Solījumu salabot konkrētu ceļa posmu pie šā ceļa dzīvojošie iedzīvotāji ir panākuši nepilnos divos gados. Sekosim, vai šie solījumi tiks arī izpildīti.
«Pirmās vēstules aizgāja 2013. gadā,» stāsta Aleksandrs Saulīte. Viņš uzņēmies organizēt cilvēkus, kuru mājvietas izvietotas gar valstij piederošo ceļu Ogresgals–Glāžšķūnis Ogres novadā. Vēršoties tikai pie tiem, kuri dzīvo ne tālāk par 100 metriem no ceļa, un skaitot tikai pieaugušo cilvēku parakstus, tika vairākas reizes savākti apmēram piecdesmit apliecinājumi, ka šo cilvēku dzīvei nepieciešamais ceļš ir katastrofālā stāvoklī. Ar šādi noformētiem iesniegumiem, lūgumiem un pieprasījumiem A. Saulīte ir atkal un atkal gājis uz valsts ceļu pārvaldīšanai izveidotā uzņēmuma Latvijas valsts ceļi (LVC) struktūrvienībām, uz Ogres pašvaldību, pie masu saziņas līdzekļiem un varbūt vēl kaut kur. Šo pūļu vainagojums ir LVC atbilde, kas nonākusi arī līdz Neatkarīgajai: «Tiekoties ar iedzīvotājiem, ir panākta vienošanās, ka tuvākajā laikā LVC un Latvijas autoceļu uzturētājs kopā ar vietējiem iedzīvotājiem apsekos minēto ceļa posmu, lai rastu risinājumus, kā uzlabot situāciju, īpaši atsevišķās kritiskajās vietās, veicot ikdienas uzturēšanas darbus, kā arī plānojot rekonstrukcijas darbus nākotnē.» Šī atbilde šķiet kā uzvara, ja salīdzina ar iepriekšējām atbildēm vai pat jebkādu atbilžu trūkumu, taču būtu pārsteidzīgi uzskatīt, ka ceļa salabošana ir jau nodrošināta.
Vispirms paskatīsimies, ko LVC izprot ar rīkošanos «tuvākajā laikā»: būtu lieliski ceļa apsekošanu pagūt maijā (LVC vēstījums Neatkarīgajai datēts ar 23. maiju) un pieņemami – līdz Jāņiem, bet ne līdz šā gada beigām un noteikti ne līdz tagadējā ES plānošanas perioda beigām 2020. gadā, kad jāpabeidz sadalīt visu naudu, ko ES atvēlējusi arī ceļu labošanai Latvijā.
Ticēsim tomēr, ka ceļu būves speciālisti un ceļa lietotāji patiešām satiksies uz konkrētā ceļa. Diemžēl šāda tikšanās nekādus brīnumus nesola, jo neatklāsies nekas tāds, ko iedzīvotāji nebūtu parādījuši un ceļinieki – ieraudzījuši tieši pirms nedēļas, kad abas puses tikās LVC reģionālajā iestādē Ogrē. Uz šo tikšanos A. Saulītes vadītā aktīvistu grupa bija sarūpējusi videoierakstu par braucienu visa ceļa garumā un izskaidroja par katru peļķi, kāpēc tā atrodas uz ceļa, no kura ūdenim nav noteces. Veicot it kā vajadzīgu darbu – ceļa līdzināšanu, paši ceļa uzturētāji, t.i., greideri, ir sastūmuši starp ceļu un grāvi ūdenim necaursitamus vaļņus. Daudzviet ūdens tiek projām no ceļa tikai tur, kur iedzīvotāji izurbinājušo šajos vaļņos robus, bet tad atkal jauna bēda – vai ūdens pa tiem plūst no ceļa uz lauku, vai no lauka uz ceļu, kas daudzviet, kur neiet pāri dabiskiem uzkalniņiem, atrodas līdz pat pusmetram zemāk par savu apkārtni. Savā tagadējā veidā ceļš ticis uzbūvēts Otrā pasaules kara vajadzībām, berot smiltis un šķembas uz koka dēļiem. Tātad pagājuši vairāk par septiņdesmit gadiem, kopš ceļa lietotāji ir šo konstrukciju spieduši, spieduši un iespieduši zemē šā vārda visburtiskākajā nozīmē. Līdz pagājušā gadsimta 90. gadiem šī konstrukcija ir ik pa laikam nostiprināta ar nākamo grants uzbērumu, un tāpēc tā joprojām vēl pastāv, taču par ceļu tā saucama tikai sausā laikā.
Samērā plaša vieta šim bēdu stāstam atvēlēta ne jau tāpēc, ka tas būtu kaut kas oriģināls. Tieši otrādi – tas ir tipisks stāsts par tagadējiem ceļiem Latvijā, ko ceļinieki nemitīgi atgādināja Ogrē notikušās sarunas laikā. Uz katru A. Saulītes uzrādīto peļķi viņi atbildēja ar saucieniem «visur ir tāpat» un «citur ir sliktāk».
Šā gada 16. maijā Neatkarīgā atreferēja ceļu būves sezonas atklāšanas pasākumu Šlokenbekas pilī, kur ceļu būvētāji sacentās ar stāstiem par to, cik veikli viņiem ir izdevies uzlikt jaunu un gludu segumu ceļiem, kas joprojām turas uz Pirmā pasaules kara gados kūdrā iemīcītiem klūgu kūļiem. Ja atmestu šādas viltības un ceļus atjaunotu pēc standartiem, tad ceļu tīkla saglabāšanai nepietiktu pat ar šo darbu kopējā budžeta pakāpenisku dubultošanu laikā līdz 2019. gadam, kā to Šlokenbekā solīja satiksmes ministrs Anrijs Matīss. Tomēr šādi solījumi nav jaunums. A. Matīss kopā ar nozares uzņēmumu izveidotās sabiedriskās organizācijas Latvijas ceļu būvētājs vadītāju, bijušo Ministru prezidentu Andri Bērziņu nedeva pārliecinošas atbildes, kā ceļinieki izkonkurēs mediķus, skolotājus un tagad arī militāristus, kuri tāpat prasa ne mazāk kā savu budžetu dubultošanu.
A. Matīss atteicās pat pieļāvumu formā runāt par valsts kopējā ceļu tīkla saīsināšanu, toties atzina, ka ceļu uzturēšanas standartus vēl varētu pazemināt. Tādā veidā viņš pauda valdības nodomu likvidēt ceļus itin demokrātiskā veidā: «Ceļus labos tur, no kurienes iedzīvotāji nāks prasīt ceļu labošanu, jo tas varētu nozīmēt, ka šāda ceļa malā patiešām vēl dzīvo cilvēki.» Te citēta pērnā gada 11. aprīļa Neatkarīgā, kas aprakstīja Vecpiebalgas pārstāvju izdarības pie valdības ēkas Rīgā, lai panāktu viņiem vajadzīga ceļa posma salabošanu: «Uzdevās par brāļu Kaudzīšu romāna Mērnieku laiki tēliem, bija sagādājuši Emīla Dārziņa Melanholiskā valša ierakstu u.tml.» Nupat Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētāja Ella Frīdvalde-Andersone Neatkarīgajai apliecināja, ka visas piebaldzēnu prasības valsts izpildījusi. Ziemā ceļš rūpīgāk kopts, un jau šogad paredzams sākums ceļa pārbūvēšanai. Sekosim un ziņosim, vai ceļu labošanai Latvijā pietiek arī ar pieticīgākām akcijām, kādas spējis sagatavot A. Saulīte.
