«Es jums parādīšu visas publikācijas, kas man ir saglabājušās par mūsu tēvu,» sirmais vīrs atver nobružātu mapi, un top skaidrs, ka tā ir ceļojusi no rokām rokās un cilvēku desmiti, varbūt simti ir aplūkojuši tās saturu. Tajā ir laika nodzeltināti avīžu izgriezumi, kur teksts mijas ar fotogrāfijām, un ir tikai daži vārdi, kurus latvietis var saprast bez tulkošanas. Viens no tiem ir Cukurs. Herberts Cukurs.
Viens no viņa dēliem – arī Herberts – nesen ciemojās Rīgā, aizbrauca uz dzimtas mājām, uz Bukaišiem. Sudrabaini viļņojošo matu ieskāvumā Herberta seja izskatās mazliet sagurusi, un šķiet, ka viņš, daudz un bieži stāstīdams par savu tēvu, jau ir zaudējis ticību tam, ka pasaule reiz viņu attaisnos. Labi, varbūt arī ne pasaule, jo viņš saprot: Herberta juniora un viņa ģimenes balss pret labi ieeļļoto propagandas mašīnu ir par klusu un vāju. Bet Latvija, Latvija! Tai gan ir jādzird un jāsaprot, ka Herberts Cukurs ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, kas savulaik piedalījies Latvijas brīvības cīņās un ar panākumiem nesis pasaulē Latvijas vārdu kā izcils aviators un aviokonstruktors. Un nevis «žīdu šāvējs», kā viņu bez pierādījumiem dēvē «holokausta biznesmeņi», ar kuru «palīdzību» 1965. gada 24. februārī Urugvajā, Montevideo, viņu noslepkavoja Izraēlas MOSSAD aģenti.
Tā vietā, lai noskaidrotu un publiskotu patiesību par Herberta Cukura gaitām Latvijā 1941. gadā, vīzentālisti un citi «pētnieki» vai nu klusē šņupdrāniņā, vai izkliedz ne ar ko nepierādītus apgalvojumus par Cukuru, kurš it kā esot nodarbojies ar ebreju iznīcināšanu 1941. gadā, nacistu okupācijas laikā. Acīmredzot tā ir izdevīgāk: padarīt Cukuru par centrālo vainīgo tēlu, personificējot viņā visus holokausta melnos darbus, kurus paveikuši īstie noziedznieki.
Šodien – intervija ar slavenā latviešu aviatora dēlu Herbertu Cukuru.
– Kaut gan nav iespējams dažos vārdos aptvert jūsu tēva dzīvi, padalieties, lūdzu, savās zināšanās par Herbertu Cukuru.
– Pēc piedalīšanās Latvijas brīvības cīņās, kurās viņš cīnījās pret boļševikiem Latgales frontē, mans tēvs sāka dienēt Aviācijas divizionā. Viņš bija talantīgs aviokonstruktors. Mans tēvs uzbūvēja unikālu zemplāksni, ar ko viņš izlidoja zem Liepājas Karostas tilta. Savukārt vecu C3 viņš pārbūvēja, lai ar to aizlidotu līdz bijušajai Kurzemes hercogistes kolonijai Gambijai. Kurzemniekam Cukuram tas bija goda jautājums – aizlidot uz Gambiju, bijušo Kurzemes koloniju. Šis lidojums izsauca latviešos tādu sajūsmu, ka viņi saziedoja naudu jaunam lidmašīnas motoram, lai viņš atgrieztos Latvijā. Lidostā viņu gaidīja milzīgi apsveicēju pūļi, Valsts prezidents un kara ministrs. Vēlāk manam tēvam pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni. 1940. gadā, kad PSRS okupēja Latviju, par mana tēva aviokonstruktora talantu ieinteresējās krievi un 1941. gada 9. aprīlī izsauca viņu uz Maskavu, uz aviokonstruktora Jakovļeva biroju, tomēr viņš atgriezās Latvijā. Vācu okupācijas laikā vara pievērsa uzmanību tiem, kas varēja būt sadarbojušies ar padomju varu: par tādu viņi uzskatīja arī Cukuru, kurš taču bija braucis uz Maskavu. Sanāca tā, ka no vāciešu represijām viņu izglāba okupācijas varas izveidotās drošības policijas priekšnieks Viktors Arājs, piedāvādams viņam transporta daļas priekšnieka vietu. Tā viņš tur arī sāka strādāt.
