Intervija ar Saeimas deputāti Vinetu Poriņu (Nacionālā apvienība), Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas biedri, sociolingvisti – par to, kāpēc jāsargā tradicionālās vērtības un kāpēc mācība par tām jāapgūst skolās.
– Kopš bēdīgi slavenajām «bērnu grāmatiņām» par Karlīnes un Kārļa pārvēršanos pretēja dzimuma būtnēs sabiedrībā jaušama neizpratne par to, kas tad īsti tiks mācīts bērnudārzos un skolās – vai puikas būs puikas un meitenes paliks par meitenēm vai arī – viņi mainīsies ar identitātēm? Varbūt paskaidrosiet, kas notiek?
– Par jaunāko paaudzi un tautas ataudzi šobrīd notiek sīva cīņa. Šajā sakarā pirms gadiem četriem kopā ar NA kolēģiem runājām par to, ka skolās pārāk liels uzsvars tiek likts uz pavisam nekonkrētu Eiropas Savienības pilsoņu identitāti, kā arī maz tiek runāts par cilvēka piederību Latvijai, lepnumu par valsti, tās valodu, kultūru. Vērtējot normatīvus un programmas, var redzēt, ka mācība par ģimeni, kas ir tautas pamats, arī ir tikai izvēles priekšmets. Iepretim tam sociālajās zinībās daudz uzmanības tiek veltīts jautājumiem par visu veidu daudzveidību. Savukārt, runājot par veselības mācību skolās, maz pievērsta vērība cilvēka garīgajai un sociālajai veselībai, liekot uzsvaru tikai uz fizisko un – jo īpaši – uz seksuāli reproduktīvo veselību. Tā, protams, arī ir būtiska, bet nedrīkst būt atrauta no mērķa – jauniešiem veidoties par atbildīgiem vīriem un sievām, dibināt bērniem atvērtu ģimeni, kas stiprināta laulībā. Nesen publiskajā telpā izskanēja ziņa, ka no maija līdz decembrim profesionāli tehniskajās skolās notiks kampaņa tieši par seksuāli reproduktīvo veselību, tajā skaitā seksuāli transmisīvajām slimībām, kontracepciju un tamlīdzīgi. Žēl, ka šie jautājumi netiks aplūkoti kopsakarā ar to, ka cilvēkam jāveidojas kā daļai no tradicionālās ģimenes. Vienkāršoti izsakoties, patlaban skolās daudz vērības tiek veltīts, lai sagatavotu skolēnus drošam seksam, nevis stiprai ģimenei. Lai šo absurdo situāciju mainītu, mums kopīgi ar vairāku ģimenes, izglītības un latviskās identitātes nevalstisko organizāciju atbalstu, kas par šiem jautājumiem iestājas jau gadu gadiem, radās doma tradicionālās kultūras ietvarā veidot atsevišķu mācību priekšmetu no 1. līdz 12. klasei, kurā detalizēti tiktu skatīti vērtību jautājumi – ģimene, piederība Latvijai, veselība plašākā nozīmē, kā tas ir pēc Pasaules Veselības organizācijas definējuma: par cilvēka garīgo, sociālo un fizisko veselību.
– Kas jūs atbalsta šajā ziņā?
– Par šo ideju saistīt veselības mācību ar ģimenes zinībām un tradicionālo kultūru esmu saņēmusi atzinīgu vēstuli Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā no Minesotas Latviešu ārstu biedrības vadītāja Jāņa Dimanta. Ideju konceptuāli, mums tiekoties ar priekšmeta izstrādes ekspertiem, atbalstīja arī Latvijas Ārstu biedrības vadītājs Pēteris Apinis, ar nosacījumu – ja veselības mācībai tiktu atvēlēti divi mācību gadi, proti, viens pamatskolā un viens vidusskolā. Tas, manuprāt, būtu atbalstāms.
– Bet ir taču arī tādi cilvēki, kam varētu nepatikt šādas idejas realizācija.
