Fragments no šodien "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" publicētās intervijas ar zvērinātu advokātu Saulvedi Vārpiņu.
– Kā vērtējat advokāta Gobzema aktivitātes? Vai tā ir patiesa vēlme palīdzēt vai pašreklāma?
– Advokāti raugās divējādi. Varbūt ir pāršauts pār strīpu. Advokātiem ir dažādi uzskati, cik skaļi drīkst sevi reklamēt, kur ir tā robeža, kurai nedrīkst pāri kāpt. Šajā gadījumā tas ir kaut kur uz robežas – vieni uzskata, ka robeža ir pārkāpta, citi – ka ne. Mans personīgais uzskats – ne viss ir pareizi, bet no otras puses – nekļūdās tas, kas nedara neko. Ja sabiedrībā nebūs kāds trakais, tad sabiedrība apstāsies.
Gobzema zīmēšanās ir nieks, salīdzinot ar to tukšo rosību, kas sākusies ar tā dēvētās sabiedriskās komisijas dibināšanu – komisija, kurā darbosies Jānis Kažociņš, Inese Voika, Ināra Šteinerte. Tā ir tāda darbības imitācija, lai iztēlotu sabiedrībai, ka kaut kas tiek darīts, bet ļoti šaubos, vai tā komisija tiešām kaut ko darīs, izmeklēs.
Manuprāt, ļoti precīzi ir pateicis Valsts prezidents Andris Bērziņš – jādara gals šai amorfajai sistēmai. Neviens ne par ko neatbild, kāds kaut ko dara, cits neko nedara, kāds par kaut ko atbild, bet patiesībā neatbild, un tā dzīvojam. Mēs, advokāti, negribam pieļaut, ka visa vaina tiek novelta uz dažu pārmijnieku pleciem.
Sistēmas absurds izpaužas arī, piemēram, tajā apstāklī, ka par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem pienākas bargāks sods nekā par būvniecības normu neievērošanu, kas novedusi pie tik smagām sekām. Te ir jautājums, kā valsts varēja nonākt tādā situācijā, ka ir tādi likumi? Par to, ka kaķis turēts pusbadā, pienākas bargāks sods nekā tad, ja kāds, neprazdams rasēt, saprojektējis visu greizi vai, neprazdams būvēt, sabūvējis visu šķērsām. Taisnība gan arī, ka četri gadi ir bargs sods – tas, kas paredzēts Krimināllikumā kā maksimālais. Tie, kas bijuši ieslodzījumā, zina teikt, ka katra diena cietumā ir nepanesami smaga. Četri gadi ir daudz. Bet ja mēs skatāmies samērojumā ar citiem noziegumiem un sodiem par tiem? Par kukuļiem dažs sēž astoņus un deviņus gadus, lai gan neviens nav gājis bojā. Bet te ir 54 bojāgājušie.
Sistēma tātad baidās no tā, ka kāds neprasmīgi paņem kukuli... Lai gan kukuļošana arī ir pie vainas, ka sagrūst lielveikals. Bet absurds ir tas, ka kukuļu noziegums tiek izmeklēts daudz rūpīgāk, tur resursi nav žēloti. Bet cilvēku dzīvības, iznāk, ir nevērtīgākas?
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"