Latvijā: Andris Balcers: Latviešu strēlnieki daudziem bija lielgabalu gaļa, no kuras jātiek vaļā 11 komentāri
 
Latvijā

Andris Balcers: Latviešu strēlnieki daudziem bija lielgabalu gaļa, no kuras jātiek vaļā

 
F64 Photo Agency

Kopš pastāv Latvijas valsts, vai katrā paaudzē atradies kāds, kurš pratis ar pienācīgu godu atcerēties latviešu strēlniekus.

Kāds, kurš, netaupīdams sava talanta un sirds spēku, gribējis pārliecināt sava laika un turpmākās paaudzes par to, ka strēlnieki nebija tikai vēstures fakts, ka strēlnieki bija tas vēstures piemērs, kas nenolietojas, kas mudina tautu turēt galvu augšā vienmēr un mūžam. Aleksandra Čaka Mūžības skartie, Jura Podnieka Strēlnieku zvaigznājs… Tiem blakus, manuprāt, var bez bažām stāvēt šogad iznākušais fotoalbums Pulcējaties zem latviešu karogiem! (biedrība Vilki, apgāds Zelta grauds). Grāmatu papildina divi audiodiski, kur vienā ir strēlnieku atmiņas, otrā vīru kopas Vilki dziedātas strēlnieku dziesmas.

Grāmatas sastādītājs nav dzejnieks vai kinorežisors, bet skolotājs. Septiņus gadus to veidojis vīru kopas Vilki dalībnieks Andris Balcers.

– Ij no grāmatas nosaukuma, ij satura izriet, ka grāmata tā vai citādi nākusi caur Vilkiem. Kas Vilkiem latviešu strēlnieki?

– Pamats un mantojums. Jo ar strēlniekiem sākās arī Vilki. Vilki un lielā mērā arī šī grāmata sākās tad, kad vēstures skolotājs Māris Ošs 1980. gadā izveidoja Jukuma Vācieša vārdā nosaukto Engures folkloras ansambli. Bezpartejisko Jukumu Vācieti, pirmo Sarkanās armijas komandieri, mēs uzskatījām par nacionālistu. Tā viņu dēvēja arī Padomju Krievijā. Mēs ne tikai dziedājām. No Jura Podnieka un Andra Slapiņa dabūjām strēlnieku adreses un braucām viņus intervēt. Juris ar Andri riskēja. Jo adreses viņiem bija dotas tikai filmai. Taču mums viņi tās deva ar vēlējumu – lai jums izdodas! Paldies viņiem par to, ka grāmatai varējām pievienot disku ar strēlnieku intervijām.

Lauvas tiesu padarīja Māris, bet viņš piesaistīja turpinātājus. Arī mani. Kopā ar Māri un vēlāk arī patstāvīgi braukāju pie strēlniekiem. Dabūju mantojumu, kuru ne ar ko nevar salīdzināt. Mēs esam daudz lasījuši, taču – klātbūtnē iegūta informācija ir neatsverama. Juris paspēja savu filmu uztaisīt pēdējā brīdī.

To, kurus viņš filmēja un kurus mēs intervējām, vairs nav starp dzīvajiem.

Mēs te skrienam pāri gadiem, bet reālā dzīve tik vienkārša nebija. Māris dabūja pasēdēt gan Centrālcietumā, gan zonā. Viņam sūtīja virsū gan provokatorus, gan sitējus, bet viņš nesalūza. Folkloras kopa turpināja darboties Bērtuļa Piziča vadībā. Mums bija koncerts Dailes teātrī. Tur iepazināmies. Bērtulim strēlnieki bija tuvi jau pirms tam. Turklāt arī teātrī bija strēlnieki – Ēvalds Valters un Emīls Mačs. Taču arī Bērtuli sāka masēt čeka. Tika nolemts, ka goda vīrs Pizičs jāsaglabā teātrī, bet kopa iztiks pati. Pārdēvējām to par Liepavotu. Pēc atmodas Liepavots organiski pārauga Vilkos. Tajā laikā mēs dziedājām tikai latviešu strēlnieku un leģionāru dziesmas, taču gribējās iet dziļāk – folklorā. Paņēmām klāt karavīru dziesmas no seniem un arī no jaunākiem – nacionālo partizānu – laikiem.

