Saruna ar kādreizējo satiksmes ministru, bijušo Saeimas deputātu, kura vārds tika izmantots, lai pamatotu 10. Saeimas atlaišanu, Aināru Šleseru.
– Pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām distancējāties no politiskajiem procesiem. Tagad esat atkal aktivizējies. Vai tas nozīmē, ka esat nolēmis atgriezties politikā?
– Pašreiz manā dienaskartībā nav jautājums par atgriešanos politikā. Sanācis, ka pēdējā laikā esmu spiests sekot līdzi politiskajiem procesiem un aktīvi tajos iesaistīties kā brīvas valsts brīvs pilsonis. 2010. gada 1. jūlijā imigrācijas likumā tika ieviesta sadaļa, kas paredzēja investoriem, veicot investīcijas Latvijā, iegūt ES uzturēšanās atļaujas. Tā bija mana iniciatīva, kuras rezultātā, kā liecina Deloitte pētījums, Latvijā jau tiešā un netiešā veidā ir ienākušas investīcijas pusotra miljarda latu apmērā. Valsts budžetā tiešā veidā ienākuši ap 150 miljoni latu. Tagad Visu Latvijai!Tēvzemei un Brīvībai/LNNK politiķi šo programmu vēlas iznīcināt, un es esmu spiests to aizstāvēt. Kopā ar citiem nozares uzņēmējiem esam apvienojuši spēkus, lai situāciju mainītu.
– Nākamais gads būs politiski ļoti aktīvs – divas (Eiroparlamenta un Saeimas) vēlēšanas. Vai negrasāties kādā brīdī iesaistīties?
– Pagaidām es politikā sevi neredzu. Man ir cerība, ka, pat ja parlaments šos likumprojekta grozījumus [pat uzturēšanās atļauju ierobežojumus] pieņems, tad valsts pirmā persona – mūsu prezidents ieklausīsies uzņēmējos un likumu neizsludinās. Diemžēl Visu Latvijai!, ejot uz nākamajām vēlēšanām, ir pacēluši karogu – Krievi nāk! Latvieti, nepadodies! Viņi grib šo konkrēto likumu atcelt pilnībā. Līdz ar to varu skaidri pateikt, ka es kā pilsonis būšu ļoti aktīvs un darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai nākamajā valdībā Visu Latvijai!Tēvzemei un Brīvībai/LNNK nebūtu. Uzskatu, ka jebkura cita valdība bez nacionālajiem radikāļiem būtu labāks risinājums. Kāpēc? Tāpēc, ka mums ir pretējas biznesa intereses. Es gribu, lai Latvija attīstās, lai tiktu piesaistītas investīcijas, lai ir darbs cilvēkiem Latvijā, bet viņi ir apvienojušies ar maksātnespējas administratoriem un tiesu izpildītājiem. Pēdējā laikā redzam, ka daudzi šīs nozares pārstāvji kļuvuši par miljonāriem un braukā lepnās mašīnās. Savā laikā, kad runāja par miljonāriem, jautāja – ar ko viņi nodarbojas? Ar tirdzniecību, ar būvniecību, ar rūpniecību, tūrisma biznesu utt. Krīzes laikā ir izveidojusies jauna ģilde, jauni miljonāri – tie, kas ar āmuru izsolēs izsola citu īpašumus. Kāpēc tagad tik saasināti par to cenšos runāt? Tāpēc, ka šie adminstratori un tiesu izpildītāji ir sapratuši – jo mazāk nāks investīcijas valstī, jo lielāka viņu peļņa. Viņi pārtiek kā maitasputni no kritušajiem. Viņiem vajag apstākļus, lai būtu daudzi kritušie, lai būtu uzņēmumi, kurus var pārdot izsolē ar āmuriņu. Jo vairāk kritušo, jo labāk, jo no katras izsoles viņi dabū savus procentus. Uzskatu, ka šī šaurā grupa šobrīd ir ieguvusi atbalstītājus nacionāļos un viņiem nav vietas nākamajā valdībā.
– Ar kādu biznesu jūs pats tagad nodarbojaties?