– Viena no oponentu iebildēm ir tāda, ka tēmas varot apgūt integrēti, nevis kā atsevišķu mācību priekšmetu. Tomēr redzams, ka gadiem praktizētā integrētā pieeja nav nesusi vajadzīgo rezultātu ne veselības jautājumos, ne tradicionālajā kultūrā. Skumji, ka izglītībā esam tik tālu nonākuši, ka vasaras nometnēs Latvijā uzaugušajiem skolēniem (atšķirībā no ārzemju latviešu bērniem) bijis grūti atpazīt tādu mūzikas instrumentu kā kokle. Acīmredzot tas ir rezultāts, ka tradicionālās kultūras tāpat kā ģimenes mācība skolās notiek izvēles kārtā. Varētu domāt, ka literatūrā kā mācību priekšmetā daudz tiek pieminēta dzīvesziņa un varbūt pietiktu ar pamatīgāku literatūras apguvi, lai risinātu šo bēdīgo situāciju. Tomēr literatūrā taču jāpaspēj iemācīties izprast daiļdarbu, literatūras žanrus un tā tālāk, un nav laika vēl runāt par tautas demogrāfijas, veselības un ģimenes jautājumiem.
– Ja pareizi saprotu, viss tomēr notiek atbilstoši jūsu pārliecībai un veselajam saprātam?
– Sākot no 2012. gada, vismaz četrās Saeimas komisiju un apakškomisiju sēdēs – vairākās Izglītības, kultūras un zinātnes, arī Valstiskās audzināšanas, Sociālo un darba lietu, Demogrāfijas apakškomisijās, kurās jautājums bija par veselības izglītību, par mācību priekšmetu Dzīvesziņa un par jaunajiem mācību priekšmetiem, kopumā runājām par mācību priekšmeta Dzīvesziņa ideju, tās formu un saturu. Tā kā sēdes bija atklātas, tajās piedalījās ne tikai Saeimas deputāti, organizācija Papardes zieds un tamlīdzīgi, kā arī veselības ministre Ingrīda Circene, kurai iebildumu pret šāda veida priekšmetu nebija. Tieši otrādi – tobrīd idejai jutu atbalstu.Arī deputātu vairākums konceptuāli bija pozitīvi noskaņoti šajā sakarā. Patlaban ir laba iespēja mācību priekšmetu Dzīvesziņa iekļaut izglītības attīstības pamatnostādņu rīcībplānā, kur sadaļai par vērtībizglītību paredzēti 0,5 miljoni eiro. Šobrīd tie, kuri sākotnēji piekrita šim plānam, pret to iebilst. Piemēram, atsevišķi deputāti no Vienotības un bijušās Reformu partijas. Bet ideja taču ir atbalstāma. Tad varbūt kāda cita organizācija, nevis valsts budžetā kā realizētāja pieteiktais ģimenes izglītības fonds Ābeļzieds (sadarbībā ar tradicionālās kultūras, identitātes un vairāku Latvijas augstskolu profesoriem), vēlas to realizēt, ņemot vērā, ka tieši mācību saturam un skolotāju sagatavošanai līdz 2020. gadam Eiropas Komisija piešķir Latvijas izglītībai netipiski apjomīgus līdzekļus.
– Noprotams, ka izglītības projekti, kas saistīti ar netradicionālām attiecībām, gūst priekšroku.
– Tas Latvijā notiek jau vairāk nekā desmit gadu. Ir dažādi ārvalstu fondi, kas darbojas šajā virzienā, dāsni finansējot projektus, kas pēta un izceļ starp citām tieši netradicionālas attiecības un orientāciju. Kā arhibīskaps Jānis Vanags nesen izteicās – tam nauda tiek mesta pakaļ... Bet, tiklīdz ir vēlme runāt par kaut ko tradicionālu, par to, cik svarīga ir tradicionālā ģimene – pamats stabilai un līdzsvarotai dzīvei, daudziem uzreiz rodas iebildumi.
