apmācīti, ekipēti un nodrošināti zemessargi. Viņu prasmju un atbildības līmenis neapšaubāmi būs augstāks. Šim mērķim iecerēts tērēt 70 miljonus. Te gan jāatgādina, ka finansējuma palielināšana valsts aizsardzībai pagaidām ir notikusi tikai uz papīra. Vai notiks arī praktiski, atkarīgs no tā, vai jaunā Saeima atzīs par sev saistošu vecās Saeimas apņemšanos. Līdzšinējo gadu prakse tāda nebija.