* * *
Var tikai nojaust, kādā veidā Cukuram piekārta birka «žīdu šāvējs». Dokumentālo filmu veidotājs Raits Valters, kas ir pētījis Cukura lietu, uzskata: «Manuprāt, šis jautājums varēja rasties 1949. gadā. Jo līdz tam gadam Cukuru ģimene dzīvoja mierīgi, brīvi, strādāja un maksāja nodokļus, audzināja bērnus. Cukuri aizbrauca no Latvijas 1944. gada rudenī, pirms krievi otrreiz okupēja Latviju. Cukuriem līdzi devās ebreju meitenīte Mirjama Kaicnere, kuru Herberts bija izglābis no nošaušanas.»
Par Mirjamu kādā savā publikācijā stāsta žurnālists Roberts Klimovičs: «Viņai tika izbalināti mati, un krustmeitas statusā viņa ar Cukuru ģimeni nodzīvoja visus kara gadus, paglābjoties no Rumbulas un Biķerniekiem.» «Kad Cukurs strādāja Arāja darbnīcās par šoferi, viņš izglāba Ābramu Šapiro,» turpina Raits Valters, «interviju ar šo vīru pirms dažiem gadiem Amerikā ierakstīja Roberts Klimovičs kopā ar Liepājas mākslinieku Marku Bjoršmarku. Ābramam Šapiro viņi toreiz teica, ka uz Šapiro liecības pamata var tikt apsūdzēts Cukurs, jo uz viņa rēķina esot kādi pāridarījumi. Šapiro apgalvoja, ka viņš neko tādu neesot liecinājis, tie neesot viņa vārdi.»
Arī par Šapiro Klimovičam ir ko teikt: «Šapiro un kāds Lutriņš eksekūcijas pārdzīvoja, strādādami Cukura paspārnē – garāžā. Jāteic, ka citu iemeslu kā protekciju Šapiro būšanai garāžā grūti atrast, jo viņš bija ļoti jauns zēns – mūziķis, kurš neko tehnisku savā dzīvē nebija ne skrūvējis, ne labojis pirms tam.»
«Diemžēl daudzi liecinieki ir miruši,» teic Raits, «vēsturnieks Andrievs Ezergailis ir izpētījis, ka Rumbulā 1941. gada ziemā, decembrī, Cukurs nav kāpis ārā no mašīnas, tikai atvedis Arāju. Tāds bija Cukura uzdevums – vadāt Arāju un būt par garāžas priekšnieku.» Varbūt bija cita iespēja: nevadāt Arāju un nebūt par garāžas priekšnieku? «Nebija,» atbild Raits, «Cukuram aste bija bluķī: viņš taču 1941. gada pavasarī devās uz Maskavu, kur viņam piedāvāja sadarboties. Latvieši teica: Cukur, ar tevi ir cauri, tu esi sadarbojies ar krieviem. Viņi neprasīja, kurā pusē Cukurs bija Baigajā gadā, bet viņi zināja, ka Cukurs tad braucis uz Maskavu. Tātad kolaboracionists. Tātad jāšauj nost. Tāpēc Arāja piedāvājums kļūt par garāžas priekšnieku nācis kā glābiņš.»
Kad ebreju organizācijas uz apmelojumu pamata sāka Cukura vajāšanu, kāds Anglijā dzīvojošs latvietis, vārdā Jānis Bringins, 1950. gadā rakstīja vēstuli Herbertam Cukuram: « (..) Varu apliecināt Brazīlijas tiesā to, ka es biju klāt pie visiem geto ugunsgrēkiem, kuri notika Rīgā un Rīgas apriņķī. Tur Jūsu personību neredzēju. Tāpat varu nodot liecību par žīdu lielo slepkavošanu, kas notika Rīgā un Rīgas apriņķī. Kad sākās geto dedzināšana, es atrados Rīgas ugunsdzēsēju komandā kā šoferis un ūdens sūkņa motorists. Mūs vienmēr izsauca uz geto ugunsgrēkiem, un tamdēļ man bija izdevība redzēt šo geto dedzinātāju personas. Tie visi bija bruņojušies SS vīri, kas neļāva mums dzēst, bet pavēlēja apsargāt ar ūdeni blakus esošās mājas. Tur nebija klāt neviens latvietis, un arī vācu SS vīri nelaida nevienu vīru tuvāk par 50 soļiem. Žīdu slepkavošana. Trīs naktis man bija izdevība redzēt Biķernieku mežā žīdu šaušanu. Arī tur neredzēju Jūsu seju, bet visi bija vācu SS vīri (..).»
– Kā Cukuru ģimene dzīvoja Brazīlijā?