– Kāpēc tas, jūsuprāt, tā notiek?
– Neesmu sazvērestības teorijas piekritēja, taču vēroju, ka spēcīgu globalizācijas tendenču rezultātā ir vēlme cilvēkus padarīt viegli manipulējamus. Jau bērnudārzā mazajā cilvēkā tiek iesētas šaubas par viņa identitāti, proti, ka viņš var būt arī pretējā dzimuma pārstāvis. Ja cilvēkam nav identitātes, tad notiek līdzīgi kā padomju laikos, kad liela daļa cilvēku, zaudējot savu dzimto valodu, nacionālo identitāti, sakņu un vēstures izjūtu, pazaudēja savu dvēseli, kļūstot par padomju cilvēkiem, kas viegli pakļaujas rīkojumiem. Šobrīd ir līdzīgi: sabiedrību pieradina nerunāt un nedomāt par tradicionālo ģimeni, jaunās meitenes un puišus aicina galvenokārt uz izklaidi un seksuālām attiecībām, kurām visbiežāk nav nekādas nākotnes.
– Krieviem ir labs vārds – «uravņilovka», ko latviski varētu tulkot kā «nolīdzināšana». Vēl ir arī mankurtizācija – cilvēku padarīšana par būtnēm bez vēsturiskās un nacionālās atmiņas, bez saknēm, dzimuma un jebkādas identitātes.
– Jā. Nav zināms, vai tas ir nejauši, ka gatavošana darba tirgum un mobilitātei daudzos politikas dokumentos redzēti kā primārie mērķi. Būtnes bez savas identitātes un kam nav savas ģimenes morālā atbalsta, vieglāk pakļaujas cilvēktirdzniecībai. Kārtējo reizi tas apstiprina – harmoniska ģimene ir patvērums un drošas dzīves atslēga.
– Ar ko latviešu nācijai draud mankurtizācija?
– Ar ļoti ātru izzušanu. Ja dažādos veidos tiek veicinātas netradicionālās, viendzimuma attiecības, tad ir skaidrs, ka nesekos nekāds demogrāfiskais sprādziens...
– Kad Ilze Viņķele (Vienotība) bija labklājības ministre, ar viņas atbalstu taču tika izplatītas grāmateles par Kārļa pārvēršanos Karlīnē un otrādi. Vietēja mēroga končitas vurstas? Tas jau tagad stilīgi un jauki.
– Par spīti tam, ka Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā mēs vienbalsīgi rekomendējām neizmantot jūsu minētās grāmateles, kā arī rekomendējām apturēt Dzimumu līdztiesības plānu, tas tomēr netraucēja Labklājības ministrijai turpināt Dzimumu līdztiesības plāna realizāciju. Plānā iekļautās tēmas sabiedrībā netika diskutētas. Par izglītību, kā zināms, atbild Izglītības un zinātnes ministrija, un Labklājības ministrijai nav tiesību aktivizēties šajā virzienā. Latvijas sabiedrībā līdz šim nav notikušas atklātas diskusijas par dzimumu līdztiesības politikas būtību un riskiem. Tomēr šādas diskusijas būtu ļoti svarīgas un nepieciešamas patlaban, kad Latvijā tiek izstrādātas jaunās Dzimumu līdztiesības politikas pamatnostādnes 2015.–2021. gadam. Sabiedrības apzināta un pilnvērtīga līdzdalība šā politikas dokumenta izstrādē ir svarīga, jo plāns skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju, bet jo īpaši bērnu un jauniešu izglītību un ģimenes politiku. Lai diskutētu par iepriekšminēto, biedrība Asociācija Ģimene pagājušā gada nogalē organizēja konferenci, plaši un pamatīgi atklājot pārprastas dzimumu līdztiesības jautājumus. Tajā piedalījās daudzi Latvijas augstskolu profesori gan pedagoģijā, gan kriminoloģijā, gan psiholoģijā. Konferences organizētāji saņēma Eiropas ekonomiskās zonas (EEZ) finansējumu. Taču vēlāk pēc Labklājības ministrijas (iepriekšējās labklājības ministres darbības laikā) vēstules pret biedrību Asociācija Ģimene tika vērstas sankcijas – it kā šajā konferencē neesot runāts par «pareizo tēmu». Tomēr sabiedrībai ir tiesības būt gan informētai par tiem pārveides procesiem, kuriem tā tiek pakļauta, gan būt līdzdalīgai šo procesu veidošanā un virzības noteikšanā. Izteikšanās brīvība taču attiecas uz visām pusēm, arī uz šo asociāciju, ja pareizi saprotu? Un sabiedrībai ir tiesības sekot līdzi, piemēram, tam, kādas grāmatas tiek plānotas bērnudārziem.
