Gaišreģei Mārītei Strodei patīk veikt veselības diagnostiku klientiem. Pēc tās viņa pasaka, kādu ārstu ieteicams apmeklēt. «Tas ir mans pienākums, ja cilvēks atnācis pēc palīdzības. Veselība ir pats galvenais, esmu izglābusi daudzus cilvēkus,» saka gaišreģe Mārīte.
Viņa atceras kādu klienti, kurai pirms desmit gadiem, it kā garāmejot, pateikusi, kas viņai kaiš, taču sieviete to nav ņēmusi vērā. «Pēc kāda laika viņa atnāca pie manis, vēlreiz pateicu to pašu, un atkal sieviete neieklausījās teiktajā. Vēlāk viņa teica: man bijusi taisnība.»
Pirms daudziem gadiem bija periods, kad Mārīte vēlējusies kādu laiku atpūsties un praktiski klientus nepieņemt. Nodomājusi, lai neviens nezvana, un tā arī noticis. «Kad esmu mājās, citreiz domāju – lai cilvēki zvana, un zvans seko cits citam,» saka viņa. Tas notiek dabiski un neizskaidrojami, un Mārīte izskaidrojumus nemeklē. Taču viņa parasti zina, kādi notikumi dzīvē sekos.
«Nezinu, vai man piemīt īpašas spējas vai informācija nāk no kosmosa,» saka Mārīte un izstāsta gadījumu no savas dzīves. Nejauši mājās izbiris sāls, it kā jau dodot brīdinājumu par tālākajiem notikumiem. Pie viņas pēc pāris dienām atnācis klients – jauns vīrietis, kuram bijušas problēmas, līdzi paņēmis rupjo sāli, un Mārīte stāstījusi par tā lietošanu – ka sāli nekur apzināti nedrīkst bērt, ka tas ārstē, bet dara arī sliktu. Kad viņa atvērusi ārdurvis, lai sagaidītu nākamo klienti, pārkāpusi pāri izbērtam sālim, par ko atvainojusies savai klientei. «Divas nedēļas pirms tam jau slikti jutos. Tajā dienā biju aizdedzinājusi sveces, pirms tam strādāju ar fotogrāfijām, tāpēc vēlējos attīrīt telpu. Neapzināti man rokās bija pudelīte ar svēto ūdeni, ko nepaspēju nolikt, kad sagaidīju klienti.» Mārīte teic, ka aplējusi sāli ar svēto ūdeni, savākusi to un sajutusi atvieglojumu. «Cilvēkiem jāzina, ka ar šādām lietām nedrīkst jokoties. Tad, kad man sāpēja, sāpes pēc tam atgriezās pie tā, kas man pāri darīja,» stingri saka Mārīte. Nelabvēļiem viņa vienmēr vēl gan labu veselību, gan veiksmi un saka paldies. Viņa iesaka klientiem ievērot šo atziņu – nedari citam to, kas pašam nepatīk, jo ļauni darītais var atgriezties pie darītāja arī pēc krietni ilgāka laika perioda.
Mārīte teic, ka dažkārt klienti brīnoties, kā viņa tik labi zina, kādas veselības kaites viņiem piemīt. «To, kas sāp citam, es jūtu – sāp man. Šāda situācija parāda, kāda cilvēkam ir problēma. Tiklīdz cilvēkam to pasaku, tā sāpe aiziet projām no manis. Tad, kad man sāpēja (gadījums ar nobērto sāli), sāpe pēc tam atgriezās pie tā, kas man darīja pāri,» ir pārliecināta Mārīte. Viņa iesaka cilvēkiem neteikt «nekad» un «es tam neticu», jo pārliecinājusies, ka cilvēki mēdz pēc tam apgalvot pretējo. «Tos, kuri atnāk pie manis un saka, ka netic teiktajam, un smejas, skatoties acīs, otrreiz nepieņemšu. Tā ir katra izvēle. Ja klients ir atnācis pie manis, tad jānoklausās, ko stāstu, jāizturas ar cieņu,» strikti saka gaišreģe. Savulaik kādai sievietei, kura pie Mārītes atnākusi ar draudzeni, pateikusi par veselības problēmām ar nierēm. «Kliente izturējās bezkaunīgi, ņirgājās par teikto un izaicināja mani. Tad viņai pateicu, ka pienāks diena, kad viņa nāks pie manis un lūgsies, jo ārsti nespēs pateikt diagnozi. Tā arī notika. Vispirms atnāca viņas draudzene ar slimās sievietes fotogrāfiju un lūdza, lai veicu veselības diagnostiku. Taču man ir laba atmiņa – atcerējos gan sievieti, kura nekaunīgi izturējās, gan mūsu sarunu. Slimā sieviete ar sapampušu kāju pēc tam pati atnāca pie manis un lūdza piedošanu.» Mārīte teic, ka visa dzīve sastāv no emocijām, arī viņa esot emocionāla, mēdz pateikt asāku vārdu, taču tas nav apzināti, bet taisnīgi. Viņa bilst, ka visbiežāk emocijas nespēj valdīt cilvēki, kuri notikušo ļoti pārdzīvo, kuriem dzīvē trūkst mīlestības no vecākiem vai nav mīļota cilvēka blakus. «To, ko es daru, daru cilvēku, nevis savā labā. Cilvēki pie manis nāk, jo viens iesaka otram,» teic gaišreģe.