– Strādāju pie projektiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, kā arī ar transporta jomu.
– Tātad jūs pats esat ieinteresēts?
– Tieši tā. Esmu personiski ieinteresēts. To, ka, pateicoties šai programmai, Latvijas ekonomikā ir ieplūduši pusotra miljarda latu, nesaka vienpersoniski Šlesers, bet gan atzinuši pētnieki no kompānijas Deloitte. Ja kādam šī programma nepatīk, tad esiet tik mīļi un piedāvājiet labāku risinājumu, kā piesaistīt investīcijas. Nevis iznīcināt vienu, nepiedāvājot citu. Pēdējos 20 gados dzimstība Latvijā ir samazinājusies par pusi. Tie, kas piedzimuši, masveidā brauc projām. Ir izmiruši reģioni, kur nedzimst bērni un stāv tukšas mājas. Ne tikai no laukiem, bet arī no pilsētām jaunatne brauc projām. Jādara viss iespējamais, lai bizness attīstītos tieši šeit. Ja ar šo programmu varam desmitiem tūkstošu cilvēku noturēt Latvijā, tas ir pietiekami nopietns arguments, lai šādas programmas, kas ģenerē biznesu Latvijā, tiktu ne tikai saglabātas, bet arī atbalstītas. Ja tiesu izpildītāji un maksātnespējas administratori, kuri grib pelnīt uz bankrotiem, šo programmu grib apturēt, tad es kā privātpersona, kā Latvijas pilsonis, kurš negrib braukt prom, aktīvi iesaistīšos procesā, lai politiskā vide Latvijā uzlabotos. Man nav obligāti pašam jāatrodas aktīvajā politikā, bet man ir tiesības paust viedokli un citādi procesus ietekmēt.
– Tātad jūsu uzdevums ir neļaut Nacionālajai apvienībai vēlreiz nonākt valdībā?
– Mans mērķis ir, lai Nacionālā apvienība būtu tādā pašā marginālā statusā kā jebkura cita nacionālradikāla partija citās Eiropas valstīs.
– Laikrakstā Diena Saskaņas centra (SC) līderis Jānis Urbanovičs izteicās, ka pienācis laiks «Šlesera tipa» politiķiem.
– 2008. gadā, kad pasaulē izcēlās finanšu krīze, mūsu politiskā opozīcija veikli iezīmēja vainīgos, proti, tos, kas pie varas. Protams, katrs politiķis zināmā mērā ir vainīgs par valstī notiekošo, bet nevar atsevišķiem politiķiem vai partijām uzvelt vainu par pasaules krīzi, kura iesākās ar Lehmann Brothers krahu. Ja mums nācās piedzīvot krīzi smagāk nekā kaimiņvalstīs, tad tikai tāpēc, ka mums bija vietējā banka, kura mēģināja konkurēt ar lielām skandināvu bankām. Skaidrs, ka krīzes laikā bija nepieciešama valdība, kura stabilizē situāciju. Proti, mazina izdevumus pa labi un kreisi. Diemžēl šī konsolidācija notika arī uz attīstības rēķina. Dombrovskim var pateikt paldies, ka viņš situāciju stabilizēja, griežot visu nost, bet tas posms ir beidzies. Tagad ir svarīgi, lai valsts varētu sākt attīstīties, lai atgrieztos privātās partnerības projekti.
– Vai redzat politiskos spēkus, kuri ir tendēti uz attīstību?
– Šobrīd valdībā situācija ir tāda, ka joprojām esam stabilizācijas līmenī. Eiro ir jāievieš, jo lats ir piesaistīts eiro jau daudzus gadus un savu monetāro politiku mēs nekādi nerealizējam. Ja tā, tad nav ko maksāt par konvertāciju un simbolu. Tas ir lielais mērķis, uz ko valdība ir gājusi. Kāds ir piedāvājums pēc tam? Īsti neesmu dzirdējis un arī citi saka, ka nedzird. Reformu partija pieteica reformas, kuras teicās realizēt Sprūdžs un Ķīlis. Mēs zinām, ar ko tas viss beidzās. Šie ministri ir pazaudējuši savus amatus, jo nekādas reformas nav bijušas. Ja kāds piesaka reformas, bet nespēj tās realizēt un mēģina apkarot konkurentus, tad tas nenozīmē, ka virzāmies pa attīstības ceļu. Pēc šīs loģikas, ja palicis Lembergs, tad jācīnās pret tranzīta nozari, jo viņš ir tranzīta asociācijas vadītājs. Rīgas vēlēšanās reformisti cieta sakāvi, tad jācīnās pret Rīgas ostu. Uzliksim lielas nodevas, nevis rēķināsim, cik tāds bizness ģenerē nodokļus valstī.