– Aizstāvējāt Asociāciju Ģimene?
– Protams. Sabiedrības integrācijas fonda padome, kuras sēdē arī es piedalījos un izklāstīju asociācijas līdzšinējo pozitīvo devumu, kas skaidro patieso dzimumu līdztiesību, lēma atbalstīt šo asociāciju un projektu nepārtraukt. Bet ar to viss vēl nebeidzās. No Labklājības ministrijas decembra sākumā ar Viņķeles parakstu tika sūtīta vēstule uz Ziemeļvalstu informācijas biroju, kur vadītājs ir Imants Gross, un, tā kā Norvēģija ir viena no granta dēvējām, tika pieprasīts pārtraukt biedrības finansēšanu.
– Kā rīkojāties jūs?
– 2. aprīlī es uzrakstīju atbalsta vēstuli, kuru parakstīja 14 Saeimas deputātu (tik maz tāpēc, ka tā nebija plenārsēdes diena), tostarp Inguna Rībena, Janīna Kursīte, Raivis Dzintars, Imants Parādnieks, Inga Bite, Jānis Strazdiņš un citi. Vēstule steidzami tika nosūtīta Sabiedrības integrācijas fondam. Tajā bija runa par to, ka biedrības Asociācija Ģimene darbs ir bijis augstvērtīgs un vērsts uz tradicionālo vērtību atbalstu un patiesas dzimumu līdztiesības izpratnes popularizēšanu. Kā arī atgādināts, ka EEZ projekts, ko īstenoja biedrība Asociācija Ģimene, tika īstenots apakšprogrammā, kuras mērķis ir stiprināt pilsonisko sabiedrību un nevalstisko organizāciju līdzdalību rīcībpolitikas veidošanas un lēmumu pieņemšanas procesā; atbalstīt labu pārvaldību un atklātību, demokrātiju un līdzdalības demokrātiju. Diemžēl jau pēc pirmās iniciatīvas sabiedrības līdzdalības panākšanā dzimumu līdztiesības politikas izstrādē un īstenošanā ir pieprasīta projekta īstenošanas apturēšana un projekta finansēšanas pārtraukšana. Vēstulē uzsvērām, ka šāds lēmums ir pretrunā gan Eiropas Savienības un donorvalstu, gan Latvijas demokrātijas izpratnei un vērtībām un liecina par noteiktu interešu nelīdztiesīgu ietekmi lēmumu pieņemšanas procesos.
– Kāda situācija ir šobrīd?