– Kā tu nonāci no strēlnieku dziesmām un runām līdz strēlnieku bildēm?

– Pateicoties Okupācijas muzejam. Pirms sāku vākt materiālus šai grāmatai, viņi izdeva latviešu leģiona grāmatu fotogrāfijās. Es padomāju: ja jau mēs strēlnieku tēmai ejam cauri dziesmās, tad varam arī strēlniekiem veltīt tādu grāmatu. Turklāt, gan intervējot strēlniekus, gan uzstājoties koncertos, es apjautu, ka strēlnieki ir milzīgs kultūras spēks, ka viņi ir pašpietiekami ne tikai kā karavīri, bet arī kā kultūras darbinieki. Man likās svarīgi parādīt jauniešiem augstskolās, skolās, ka tie, kurus viņiem rāda mākslu pirmajās rindās – Kārlis Skalbe, Jāzeps Grosvalds, Edvards Virza, Niklāvs Struņķis (vai, kā tagad saka, – Strunke),… nāk no strēlniekiem. Ar ko visiem asociējas Kārlis Skalbe? Kaķīša dzirnaviņas, maigs dzejnieks… Viss kārtībā. Bet viņš bija strēlniekos. Lai to izceltu, es paņēmu šo kultūras šķautni.

– Man liekas, ka vārds «fotoalbums» piedien šai grāmatai tāpat kā vārds «rokassomiņa» karavīra uzkabei. Trūkst vārdam «albums» ierastās dīvāna sajūtas. Kā tu būvēji grāmatu?

– Tas nebija vienkārši. Es neesmu grāmatnieks un grāmatu tārps. Bet – sirds to lika darīt un gribējās ļoti. Tāpēc es uzdrošinājos. Bet uzreiz jāsaka paldies grāmatas izdevējam un galvenajam redaktoram Artim Ērglim, kurš šajās lietās tiešām ir rūdīts. Viņš manā robustajā sakārtojumā salika punktus uz i. Paldies arī Ritai Apinei, Ilgonim Bērsonam, Valdim Bērziņam, Raimondam Briedim, Ilzei Krīgerei, Edvardai Šmitei un Mārim Visendorfam par to, ka katrai nodaļai ir saturīgs ievads. Ilze Krīgere ir arī viena no grāmatas redaktoriem. Viņa un Dagnis Dedumietis ir galvenie grāmatas anotētāji. Dagnis bija tas, kurš ieteica grāmatai šo nosaukumu. Ik nodaļas titulbildei seko dzejolis, kurš nācis no pašiem strēlniekiem. Paldies mākslas zinātņu doktoram Ilgonim Bērsonam, kurš piedāvāja vēl nepublicētas dzejas. Daudzus dzejoļus atradu arī bibliotēkās un izmantoju kā, manuprāt, piemērotākos nodaļu akcentus.

– Te vietā minēt arī grāmatas māksliniekus Valdi Villerušu un Vilni Lapiņu. Bet – cik daudz visā grāmatas materiālu klāstā nāk no personiskajiem arhīviem? Proti – cik tie šodien pieejami?

