Pirms pāris gadiem Neatkarīgā jau rakstīja par politiski represēto Ādolfu RUBIĶI, un arī tad sirmais kungs teica, ka viņam represijas turpinās. Diemžēl ne viņam vienīgajam.
Līdzīgus stāstus esmu klausījies gan politiski represēto salidojumos Ikšķilē, gan citur. Īpašuma atgūšana, kompensācijas par īpašumu, elementārs taisnīgums un ieinteresētība no valsts vai pašvaldību iestāžu puses lietās, kuru risinājums nav elementārs… – tas daudziem izvērties par šķēršļu joslu. Dažiem izdevies tikt ar to galā, dažiem joprojām ne, bet visiem viņiem šo šķēršļu pārvarēšanai bijuši vajadzīgi gadi. Kāpēc?
Divdesmit piektajā martā birokrāti un vadoņi varbūt gan nolieks galvas represēto priekšā, pieminēs svešumā raktos. Tas nav grūti, tas netraucē rutīnai. Taču birokrāti un vadoņi, kas uzauj skumīgas sejas vajadzīgās dienās, ikdienā izrādās nespējīgi uzlūkot katru (!) represēto, novērtēt viņa stāvokli un rīkoties par labu taisnīgumam pēc būtības. Birokrāti un vadoņi, ja vien kāda lieta prasa no tiem piepūli un iedziļināšanos, uzskata par pieņemamu teikt represētajiem: «Tava vieta (māja, zeme…) ir tikusi aizņemta, apstākļi ir mainījušies, mēs nevaram mainīt formālo lietu kārtību. Un prihvatizācijas cūcības mēs nepārskatīsim.» Rubiķa kungs pats gana pūlējies taisnības dēļ, bet daudzi aprimuši pēc pirmajā kantorī saņemtās cinisma un vienaldzības dozas. Savukārt birokrātu ērtības labā darbojas laiks. Politiski represēto katru gadu paliek par kādu tūkstoti mazāk. Drīz birokrāti un vadoņi varēs uzelpot. Šis apgrūtinājums būs viņiem nost no kakla.
– Vispirms parunāsim par represijām, par diskrimināciju – pēc tam.
– Mūsu ģimeni izsūtīja 1949. gada 25. martā no Ilūkstes apriņķa, Rubeņu pagasta, Mārānu mājām uz Omskas apgabala Taras rajonu. Mums bija 18 hektāru zemes, ēkas – mūra kūts, siena šķūnis, ratnīca, kuļamais šķūnis…, zirgi, govis, aitas, cūkas. Izsūtīja kā kulakus. Vēl par to, ka tēvamāsas vīrs bija aizsargs un Latvijas patriots. Un arī par to, ka ekspluatējām padomju karagūstekni. Lai arī viņš, ticis pie mums, bija laimīgs. Vēlāk rakstīja no Ļeņingradas, ka dzīvs.
Pa ceļam uz izsūtījuma vietu nomira vecāmāte. Uzturs tur bija vairāk nekā pieticīgs. Pamatā kartupelis. Četriem vajadzēja iztikt ar litru piena dienā. Nekāda aizdara. Taču mūsu dzīvošanu Sibīrijā, paldies Dievam, nevar salīdzināt ar 1941. gadā izsūtīto dzīvi.Atgriezāmies 1956. gadā. Mājās netikām. Tās apdzīvoja citi, un mums tur vairs nekas nepiederēja. Ja pārrēķināt rubļus latos, tad esmu saņēmis kompensāciju – 33,75 latus. Kopā ar brāli – divtik. Brālis to laikam paņēma vēl rubļos, bet es nepaņēmu nemaz. Ja nav kazai piena, lai nav.
Nopirkām paši savas mājas, bet dzīvot tur aizgāja tēvs. Ja es būtu gājis, būtu jāstājas kolhozā. Kolhoza maize, kā tautā saka, bija jau izbaudīta līdz mielēm. Septiņus gadus nostrādāju turpat Slates mežrūpniecības saimniecībā. 1963. gadā ierados Rīgā. Pierakstījos Ogresgalā. Rīgā neļāva, bet bez pieraksta darbā neņēma. Pa gultas vietām dzīvodams, 1964. gadā iestājos dzīvokļu celtniecības kooperatīvā. Salīdzinot ar tiem, kuri stāvēja rindā desmit, piecpadsmit, divdesmit gadu, es, iemaksājis pirmo iemaksu (2500 rubļu), saņēmu dzīvokli Aglonas ielā pēc divarpus gadiem. Tajā pašā mājā, kur piedzima Ainārs Šlesers.