– Mūsu vēstule šobrīd jau aizceļojusi līdz Briselei, kur tiks pieņems izšķirošais lēmums. Asociāciju ir atbalstījusi Tieslietu ministre Baiba Broka (NA). Arī pašreizējais labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS) nav iepriecināts par iepriekšējās ministres aktivitātēm asociācijas projekta apturēšanas sakarā. Ar iepriekšminēto LM ierosmi par šā projekta pārtraukšanu tiek gan novilcināts laiks, lai skaidrotu sabiedrībai tik būtiskos jautājumus dzimumu līdztiesībā, gan radīti materiāli un morāli zaudējumi projekta veicējiem, kuriem tiek uzturēta spriedze, lai viņi vairs neatkārtotu šādas konferences, kas ļautu sabiedrībai uzzināt ko vairāk par dažādiem plāniem. Viss virzās uz to, ka cilvēkiem, kuri rīkoja zinātniski augstvērtīgu konferenci un bija sākuši organizēt jau nākamo semināru par EEZ līdzekļiem, nāksies atmaksāt iztērētos līdzekļus.
– Kāds bija konferences nosaukums?
– «Dzimumu līdztiesība izglītības saturā un procesā».
– Bet viss taču ir atbilstoši un pareizi!
– Protams. Mēs taču visi esam par patiesu dzimumu līdztiesību. Nevaru iedomāties, kā varētu būt citādi.
– Acīmredzot finansētājiem šķita, ka konference aizgājusi ne pa to ceļu, kāds viņiem vajadzīgs. Finansētājiem vajadzīgas viegli manipulējamas bezdzimuma būtnes. Vai konferences rīkotājiem tiešām nāksies atmaksāt naudu? Tas ir pēdējais vārds?
– Gluži pēdējais vārds tas nav. Ir izskanējusi doma sūdzēties tiesā, bet tas nozīmē, ka process ilgs gadiem. Biedrībai Asociācija Ģimene bija nodoms rīkot jau nākamo pasākumu, bet tam ārvalstu finansējuma vairs nebūs.
– Bet teorētiski – ja skolās ieviestu tradicionālās ģimenes mācību, dzīvesziņu vai vienalga kā mēs to nosaucam – domāju, ka daudzi paceltu balsis: diennaktī ir tikai 24 stundas, skolēni jau tāpat ir pārslogoti, turklāt nav speciālistu, kas to uzņemtos darīt.
– Speciālistus vajadzēs gatavot. Skolotāju sagatavošanai ir paredzēti visai prāvi līdzekļi gan no Eiropas Komisijas, gan no valsts budžeta. Stundu apjoms ir izvērtēts. Šobrīd, piemēram, ētikas tēmas daudzviet dublējas ar Sociālajām zinību tēmām, tāpēc ir doma ētikas un sociālo zinību saturu daļēji integrēt mācību priekšmetā Dzīvesziņa. Ģimenes mācība šobrīd ir kā izvēles priekšmets, kuru daudzas skolas speciālistu trūkuma dēļ neizvēlas.
– Bet, ja tāds speciālists tomēr atrodas, viņam vajadzēs arī maksāt algu. Vai budžetā tam atradīsies līdzekļi?
– Ja ētikas stundu skaits un veselībai, arī cilvēkdrošībai veltītās tēmas tiks mācītas Dzīvesziņas ietvaros, nevis integrēti citos mācību priekšmetos, līdzekļu apjoms paliks nemainīgs. Šobrīd ir vajadzīga tikai politiskā griba. Eksperti veido Dzīvesziņas mācību priekšmeta programmas un materiālus skolotājiem. Ceru uz labu rezultātu. Pirmie programmas varianti būs gatavi augustā, visa programma būtu gatava šā gada oktobrī. Izglītības pamatnostādnēs jau ir iekļauta gatavošana ģimenei. Laulība diemžēl pamatnostādnēs netika pieminēta, lai arī mūsu priekšlikumā tā bija kā viens no ieteikumiem. Ģimenes izglītības fonds aptaujājis vairāk nekā 900 jauniešu, kas sniedza atbildes par identitātes, lielāku ģimenes un tradicionālās kultūras tematikas apjomu mācību saturā. Viņi ir atzinuši, ka labprāt vēlētos apgūt zināšanas par ģimeni, turklāt ne tikai par fizisko aspektu, bet arī par savstarpējām attiecībām, atbildību un jautājumiem par identitāti.