– Diemžēl nedaudz. Gribētos vairāk, bet tas, kas ir, tas ir unikāls. Piemēram, kā es tiku līdz Benitai un Larim Strunkēm? Paldies Aivaram Kalniņam Rīgā un Sandrai Veinbergai Zviedrijā, kuri man deva koordinātas. Sazvanījos. Viņi atsaucās. Laris atsūtīja man Jāzepa Grosvalda 1916. gadā gleznoto Niklāva Strunkes portretu. Savukārt Benita atsūtīja ne tikai fotogrāfiju, kur Niklāvs Strunke stāv Jēkaba kazarmās kopā ar Kārli Johansonu un Valdemāru Toni uz sarkanbaltsarkanā karoga fona, bet arī citas fotogrāfijas. Tās citas grāmatai nederēja, bet ir vēsturiski vērtīgas. Tās varēju atdot Aijai Brasliņai no Nacionālā mākslas muzeja. Viņa daudz līdzēja grāmatas mākslas nodaļas papildināšanā.

Gribačas kundze mani uzveda uz ceļa pie Lilijas Dzenes. Zinot, ka Emīls Mačs ir viņas krusttēvs, vēlējos dabūt kādu informāciju. Aizgāju pie viņas mājās un tiku ļoti laipni sagaidīts. Viņa uzdāvināja man paša Mača grāmatu Viena gaita ar viņa autogrāfu. Emīls Mačs pēc strēlnieku gaitām bija invalīds. Lilija Dzene iedeva man viņa invalīda apliecību un karavīru aptaujas listi, ko es uzdāvināju Kara muzejam. Tāpat frontē rakstītas dzejas.

Savukārt Anša Lerha-Puškaiša attāla radiniece Rita Stukle no Siguldas, kuras radinieks Jānis Filips Lerhs bijis Jukuma Vācieša adjutants, deva vērtīgas fotogrāfijas no radinieka albuma un klāt vēl viņa pašrocīgi rakstītas atmiņas. Diemžēl Rita Stukle jau aizsaulē. Tāpat Lilija Dzene. No viņsaules sava darba augļus vēro arī Jānis Vējiņš. Viņš kopā ar Gogu Timmermani no Austrālijas nodrošināja grāmatas pievienotās vērtības – abu audiodisku izdošanu.

Tikšanās ar cilvēkiem atklāj tādu kā sakņu sistēmu, kur tu, meklējot vienu, nejauši uzduries vēl kam citam. Liels paldies visiem, arī šeit nenosauktiem, kuri man palīdzēja. Es biju gandarīts, pārsteigts un priecīgs par to, ko varēju atklāt. Lielāko daļu no tā, ko ieguvu, esmu nodevis muzejiem, tostarp Kara muzejam, publiskai lietošanai. Bet – nepaies ne divi gadi, kad pienāks strēlnieku bataljonu dibināšanas simtgade. Tas ir viens no pieturas punktiem, kuru dēļ aicinu šos pētījumus turpināt. Tāpēc, ja, grāmatu lasot, kādam rodas papildinājumi, ja kādam ir savs stāstījums vai materiāli, tad būtu labi tos sūtīt uz Kara muzeju Ilzei Krīgerei.

Strēlnieki būtu pelnījuši vairāk uzmanības no mūzikas, literatūras, kino. Rainis viņus sauca par Latvijas valsts sagatavotājiem.

– Uz kādu grāmatas iespaidu skolās tu ceri? Proti – kā tu domā, cik lielā mērā strēlnieku nervs vēl ir dzīvs, cik lielā mērā tikai vēsturisks relikts?

– Grūti pateikt. Pat Vilkos, neskaitot dažas epizodes, es esmu starpnieks starp strēlniekiem un Vilkiem. Jo mūsdienu puikas strēlniekus nav pat satikuši. Nav bijis dzīva kontakta. Mūsdienu jauniešiem ir tikai filmas, grāmatas un kādas vecvecāku atmiņas. Dzīvās saiknes vairs nav. Bet – mēs vēl ar viņiem satikāmies. Tāpēc vienīgā cerība pastāv mūsu spējā vairāk vai mazāk talantīgi, vairāk vai mazāk veiksmīgi nodot šo saikni ar strēlniekiem tālāk. Tāpēc grāmatā iekšā ir tas disks ar strēlnieku stāstiem. Es ceru, ka no tā visa kopā kaut kas aizies. Vismaz zemapziņā viņi sajutīs, ka aiz viņiem stāv varens spēks.

