Lāčplēša dienas pašā novakarē koncertzāles „Palladium” apkaimē izskatījās kā 90. gadu sākumā pirms „Baltic Metal March” vai „Metal Revolution” koncertiem: zāles virzienā slāja kniedētās ādas jakās tērpti mataini (un arī nemataini) vīri, tika izkliegti kareivīgi saukļi un pie namu pakšiem steigā tukšotas pudeles – nebija vienīgi glūnīgu „urlu”, kuri 90. gadu sākumā labprāt izķēra un kulakoja vienatnē klimstošus „metālistus”.
Pašā koncertzālē sajūta bija vēl sirreālāka: kā atgriežoties dziļā pagātnē – lielas daļas apmeklētāju vecums varēja būt ap 47 gadiem (vismaz tādi bija grupas „Huskvarn” līdera Urbika novērojumi), jo atnākt uz „Accept” koncertu par goda lietu bija uzskatījuši arī tie, kuri leģendāro vācu „hard & heavy metal” grupu klausījās jau pašos tās pirmsākumos un fanoja par tādiem albumiem kā „I’m A Rebel” (1980), „Breaker” (1981), „Restless And Wild” (1982) un „Balls To The Wall” (1983).
Līdz „Accept” gan bija drusku jāpagaida, jo vispirms uz skatuves kāpa pašmāju bāleliņi „Rebel Riot”, kuri pie viena prezentēja arī savu otro CD „Destructive Chaos”. Savu iespēju atrādīties plašākam klausītāju lokam viņi izmantoja godam: kārtīgs, enerģisks smagais roks, kas iesildīšanas funkcijām bija gana labs – publikai patika. Turklāt „Rebel Riot” puiši lieki „nezīmuļojās” – viņi gluži labi apzinājās, ka cilvēki gaida „Accept” un pārējais ir tikai piedevas. Ieteikums „Rebel Riot” mazliet piedomāt pie imidža: protams, smagās mūzikas koncerti nav nekāds tur „Riga Fashion Week”, taču ne pirmoreiz šīs grupas koncertos nepamet sajūta, ka mūziķi uz skatuves uzsvempušies kā no kartupeļu lauka.
Un tad – „Accept”! Pirmais, kas pārsteidza, bija milzīgais bungu krāvums, aiz kura rosījās Stefans Švarcmans: divas basa „bočkas” uz grīdas un vēl divas augšpusē, līdzās šķīvjiem. Cik tās bija noderīgas, tas ir cits jautājums, bet izskatījās kā „K-700” uz iepriekš spēlējušo dārza traktorīša (bungu) fona. Otrs pārsteigums bija vokālists Marks Tornillo, kas, kā izrādījās, līdzinās Udo Dirkšneideram ne tikai pēc balss tembra, bet arī auguma parametriem – ģitāristam Volfam Hofmanam viņš nebija pat līdz plecam.
Iesākuši ar diviem gabaliem no jaunā albuma „Stalingrad” („Hung, Drawn And Quartered” un „Hellfire”), vīri ķērās pie lietas – dziesmas „Restless And Wild” un „Losers And Winners” iekvēlināja patiesākos fanus. Un tad jau arī „Stalingrad” – jaunā albuma tituldziesma. Un te nu Volfa Hofmana brigāde sarīkoja vakara lielāko pārsteigumu. Kā zināms, šajā dziesmā ieskanas Krievijas himnas motīvs, kas vāciešu izpildījumā akurāt Lāčplēša dienā varētu izklausīties itin divdomīgi. Kādu nedēļu pirms koncerta intervijā šo rindu autoram Hofmans gan uz jautājumu, vai parhimnas motīvu izmantošanu nācies uzklausīt kādus iebildumus, bilda, ka „līdz šim himnas elements ir paticis mūsu faniem visā pasaulē - gan ASV, gan Vācijā – visur, mūsu klausītāji parasti arī dzied līdzi himnai – tā lieliski iederas dziesmas noskaņā”, plāni bija mainījušies. Krievijas himna neizskanēja, tās vietā Hofmans „nozāģēja” „Dievs, svētī Latviju!”, savukārt Tornillo uz skatuves iznāca ar sarkanbaltsarkano karogu. Diez vai „Accept” fani arī Krievijas himnas elementu iestarpināšanas dziesmā gadījumā būtu pauduši neapmierinātību vai gājuši dedzināt karogus pie Vācijas vēstniecības, tomēr izvēlētais risinājums bija ļoti simpātisks, un klausītāji to novērtēja atzinīgi.
Koncerta gaitā „Accept” savā repertuārā visu laiku meistarīgi miksēja jaunos gabalus ar vecākiem hitiem: pēc „Breaker” sekoja „Bucket Full Of Hate” (no 2010. gada diska „Blood Of The Nations”), tad „Monsterman” no „Russian Roulette” (1986) un „Shadow Soldiers” utt. Tādejādi interese par notiekošo uz skatuves nezuda ne mirkli, ko turklāt stiprināja mūziķu individuālā meistarība. Aptuveni divu stundu ilgā koncerta laikā šo rindu autoram palika mazliet garlaicīgi tikai dziesmas „Bulletproof” laikā (tā ir no neveiksmīgā 1993. gada ripuļa „Objection Overruled”), taču šī sajūta tika momentā aizslaucīta ar „Aiming High” un „Princess Of The Dawn”.
Pa starpu tam visam bija arī ģitārista Volfa Hofmana un basģitārista Petera Baltesa paraugdemonstrējumi. Šie abi vīri spēlē „Accept” rindās jau no pašiem grupas pirmsākumiem, tāpēc nav brīnums, ka saprotas kā cimds ar roku. Interesanti, ka tieši šie vīri visa koncerta gaitā uzņēmās „frontmenu” lomu – Tornillo pēc vokālo partiju izpildīšanas lielākoties atkāpās pašos skatuves dziļumos un arī otrs ģitārists Hermans Franks priekšpusē tika izvilkts tikai pa retam. Savukārt Hofmans ar Baltesu visu laiku bija centrā un abi izcēlās ne tikai ar meistarību (kas to būtu domājis, ka šādi var klabināt pat baseni?!), bet arī aktierdotībām (it īpaši Baltess). Katram vīram uz skatuves bija sava vieta un nejaušību nemēdza būt – lūk, ko nozīmē gadiem ilgi krāta meistarība!
Koncerta obligātā daļa tika noslēgta ar „Accept” visātrāko dziesmu „Fast As A Shark”, un te nu sevi visā krāšņumā varēja parādīt Tornillo (izrādās, ka pat slavenais „ievadspiedziens” viņam padodas ne sliktāk kā Udo), kā arī Švarcmans. Protams, ne „Accept” tā bija domājuši noslēgt koncertu, ne arī kāds viņus laida prom – „uz bis” pirmām kārtām tika gaidīts „Metal Heart”, kurā spēlētā Bēthovena „Elīza” koncertzālē izraisīja „metāliskos” Dziesmu svētkus. Pēc tam – „Teutonic Terror” un kā kronis visam „Balls To The Wall”. Mediatori un bungu kociņi publikā, atvadas un solījumi te vēl atgriezties, un viss – balle beigusies. Eh, par īsu, bet vispār - to redzēt un dzirdēt nudien bija tā vērts!