– Jūs esat bijušais satiksmes ministrs. Kā vērtējat ideju ostu pārvaldes aplikt ar nodokli?
– Tas ir absurds. Osta līdzekļus iekasē no uzņēmumiem, kas tur strādā, un tālāk reinvestē infrastruktūras pilnveidošanā un uzturēšanā. Šie nodokļi galarezultātā atspoguļosies tarifos, un mūsu ostas kļūs mazāk konkurētspējīgas. Mūsu ostas konkurē ar Lietuvas, Igaunijas un Krievijas ostām. Arī Somijas ostām. Mums jārada apstākļi, lai mēs būtu konkurēspējīgi, bet tā vietā mūsu ostu konkurētspēja tiek grauta.
– Notiek aktīva projekta Rail Baltic virzīšana. Kā vērtējat šo projektu?
– Šo projektu var vērtēt vienīgi kā politisku projektu. Ekonomiska seguma šim projektam nav un tuvākajā nākotnē nebūs. Ja šim projektam 85% no nepieciešamās summas ES dod papildus Kohēzijas fonda aploksnes naudai, kas Latvijai tiek piešķirta, tad šo projektu ir iespējams realizēt. Iepriekš tā nebija. Agrāk bija tā – mēs jums piešķiram Kohēzijas fonda līdzekļus, atsakieties no visa pārējā un būvējiet par šo naudu dzelzceļu. Mana pozīcija uz šādu piedāvājumu, kad biju satiksmes ministrs, bija ļoti negatīva. Tagad šo projektu var izvērtēt, jo tā ir jauna nauda, kas ieplūst ekonomikā. Ja varam uzbūvēt sliežu ceļu no Igaunijas caur Latviju un Lietuvu tālāk uz Poliju un Vāciju, tad kāpēc mums atteikties no šādas dāvanas. Skaidrs gan ir tas, ka nedz Rīgā, bedz Tallinā nedzīvo tik daudz cilvēku, lai šāds projekts varētu atmaksāties.
– Nākamgad paredzētas divas vēlēšanas. Kādas prognozējat Latvijas politiskās ainavas izmaiņas?
– Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanas ir iezīmējušas jaunu tendenci. Centrālajā varā valdošās partijas vēlēšanās ir zaudējušas. Reģionos uzvarēja vai nu Saeimas opozīcija, vai vietējās partijas, kuras nav saistītas ar centrālo varu. Tas ir smags trieciens esošajai varas elitei, jo viņi ir sapratuši, ka cilvēki domā citādi nekā viņi. Agrāk tika teikts, ka tie, kas apvienos latviešus un krievus, cietīs sakāvi, jo latvieši tam neesot gatavi. Rīgā Nils Ušakovs pierādīja pretējo. Tā koalīcija, ko mēs ar Nilu izveidojām 2009. gadā, ieguva procentuālā izteiksmē nedaudz vairāk par 50% balsu. Pateicoties balsu pārdalei, mēs kopā ieguvām 38 vietas Rīgas domē, kas nodrošināja šīs koalīcijas stabilu darbu. Toreiz izveidotā koalīcija gana veiksmīgi nostrādāja četrus gadus un tagad jau kopā ieguva ap 60% balsu. Tas ir par 10% vairāk nekā pirms četriem gadiem. Nekad SC neiegūtu 60% balsu, ja viņi neapvienotu latviešus un krievus vienā sarakstā. Daudzi saka, ka tās ir tikai pašvaldības un lielajās vēlēšanās viss būs citādi. Arī lielajās vēlēšanās var gadīties pārsteigumi. Rīga ir kā spogulis lielajām vēlēšanām, kā nacionālais poligons, kur notiek politiskā cīņa. SC ir paziņojis, ka veiks zināmas reorganizācijas – uz ES sociālistiskā partija ies atsevišķi, kaut kādi cilvēki