Vilki nebūs mūžīgi. Bet tomēr paliks pēc iespējas dzīvāka saikne. Tāda, kādu guvu es. Tā aizies tālāk nākotnē. Es ļoti ceru, ka cilvēkam, bērnam, kurš kaut fragmentāri pāršķirs šo grāmatu, radīsies kaut kāda sajēga. Tas ir tas mērķis.

– Strēlnieku tēls ne visai iet kopā ar šodien tiražētiem kara varoņiem. Kārlis Skalbe raksta: «Jūs savas tautas gaišais spēks…» Jānis Akurāters: «Kas tautas likteni grib saskatīt, Lai lūko viņu gaišās, mīļās sejās.» Un vēl citi tāpat. Vai aizies līdz jauniem ļaudīm tas, ka strēlnieki latviešiem ir labā ziņa?

– Man arī gribas, lai augstskolās, skolās saprastu, ka cilvēks nav tikai kaujas mašīna, ka grūtā brīdī viņi iet palīgā savai tautai, savai valstij. Tie strēlnieki, kurus mēs intervējām, bija ļoti dažādi, nākuši strēlniekos no dažādām jomām, bet cauri visiem stāstiem vijās tas, ka viņi visi mīlēja Latviju… Bija drošāki un ne tik droši. Bija atsevišķas sarunas vērtie pašpuikas, kuri veidoja pirmo triju bataljonu pamatu. Viņu bezbēdību un cīņas sparu pārņēma citu pulku strēlnieki. Salīdzinot ar pārējām centrālās Krievijas armijas daļām, latviešu strēlnieku raksturīpašība bija inteliģence. Piemēram, ievērojamais tēlnieks Žanis Smiltnieks savulaik bija kājnieku izlūks 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. Apbalvots ar trijiem Jura krustiem. Gleznotājs Kārlis Baltgailis bija jātnieku izlūks tajā pašā pulkā. Arī Strunke ar Grosvaldu, kuri taisīja trako jājienu no Bolderājas līdz Rīgai, sēdēdami baltā zirgā atmuguriski, bija jātnieku izlūki.

Jānis Kalniņš atmiņās raksta, ka 1915. gadā, kad viņš kā vecs krievu armijas pulkvedis pārņēmis savā komandēšanā trešo Kurzemes bataljonu, kura kodolu veidoja Rīgas priekšpilsētu pašpuikas, tad, dzirdot latviešu strēlnieku dziesmas, nevarējis ticēt, ka tie tikko atgriezušies no asiņainām kaujām. Daudz kritušo, bet viņi – dzied. Jauni čaļi. Pašpuikām nebija, ko zaudēt. Tie bija visu pieraduši atrisināt ar dūri un fiskaru. Bet tajā pašā laikā viņiem piemita kara laikā nenovērtējams bruņnieciskums. Pleca sajūta. Nekad nepamest biedru nelaimē…

– Tu teici, ka derētu atkal ieskandināt Imanta Ziedoņa ideju par pieminekli Jukumam Vācietim. Ka tik nevinnē stereotips «sarkanais Vācietis». Grāmatā gan strēlnieki nav šķiroti pareizajos un nepareizajos.

– Es nedalu. Latviešu strēlnieks man ir tas, kas sākās te – Tīreļpurvā, Nāves salā – un aizgāja līdz Perekopam. Tādēļ vienlaikus ierosinu Rīgā uzcelt pieminekli arī izcilajam kaujas virsniekam, kurš palika uzticīgs cara monarhijai, – Fridriham Briedim. Trīsdesmitajos gados jau bija gatavs K. Jansona veidots pieminekļa mets. To bija paredzēts uzstādīt tur, kur vēlāk stāvēja ļeņineklis. Viņi visi ir latviešu strēlnieki. Balti, pelēki, sarkani. Politiskais uzstādījums netraucēja viņiem būt latviešiem. Dalīšana iet caur politiķiem. To jau Mačs piemin savā grāmatā, teikdams: lieciet mieru vienkāršiem karavīriem! Karavīrs karo par savu zemi. Jūs ar saviem resniem vēderiem un siltās čībās esat drošā attālumā.