– Dzīvojām pilnīgi atklāti, mierīgi. Tēva vārdu visi zināja, jo viņš uzsāka biznesu: izveidoja laivu un lidmašīnu nomāšanas uzņēmumu. Viņš izgatavoja dažas sporta laivas un izīrēja tās ūdenssporta cienītājiem. Brazīliešiem patika šīs izklaides, un bizness plauka. Vēlāk izpriecas paplašinājās ar ūdens slēpošanu un publikas vizināšanu pa gaisu, debesīs cēlās paša konstruēta lidmašīna. Par šiem darbiem un plašo Cukura ģimeni bija liela publikācija žurnālā O Kruzeiro. Visās bildēs tēvs bija kopā ar dēliem. Vēlāk, 1949. gadā, jau sākās vajāšana no Brazīlijas ebreju organizācijām... Manu māsu skolā sāka saukāt par slepkavas meitu. Kaut kādā avīzē bija ierakstīts, ka mūsu tēvs ir nošāvis vienu miljonu žīdu. Citā avīzē – simts tūkstošus. Nošāvis, noslīcinājis, sadedzinājis... Un miljoniem žīdu, izrādās, apgalvo, ka tēvs ir vainīgs. Tas bija publicēts avīzēs 1951. gadā.
– Kāds bija jūsu tēvs?
– Nu, viņš bija šitāds, – Herberts juniors rūgti saka un rāda vecu avīžu fotoattēlus, kur redzams, kā nacisti šauj cilvēkus pie bedres, – tā vismaz domā tie, kuri viņu apsūdz. Bet tāds viņš, protams, nebija. Kad sākās vajāšanas pret tēvu, man bija astoņi gadi. Vienmēr, kad avīžu reportieri nāca intervēt tēvu, mēs, bērni, bijām klāt. Tēvam nebija nekādu noslēpumu no mums – ne melnu, ne gaišu. Tēvs ar savām laivām, ko izīrēja atpūtniekiem, reklamēja Latviju, visām laivām bija latviešu meiteņu vārdi – Laima, Velta... Uz lidmašīnas, ar ko lidoja atpūtnieki, bija uzkrāsots Latvijas karogs. Visi vienmēr prasīja – kur tā Latvija un kas tā ir? Zemes gabals? Akmens? Tēvs vienmēr stāstīja, tas nebija viegli... Kad sāka apmelot tēvu, Latvija parādījās kā zeme, kur slepkavo nevainīgus cilvēkus. Vienā otrā avīzē pat parādījās «ziņas», ka Latvijā slepkavojusi arī mana māsa Doloresa Antinea, kurai bija piešķirta majores pakāpe. Bet viņai toreiz bija septiņi gadi!
– Jūsu tēvam bija smagi atkal un atkal atkārtot, ka viņš nav piedalījies holokausta realizācijā.
– Kādā latviešu avīzē viņš rakstīja: «Ja ir vēlēšanās citiem tautiešiem nākt man talkā, lūdzu, ja ne – Dievs ar jums visiem.» Viņš jau bija piekusis no šīs cīņas pret pārspēku. Daži viņam nāca talkā. Bija tāds pulkvedis Ozoliņš, bija vairāki citi, kas rakstīja no ASV, no Austrālijas, viņi prasīja, lai viņus tiesā nopratina. Bet neviena tiesa viņus nav aicinājusi. Un gandrīz visi žurnāli un avīzes piederēja žīdiem. Mēs nevarējām savu taisnību pierādīt. Brazīlieši, kuru valstī mēs dzīvojām, ir brīnišķīgi cilvēki, viņi nekad mums neko nepārmeta. Bet mums Brazīlijā bija 48 žīdu biedrības, un tās visas apvainoja tēvu.
– Jūsu reakcija uz tēva nāvi... Kāda tā bija?
– Saprotiet, mūsu tēvs nekad nebija slēpies. Tāpat kā jūs tagad nākat pie manis, Roberts Klimovičs bija aizbraucis pie mums, bija atbraukuši vairāki cilvēki, viņi nakšņoja mūsu mājā, un mēs zinājām – ja viņi nāk mūs noslepkavot, viņi tiks galā. Tāpat arī mūsu tēvs: no kā viņam vajadzēja baidīties, ja viņš bija nevainīgs? Bet tā sajūta pēc viņa nāves... Viņš nebija tikai tēvs, viņš bija draugs.
– Vai spējat iedomāties, ka tēvs varētu kādam nodarīt pāri?
– Tēvs? Nē, nekad. Mēs, iedami dabā kopā ar tēvu, nekāpām virsū ne skudrām, ne čūskām. Lielākais pozitīvais pierādījums pret manu tēvu atrodams grāmatās Mans lidojums uz Japānu un Mans lidojums uz Gambiju. Pēdējā grāmatā mans tēvs tur uz rokām mazu nēģerēnu un smaida. Ko vēl jautāt? Un vēl. Mans tēvs vienmēr bija Latviju mīlošs.
– Vai jūsu tēvs kādreiz bija domājis atgriezties Latvijā?
– Toreiz jau nebija nekādu cerību. Sarakstījāmies ar Latvijas cilvēkiem, atvēru aploksni, un tur – Latvijas gaiss iekšā! Pats vienmēr esmu gribējis atgriezties Latvijā. Es tagad vairs nesaprotu, kā mūsu ģimene to visu vajāšanu piecpadsmit gadu garumā izturēja. Reiz manam tēvam uzbruka kādi simts cilvēki. Gribēja nosist. Toreiz iejaucās policija, izjauca to uzbrukumu. Un tomēr viss, ko uzcēlām Brazīlijā, tika izpostīts. Ja mēs varētu samaksāt tik daudz naudas, lai nopublicētu visās lielākajās avīzēs patiesību par Herbertu Cukuru, būtu labi. Bet mums nav tādas naudas. Toties pretējās puses propaganda ir milzīga. Bijušas arī cita satura publikācijas, piemēram, par desmit Latvijas holokausta kļūdām, taču tajās nav ieskaitīs Cukurs. Kāpēc?
– Kā jūsu tēvs turējās visā šajā vajāšanā?
– Viņš pasauca mūs, visu ģimenei, bērnus ieskaitot, un teica: «Mums jāiztur.» Viņš muguru neviena priekšā nelocīja un galvu nenolieca. Tā mēs dzīvojām. Mana māsa reiz aizrakstīja vēstuli uz prokuratūru – ar lūgumu reabilitēt tēvu. Atnāca atbilde, kurā bija teikts, ka viņu nav iespējams reabilitēt. Kāpēc? Tāpēc, ka nekad pret viņu tiesā nav iesniegta neviena sūdzība, viņš nekad nav bijis apsūdzēts un notiesāts, viņš nekad nav sodīts pat par papīra nomešanu uz ielas! Kā tad viņu var reabilitēt, ja viņš nav bijis notiesāts? Kad Ebreju muzeja vadītājam Vestermanim tika vaicāts, kur tad ir tie «neapgāžamie pierādījumi» Cukura vainai, viņš neko nevarēja uzrādīt. Viss balstīts uz kaut kādām pasakām. Kuldīgā es gribētu redzēt Ventā to vietu, kur Cukurs it kā slīcinājis žīdus. Kuldīgā 1935. gadā dzīvojuši drusku vairāk nekā 600 žīdi. Tēvs esot noslīcinājis 1200, bet kaut kādā avīzē pēc tam rakstīja, ka 2000. Tēvs uzrakstīja grāmatu par savu lidojumu uz Gambiju, stāstīja man, kā viņam gājis tuksneša vētrā, un teica: kamēr es dzīvošu, neaizmirsīšu to dienu tuksnesī. Bet viņš aizmirsa ātri vien, jo sākās viss ārprāts ar apmelojumiem par slepkavībām, ko viņš nav veicis. Ja mēs šodien dzīvotu ellē, tā mums būtu kā paradīze salīdzinājumā ar to, ko mēs izjutām, kad sāka vajāt mūsu tēvu.
* * *
2011. gadā tika nodibināts Herberta Cukura piemiņas fonds, un tā aktivitāšu sarakstā ir faksimilā izdotā grāmata Mans lidojums uz Gambiju un divas piemiņas istabas, kas iekārtotas Bukaišos, Lidoņu mājā. Šo namu pēc Herberta Cukura varonīgā lidojuma uz Gambiju viņam uzdāvināja toreizējā Latvijas valdība.
Fonda cilvēki kopā ar Herberta Cukura tuviniekiem ir mēģinājuši nokārtot viņa pelnu pārvešanu uz Latviju, lai tos apbedītu pienācīgā vietā – Brāļu kapos, jo Cukurs bija Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, tāpēc viņam jāatdusas tur, kur pieklājas, proti, viņam jāatgriežas dzimtenē, Latvijā. Taču Rīgas pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis, 2011. gada aprīlī atbildot uz viņu lūgumu, teica, ka «lēmums par to nav pieņemts un ir atlikts pretrunīgo viedokļu dēļ».
Cukura pelni joprojām ir rūgti, un šķiet, ka rūgtus tos padara nevis gadu desmitiem slīpētā dažādu vīzentālistu propaganda, bet gan mūsu pašu bāleliņu bailīgums, kas trekni iebarots ar melīgām pasakām, kurām dots cēlais «pretrunīgo viedokļu» nosaukums.