vairs netiks iekļauti sarakstā. Vai viņi atstās partiju vai kā citādi, to mēs redzēsim, bet skaidrs ir tas, ka notiek zināma attīrīšanās un spēku mobilizēšana. Ja SC izdosies radīt tādu modeli, kāds ir Rīgā, tas ir, apvienoties ar latviešu politiķiem, turklāt tādiem, kas vienmēr ir bijuši latviskajā elektorātā, tad paredzu lielu uzvaru tieši šim apvienotajam Rīgas modeļa sarakstam nacionālajā līmenī. Vai šis saraksts var iegūt 51% balsu? Tikai Rīga un Latgale nevar nodrošināt uzvaru. Daudz kas atkarīgs no tā, vai tiks piedāvāti gana latviski saraksti, ar spēcīgiem līderiem Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē. Ja SC uz to ies, tad viņi var kļūt par absolūtajiem uzvarētājiem. Pat, ja viņiem nedaudz pietrūks līdz absolūtajam vairākumam, bez viņiem nākamo valdību neizdosies izveidot. Manuprāt, Latvijā ir pienācis brīdis, kad visiem, kas dzīvo Latvijā, ir jāapvieno spēki, lai varētu sākt runāt un strādāt pie valsts attīstības, nevis konkurentu apkarošanas.
– Kas liek jums zīmēt šādu nākotnes ainu?
– Mēs redzam, kas notiek pasaulē. Dienvideiropas valstis netiek galā ar bēgļu straumi, kas plūst no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Tas ir laika jautājums, kad ES valstīm būs jāuzņem noteiktas šo bēgļu kvotas. Un tad mēs visi – latvieši un krievi – nostāsimies ar mugurām un spriedīsim, ko darīt, ja arī pie mums sāks dedzināt mašīnas un spridzināt, kā tas notiek Francijā, kā tas notiek Zviedrijā.
Tagad, kad esam ieintegrējušies ES un dažādās pasaules organizācijās un pat eiro būs ieviests, ir jāpasaka, vai gribam būt ES austrumu province, kuru pamet cilvēki, vai arī veidojam Latviju par reģiona biznesa un finanšu centru. Nākamajai valdībai savā deklarācijā kā viens no pirmajiem punktiem jāieraksta, ka aktīvi veidosim labas attiecības ar Krieviju, Baltkrieviju un pārējām NVS valstīm. Varam minēt arī Ķīnu un Indiju, bet šie lielie tirgi ir pārāk tālu. Mums ir nepieciešams premjers, kurš spēj pateikt – mums ir atšķirīgs skatījums uz vēsturi, bet, ja Vācija un Krievija ir spējušas pavilkt svītru vēsturei un var kopīgi realizēt lielus globālus projektus, tad Latvijai būtu muļķīgi dzīvot vēsturisko pārestību gaisotnē. Mūsu valsts prezidentam un premjerministram tandēmā ir jādefinē – kādus projektus mēs varētu realizēt kopā ar Krieviju. Pirmais varētu būt ātrgaitas dzelzceļa infrastruktūras izbūve starp Rīgu un Maskavu, lai varētu nodrošināt ne tikai pasažieru ātrgaitas pārvadājumus, bet arī lielākas kravu plūsmas. Otrs punkts. Ir jāpasaka Krievijai, Baltkrievijai un citām valstīm – mums ir ļoti liberāli likumi, un mēs gribam, lai jūs veidojat savas biznesa pārstāvniecības ES Rīgā vai jebkurā citā vietā Latvijā. Mūsu loma jaunajā Eiropā ir kļūt par biznesa centru starp bijušo PSRS un ES. Tādā veidā mēs varam kļūt par bagātu valsti.