– Turklāt man šķiet, ka strēlnieki, vai tie cariski vai sarkani, nebija izlutināts karaspēks.

– Ja mēs paši sakām: esam varoņi!, tad tas ir viens. Bet, ja to pašu ar sakostiem zobiem spiesti atzīt arī it kā sabiedrotie, tas ir cits. «It kā» tāpēc, ka krievi tomēr nīcināja latviešus ārā. To atzīst arī latviešu poļitruki. To atzina dramaturgs, Latdivīzijas komisārs Roberts Apinis, kurš gāja bojā Staļina kulta laikā. 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks, literāts, vēlāk Latdivīzijas 5. pulka vada komandieris Jūlijs Balodis mums stāstīja, ka latviešu strēlnieku vienības tiek apzināti iznīcinātas. Tas sākās jau cara laikos. Visu laiku neuzticēšanās. Tāpēc, ka bija 1905. gads. Savukārt komunisti Latdivīzijas sastāvu deldēja tāpēc, ka bija milzīgas bailes no konkurences. Ļoti daudz bija tādu noziegumu, kad latviešus pameta ielenkumā. Tā iznīcināja gan 4. un 5. pulku, gan 6., 8. un 9. pulku. Latviešu strēlnieki daudziem bija lielgabalu gaļa, no kuras jātiek vaļā.

Bet – tajā pašā laikā strēlnieki, viņu pamatīgums ir liecība tam, kādiem mums jābūt, ja gribam te kādu integrēt. Krievijas metodologs Georgijs Ščedrovickis savā septiņdesmito gadu pētījumā, domādams latviešu sarkanos strēlniekus, rakstīja, ka tie savā laikā bija pasaulē spēcīgākā un intelektuālākā kopiena. Viņi bija neuzvarami. Strēlnieku laika krievu cīņu biedri teica: kur ir latviešu strēlnieki, tur fronte drošībā. Karojušie krievu dzejnieki rakstīja: «Mums gribējās būt līdzīgiem jums, latviešu strēlnieki!» To nav iespējams pārvērtēt.

Ko mēs tagad darām? Vietā un nevietā čīkstam – mūs okupēja, mūs apspieda. Tas jāsaka, bet jāakcentē kas cits – mēs esam uzvarētāju tauta. Kāpēc krievi Latdivīzijā mācījās runāt latviski? Ne jau dēļ putras katla, bet tāpēc, ka cienīja. Un viņi integrējās. Blēdījās, teica: mēs latviši un stājās iekšā pie strēlniekiem. Jo strēlniekiem bija tāds pašpietiekams spēks, ka viņi gribēja būt latvieši. Vai tad krievi integrēsies pie lūzeriem? Kāpēc augšā to nesaprot? Man bail, ka tur nav pamata. Pamatīgumu tur nejūt.

– Tu apzināji vēsturisko pusi. Vai vietējā vara zina strēlnieku vietas novados un pagastos?

– Ir daži izņēmumi, bet pārsvarā nezina. Grāvmalas sakopt ir vieglāk, nekā garīgi attīrīt sevi. Vēsturnieki varētu sastādīt tādu karti, kur šīs vietas Latvijā būtu redzamas.

Visi cenšas veidot kādus reemigrācijas plānus, domādami, ka tās atgriezīs cilvēkus Latvijā. Bet vienmēr būs valstis ar pievilcīgāku ekonomiku. Tādēļ cilvēkus noturēs pamats zem kājām. Un pamats – tā ir mūsu vēsture. Ja tu nepēti vietas, kur tavā pusē bijuši strēlnieki, tad izpēti savu ciltskoku. Pētiet! Un tad būs pamats.

