Koks prasa prātu

 

Latvijas uzņēmēji un iedzīvotāji izvēlējušies dzīvot mierīgi, bet trūcīgi arī tāpēc, ka savu koksni pārdod, bet koksnes izstrādājumus atkal atpērk par lielāku naudu.

Centrālā statistikas pārvalde uzskaitījusi Latvijas preču 2013. gada eksportu 10 miljardu eiro vērtībā. Koksnes pārdošana Latvijai ir lielākais valūtas avots starp visām citām nozarēm, kas devušas katra savu daļu 10 miljardu eiro iegūšanā. Ar vizuāli lielāko naudas summu 3,5 miljardu eiro apmērā gan izceļas «vairumtirdzniecība», ar ko statistiķi domājuši preču reālu vai tikai virtuālu atvešanu, pārpakošanu (tajā skaitā dokumentu sakārtošanu precēm, kas atrodas otrā zemeslodes malā) un aizvešanu no Latvijas. Importa sadaļā šī pati nozare sagādājusi valstij mīnusu 5,6 miljardu eiro apmērā. Ar koksni kā otro lielāko eksporta nozari ir pavisam savādāk, jo eksportam pretī stāv daudz mazāks importa apjoms vismaz koksnes aprites salīdzinājumā. Eksportējamā koksne pa izstrādājumu grupām tiek sadalīta šādi:

- galvenā daļa par vienu miljardu eiro ir «koksnes izstrādājumi», sākot no baļķiem, dēļiem un mietiem, un tā līdz sarežģītākiem izstrādājumiem;

- mēbeles par 105 miljoniem eiro;

- «mežsaimniecības un mežizstrādes produkti» par 100 miljoniem eiro: ar to domāta pilnīgi neapstrādāta koksne kopā ar to, ko izdodas ietirgot par gailenēm, mellenēm u. tml.;

- papīrs par 57 miljoniem eiro, kaut īstenībā valstī vienīgā papīrfabrika Līgatnē pagājušajā gadā, kad uzņēmums strādāja, nenosedza ne 1/10 daļu no šīs summas; diemžēl te atkal par ražošanu nosaukts reeksports.

Pretī šiem aptuveni 1,3 miljardiem eiro stāv koksnes imports par 195 miljoniem eiro, mēbeļu imports par 40 miljoniem eiro un papīra un poligrāfijas izstrādājumu imports par 100 miljoniem eiro, kur nezin kāpēc piejaukti vēl arī «ieraksti» noteikti ne uz koku mizām u. tml. materiāliem. Protams, mežistrāde prasa importēt tehniku, kas strādā mežā, kokzāģētavās un visās pārējās koksnes pārstrādes sadaļās; prasa importēt degvielu šo mašīnu darbināšanai, tajā skaitā šķeldas iegūšanai, kas patērē vairāk enerģijas, nekā no tās vēlāk var atgūt. Importējamo preču un enerģijas sadaļā jāpiemin arī kokostu uzturēšanai nepieciešamie izdevumi, kas lielā mērā transformējas par ostas pilsētu un jo īpaši mazās ostas ieguvušo pašvaldību un to iedzīvotāju ieņēmumiem.

Gan koksnes eksporta, gan šo eksportu apkalpojošā importa sadaļās ir nostiprinājušies šādas uzņēmējdarbības kompleksi, kuru izjaukšana draud ar plašā sabiedrībā izjūtamām nepatikšanām. Lai tādas nerastos, šo kompleksu jaudas jau to demontāžas fāzē būtu jāpārorientē uz augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanu, bet praktiski nekas tāds līdz šim nav izdevies. Plašāk zināmais mēģinājums pārorientēt koksnes eksportu uz tās vietējo pārstrādi bija celulozes rūpnīcas projekts. Vēl joprojām var strīdēties, cik lielā mērā projektu izjauca skandināvu investoru pārāk alkatīgās prasības nodrošināt viņiem īpašu pieeju Latvijas koksnei, bet cik lielā mērā alkatībai bija pavisam vietēja izcelsme. Ar to domāti pārvadātāji, kas nodrošina koksnes transportēšanu pa zemes un ūdens ceļiem uz Skandināviju un no turienes papīra u. c. preču vešanu atkal atpakaļ. Ap šīm transporta artērijām ir aplipuši daudzi uzņēmumi un interešu grupas. Liels iespaids uz pastāvošās kārtības saglabāšanu ir bankām, kas ieguldījušas naudu esošajos uzņēmumos. Jāpiemin arī tādi specifiski uzņēmumi kā politiskās partijas. Politiķi, savukārt, ir specifiska pašnodarbināto cilvēku daļa. Viņi ņem naudu no jebkuras partijas un uzņēmuma, kas vien gatavs apmaksāt politiķa pakalpojumus.

Vēl jo neskaidrākas ir nākotnes izredzes saglabāt vai mainīt esošo veidu, kā visa Latvija dzīvo uz savu mežu rēķina. Tepat pāri nelielajai Baltijas jūrai esošās valstis rāda uzskatāmu piemēru, ka koksnes pircēji dzīvo daudz pārticīgāk nekā koksnes pārdevēji. Tomēr ar šādu piemēru nepietiek, lai ļaudis Latvijā saņemtos un sāktu pirkt koksni pārstrādei, nevis lai censtos ar uzpirkto preci iespraukties koksnes eksportētāju ķēdē. Koksnes pārstrādei dārgos izstrādājumos ir nepieciešamas gan zināšanas, gan starta kapitāls, kādu – un tā nav sagadīšanās – mūsu tuvumā uzkrājušas bankas tajās valstīs, kas koksni iepērk. Diez vai tādas bankas darīs jebko, kas apdraudētu šo banku ieguldījumus gan koksnes ieguves un pirmapstrādes uzņēmumos Latvijā, gan tālākās pārstrādes uzņēmumos banku izcelsmes valstīs.

Esošajai koksnes aprites sistēmai ir izredzes turēties līdz kādam ārējam triecienam. Varbūt atklāsies, ka Latvijā vairs nav mežu, saprotot ar tiem ciršanai un izmantošanai derīgus kokus, nevis kartē ar zaļu krāsu atzīmētas pēdējos pārdesmit gados un vēl senāk radīto izcirtumu teritorijas. Varbūt valsts iedzīvotāju skaita samazināšanās (izceļošana uz bagātākām valstīm, kurās prot arī no koka taisīt vērtīgas lietas) liks valstij, ja tā gribēs pašsaglabāties, izvirzīt jaunas prasības uzņēmējiem, tajā skaitā baņķieriem; varbūt to darīs pēc būtības un/vai nosaukuma cita valsts.

Uz koksnes eksportu orientētajai sistēmai par godu jāsaka, ka tā nelieto direktīvas metodes. Ja nu vienīgi minētais celulozes rūpnīcas projekts spēja izraisīt alerģisku reakciju. Maziem un decentralizētiem projektiņiem turpretī ir izredzes attīstīties, no vienas puses, ieaugot pastāvošajā sistēmā, bet, no otras puses, pavirzot pa solīti tālāk koksnes pārstrādi. Šādi centieni ir riskanti, bet tomēr iespējami vai vismaz apdomājami, ielūkojoties izstādē Mežs un koks, kas rīt sāksies un trīs dienas turpināsies Ķīpsalas izstāžu kompleksā Rīgā.