Apprecējos. Piedzima meita, dēls. Kooperatīvais jau bija izmaksāts. Bērni auga, un divās istabās palika pašauri. Likām maiņas sludinājumus, apskatījām vienu, otru, trešo variantu un izvēlējāmies trīs istabas komunālā dzīvoklī Miera ielā. Ievācāmies 1984. gada maija nogalē. Deviņdesmito gadu sākumā kaimiņiene teica, ka viņa savas divas istabas grib mainīt vai pārdot. Tādu izdevību nevarēja laist garām. Nopirkām tās divas istabas, un mūsu rīcībā bija 145 kvadrātmetri. Bija doma, ka izmainīsimies uz trim dzīvokļiem – pa divām istabām bērniem, pašiem – kā sanāks. Viena vai divas. Dzīvosim tālāk.
– Tālāk sākas jau redzēts seriāls. Uzradās saimnieks… Vai ne?
– Jā – uzpeldēja likumīgie īpašnieki. Rabinovičs un citi. Tie māju pēc tam pārdeva. No 2001. gada apkures sezonas namam parādu dēļ tika atslēgts karstais ūdens un apkure. Nācās salt tāpat kā pusaudža gados Sibīrijā. Taču šai rungai bija otrs gals. Ja ar’ dzīvoklis tiktu apsildīts, mēs, tāpat kā mājas iedzīvotāju lielākā daļa, nespētu segt izdevumus par apkuri.
Mana tēva Jāzepa Rubiķa ģimeni aplaupīja un izputināja komunistiskais režīms. Es biju diskriminēts visu padomju laiku, bet tas turpinās arī šodien. Jo manai, manu bērnu ģimenēm nav iespējams privatizēt dzīvokli par sertifikātiem, bet dzīvokli Miera ielā, kuru, tāpat kā dzīvokli Aglonas ielā, iegādājos par saviem līdzekļiem, Latvijas brīvvalsts man atņem. Miera ielas dzīvoklī mēs 1984. gadā ienācām četri cilvēki, 2011. gada novembra beigās aizgājām – desmit. Ienācām viena ģimene, aizgājām – trīs.
Mēs visu laiku esam apzinīgi strādājuši. Lai cilvēcīgi dzīvotu. Visu laiku esam domājuši un rūpējušies par ģimenes, par bērnu dzīves apstākļiem. Pensija man aprēķināta par 66 gadiem darba. Rīgā nostrādāti 36 gadi. Latvijā – 45. Un izsūtījums. Strādāju uz kravas taksometriem. Naudiņa krājās. Nenodzēru. Tā es varēju to dzīvokli un tās istabas nopirkt. Bija mašīna. Dārziņos nopirkām būdu. Sākām pārbūvēt. To man tagad atgādina – jums uz sievas vārda Dārziņos ir īpašums, ko pārbūvē par dzīvojamo namu. Kāda kuram daļa, ko es pārbūvēju? Man neviens neko nav iedevis. Es pats visu nopelnīju. Tie okupanti, kas te ieradās, visu saņēma par velti. Pēc gada, pēc pusgada. Man viss nāca ar paša darbu izmaksāts.
Es nekad nevarēju iedomāties, ka būs tāda attieksme pret represētajiem, pret latviešu tautu. Izrādās – kopš 1949. gada es nevienam te neesmu vajadzīgs. Man nekas nepienākas. Paradokss – Latvijas pilsonim brīvajā Latvijā nepienākas nekas, pat paša iegādātais jumts virs galvas. Un tas notiek nesakārtotas likumdošanas dēļ.
– Ko gribat panākt?
– Atbilstošu kompensāciju no valsts par tiem zaudējumiem, kuros iegūluši mana tēva un mani mūža augļi. Sapratni par to, kur īsti redzama daudzinātā vienlīdzība: Viens likums – viena taisnība visiem. Līdzvērtīgas tiesības un iespējas ar bijušās PSRS pilsoņiem, kuri, ieradušies Latvijā septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados, drīz vien sāka apdzīvot un pēc tam privatizēt dzīvokļus Rīgas jaunajos rajonos. Visā nostrādātajā mūža garumā mēs neesam saņēmuši no valsts vai pašvaldības par velti nevienu kvadrātmetru dzīvojamās platības. Neesam nodzērušies. Ģimenē skandālu nav un visiem, paldies Dievam, ir veselība. Neesam mazturīgie, un mums nekas nepienākas. Šitāda tā padarīšana.
– Jūs jau vairāk nekā desmit gadu esat sarakstījies ar dažādām iestādēm, ar prezidentiem, eksprezidentiem, esat ilgu laiku pavadījis piketēdams… Vai esat pieredzējis no varas puses kādu pretimnākšanu?
– Absolūti nekādu. Kur sāku, tur esmu.
***
Autora secinājumi
- Pirmais. Rubiķa kungs, kurš 1949. gadā, būdams 11 gadu vecs un bez kādas vainas, pieredzēja padomju režīma represijas, arī brīvās valsts acīs ir sliktāks par noziedznieku. Jo tie, kas iznāk no cietuma, var cerēt uz atbalstu mājokļa lietās, bet viņam, kurš visu sarūpējis paša spēkiem bez valsts atbalsta un visu zaudējis no sevis neatkarīgu iemeslu dēļ (represijas, nesakārtota likumdošana, kas diskriminē denacionalizēto namu iemītniekus,…), nekāds atbalsts nepienākas.
- Otrais. Latvijas valsts pret savu pilsoni, politiski represēto Ādolfu Rubiķi un daudziem viņam līdzīgiem mājokļa lietās izturas netaisnīgāk, vai, kā raksta Rubiķa kungs, «noliek zemāk» par: – padomju gadu imigrantiem; – Krievijas militārajiem pensionāriem, kuru Latvijā 1994. gadā bija 22 320; – valsts un pašvaldību īpašumā esošo daudzdzīvokļu namu īrniekiem, kuri varēja savus dzīvokļus privatizēt par sertifikātiem. Turklāt Rubiķa kungs savu dzīvokli Miera ielā faktiski nopirka pats. Bet tas nevienu neinteresē.
- Trešais. Varas grimases vislabāk atklājas attieksmē tieši pret tādiem kā Rubiķa kungs. Pret latviešiem, kuri ķepurojas. Pret tiem, kas, lai ar’ nav tikuši pie lielas turības, tomēr raduši, kamēr spēj, paši gādāt par sevi un tuvākiem. No valsts tādi negrib zelta kalnus, bet kaut cik taisnīgu attieksmi gan. Ja Rubiķa kungs būtu nolaidies, nodzēries, valsts viņu uzlūkotu daudz sirsnīgāk. Es paskatījos, uz kādu sociālu atbalstu, ja kas, var cerēt ļurba un, teiksim, vienkāršs godprātīgs pensionārs, kurš par naga tiesu turas virs nabadzības līmeņa.
Ļurba var cerēt vairāk.
- Tepat jautājums Rīgas domes Dzīvojamo telpu izīrēšanas komisijai (Nr. 27, 1.02.2006.), RD Dzīvokļu pārvaldei (Nr. 12, 22.03.2006.),Valsts prezidenta kancelejai (Nr. 1291, 2.05.2012.) un citām iestādēm, kuras, atbildot Rubiķa kungam, uzsvēra to, ka viņam, redz, Dārziņos ir īpašums, kurš tiek siltināts, kādēļ arī Rubiķa kungam būs silti. Tāpēc viņš uzbāžas mums bez pamata, savukārt mums ir pamats viņam visu ko atteikt. Vai tas, ka cilvēks jūsu nesakārtotās likumdošanas dēļ, jūsu nemitīgās izvairīšanās savlaikus saskatīt problēmas būtību un adekvāti rīkoties dēļ, jūsu nespējas saskatīt, ka tā nav tikai viena cilvēka problēma, vienam nodarīta netaisnība, dēļ, nav nolaidis rokas un trijās paaudzēs gādā savējiem ceturto pajumti, atceļ varas pienākumu novērst sākotnējo netaisnību pēc būtības? Savās atbildēs Rubiķa kungam jūs lietas būtību aizsedzat ar formālismu un liekuļojat. Desmit gados (1995.–2004.) namīpašnieki iesniedza tiesā 61 955 prasības par īrnieku izlikšanu. Tiesa sprieda, ka bez citas platības ierādīšanas jāizliek 34 255, ar ierādīšanu – 527. Tāda ir jūsu liekulības un ieinteresētības būtiskā proporcija.
- Politiski represētais Ādolfs Rubiķis arvien ir starp tiem cilvēkiem, kuri nokļuva prihvatizācijas dzirnavās, kurus diskriminētā, nevienlīdzīgā stāvoklī faktiski (manuprāt) noveda likumdevējs. Likumdevējs, kurš līdz šim nav gribējis cilvēkus no šā stāvokļa atbrīvot. Joprojām represēts.