Komentāri [11]
#
šmeiser42 30.oktobris 2013 12:36 atbildēt
Bēdīgi ir tas ,ka visus šos "neatkarības" gadus Latviju vada bijušie kompartijas bonzas ,kas apmetušas kažoku uz otru pusi ,tā arī nav "apmetuši" uz otru pusi arī savu domāšanu. Un tas arī nav iespējams. Idioloģiskā cīņa aktuāla ir arī šodien. Katra valsts ,lai kāda būtu tās politiskā iekārta ,vispirms rūpējas par savas tautas un valsts vēstures mācīšanu .Kā tas un kādā mērā tas notiek mūsdienu Latvijā ,komentārus neprasa. Ir izaugusi jaunā paaudze ,kam Latvijas vēsture ,labākajā gadījumā ,ir dziļā miglā tīta .
 
#
Juris Dimitris 29.oktobris 2013 15:48 atbildēt
Paldies ! Vēl ir Latvieši kam nav vienalga mūsu vēsture - bez visu armiju latviešu strēlniekiem - nebūtu arī 1918.g.18 novembris un arī 1991'gada atdzimšana!
Turpināsim ideoloģisko (pagaidām...) cīņu pret Latvijas kangariem un izlaupītājiem! Laiks iet uz mūsu pusi - par spīti visām pasaules likstām...
 
#
strēlnieka mazdēls 29.oktobris 2013 15:43 atbildēt
rakstā minēts, ka Andris ierosina celt pieminekli Fridriham Briedim... starp citu, 1997.gadā tas jau ir uzstādīts. Vai vajag otru?
 
#
labvēlis 29.oktobris 2013 13:45 atbildēt
Šodien dominē oligarhi, zagļi, visapkārt korumpētība... kam vairs interesē strēlnieki.... lai dzīvo Latviešu strēlnieki!!! ..un tie, ka viņus atceras...!!!
 
#
rekur 28.oktobris 2013 20:51 atbildēt
Raksta autors pieturās pie Padomju ideoloģiskās tēzes- visi Pirmā imperiālistiskā kara karavīri valdošo kliķu rokās bija- lielgabalu gaļa. Nav nekādu dok. faktu, ka latviešu karavīri frontē tiktu diskriminēti. Milzums apbalvojumu, reāli pazīstami kara varoņi- Briedis, Goppers,uc ar visaugstākiem valsts apbalvojumiem, lielisku militāro karjeru un personālo muižņiecību. Nemaz nerunājot par tādu spīdekli, kā J. Baško, kurš gan nebija strēlnieks,- iegāja Pasaules kara aviācijas vēsturē, kā labākais bumbvedēju aviācijas lidotājs 1.P.k. Viņa ģīmis visās kara aviācijas vēstures grāmatās.
 
#
Apmierinātais » rekur 29.oktobris 2013 7:35 atbildēt
Brīnums kā tu nesaproti kāpēc apbalvojumi tika pasniegti. Mazizglītotiem cilvēkiem tas bija ļoti liels pagodinājums un stimuls rīkoties vēl "atbildīgāk", lasi : nežēlīgāk.
 
#
Bārda » rekur 29.oktobris 2013 16:51 atbildēt
tagad savukārt Latviešu tautas nodevejus "pastimulē" zviedreļu augļotaji un tamlīdzīgi plukatas, lai palīdzetu ātrāk izmerdet atlikuso tautiņu.Peterss, Jansons, visi 3 Berziņi, abi Lāči un vismaz 100 citu vismaz bija enerģiskas personības, ko laikabiedri cienīja, ienīda vai baidījās, savukart tagad...- paši visu redzat, es eju atpakaļ pie darba- mazgat skatlogus un lasīt senes, jo zviedreļu pirdelis man saka , ka esmu parāda šim:))
 
Skatīt visus 11 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers