Šodien Helmuts Balderis svin savu sešdesmito dzimšanas dienu. Viens no savas paaudzes izcilākajiem pasaules hokejistiem, cilvēks, kurš septiņdesmitajos ar paša veidotu piemēru aizsāka lielo hokeja drudzi.
Zīmīgi, ka toreiz daudzi līdzjutēji uz Sporta pili gāja skatīties Balderi un tikai pēc tam – hokeju... Biļetes nevarēja dabūt! Baldera deviņpadsmitais numurs uz spēles krekla ir gluži vai kā šīs sporta spēles virsraksts ar lielajiem burtiem, un tā tas palicis joprojām. Ja uz laukuma ir deviņpadsmitais, tad būs izrāde.
Augusta otrajā pusē sporta līdzjutējiem būs iespēja savus grāmatu plauktus papildināt ar unikālu izdevumu – Balderis 19. Tā sastādītājs un autors ir sporta žurnālists Armands Puče – viņš arī iepazīstina ar šā projekta izcelsmi:
– Helmuts Balderis nav manas paaudzes hokejists – kad viņš sešdesmit astotajā iekļuva Dinamo pamatsastāvā, es vēl nebiju dzimis. Tajā pašā laikā spilgti atceros savu bērnību un pagalmus, kurā septiņdesmitajos katrs puika vēlējās būt kā Balderis, spēlēt kā Helmuts! Viņu noteikti var saukt par Latvijas hokeja ikonu – pirmsākumu visam tam, kas tagad tiek atpazīts ar tādiem vārdiem kā hokeja drudzis, ažiotāža, histērija un tamlīdzīgi. Dabūt biļeti uz hokeju Baldera laikā nozīmēja ļoti daudz – ne jau par velti tieši no tiem gadiem ir saglabājušās leģendas par pavadītajām naktīm un kurtajiem ugunskuriem pie Sporta pils. Helmuts bija īsta zvaigzne, sava aroda meistars ar lielo burtu. Raksturā viņš bija nešpetns – tomēr PSRS izlase bez viņa tajā laikā nevarēja. Treneri lūdzās, un ik pa brīdim latvietis viņus visus sūtīja... Bez principiālas piederības partijai, bez krievu armijas uzplečiem – tam laikam neiedomājama atļaušanās, kas tikai pasvītro šīs personības vietu un lomu pasaules hokeja kartē. Balderis kopā ar Viktoru Tihonovu uzbūra Rīgas Dinamo fenomenu, kas atstāja un vēl joprojām atstāj nospiedumus uz daudzām vēlākām Latvijas hokejistu paaudzēm. Helmuts spēlēja PSRS izlasē, ko joprojām sauc par pasaules hokeja visu laiku varenāko spēku – Sarkanā mašīna, kā tolaik dēvēja padomju hokeja izlasi, varēja apskriet jebkuru, ieskaitot labākos Ziemeļamerikas profesionāļus. Un Balderis šajā kompānijā nebija ūdens pienesējs...
– Par ko būs stāstīts grāmatā?
– Jāpiebilst, ka tā būs pirmā grāmata par Helmutu Balderi. Uzskatīju, ka tādam atmiņu krājumam ir jābūt, jo ņem, kā gribi, – pirms Irbes, Ozoliņa, Skrastiņa un citiem varoņiem bija Balderis. Viņš iedvesmoja vēlākās paaudzes, jo uz ledus bija izcils solists – īsta zvaigzne, kas latviešu pašapziņu pacēla jaunā kvalitātē. Mēs varam! Grāmata ir veidota kā fotogrāfiju albums ar Helmuta atmiņām – pārstāstu par hokejā pavadītajiem gadiem. Ir daudz zīmīgu un jautru epizožu, tāpat arī neredzētas ilustrācijas. Saturiskās robežas – tikai hokejs, hokejista Baldera karjera. Tehniski tā būs solīda grāmata – liela, cietos vākos un ar zelta burtiem...
– Grāmatas reklāmā teikts, ka 1977 eksemplāri būs ar Baldera autogrāfu...
– Jāprecizē, ka vispār tiks izdotas tikai 1977 grāmatas. Visas numurētas, ar autogrāfu. Katrs eksemplārs unikāls! Tas savā ziņā ir tāds kā kolekcionāru izdevums. Tieši tāpēc to netirgos grāmatnīcās. Interesenti var rezervēt savu eksemplāru jau pirms izdošanas, bet šajā gadījumā valdīs pirmās rokas princips – kurš pirmais pieteiksies, tas dabūs...
– Papildu tirāžas nebūs?
– Nebūs. Tā esam vienojušies ar Helmutu. Izdodam 1977 eksemplārus kā konkrētā laikmeta liecību un ne grāmatu vairāk.
– Kāpēc 1977?
– 1977. gadā Balderis tika atzīts par pasaules čempionāta labāko uzbrucēju. Šajā gadā viņu nosauca arī par PSRS augstākās līgas čempionāta vērtīgāko spēlētāju. Gads ļoti simbolisks un zīmīgs viņa karjerā – tāpēc palikām pie šī skaitļa un tirāžas apjoma.
***
Lai arī Grīziņkalna pusē un pie stadiona tolaik ziemā bija daudz slidotavu, man pašam uz ledus īstās slidās pirmoreiz sanāca uzkāpt pavisam citā pilsētas malā. Tas bija Māras dīķis, uz kuru tētis mani trīs gadu vecu aizveda un pastūma – ej, ej... Kāpēc tieši slidošana? Nezinu – tēvs vēlāk stāstīja, ka viņš vienkārši gribējis kā visi, lai puika kaut ko dara. Hokejs bija populārs, taču piecdesmitajos tā treniņu grupas sāka vākt no desmit gadiem. Savukārt daiļslidošanā viss bija vienkāršāk – tur jau no četriem gadiem tika formētas pirmās grupiņas, un vienā tādā mani tētis arī pieteica.
***
Man pašam daiļslidošana patiešām nepatika, un tikai tāpēc, ka tēvs allaž atrada dažādus stimulus mazu dāvanu veidā, es tur ar gariem zobiem paliku. Viņam bieži kabatā bija kāda šokolādes konfekte (vislabāk atceros piena–riekstu konfektes), kas tika apsolīta, ja slidošanas nodarbībās būšu paklausīgs. Meiteņu mūsu grupā bija daudz, zēnu – trīs. Kad tika rīkotas sacensības, es parasti biju trešais. Mani savākt nevarēja ne treneris Hitrovs, ne apsolītās konfektes – kā gribēju, tā slidoju.
***
Hokeja slidas uzvilku, kad pārnācu no daiļslidošanas nodarbībām un izgāju pagalmā. Tā arī ziemas dienas līdz skolai pagāja: no rīta slidošana, bet pēcpusdienā līdz krēslai – hokejs... Ar hokeja slidām staigāju arī pa māju, pēc tam – uz ielas. Aizslidoju pa apsnigušajiem trotuāriem līdz Grīziņkalnam, tur metos dauzīties ar nūju un ripu. Tolaik jau koki nekādi labie nebija, bet reizēm tēvam izdevās no Daugavas meistariem izlūgties kādu aizlauztu vai nenodrāztu nūju. Vienas tādas dēļ dabūju arī pa muti – acīmredzot nūja bija gana laba, lai man to pie slidotavas kāds no lielajiem puišiem atņemtu.
Bija reizes, kad tēvs ledus pleķi uzlēja arī pie mājas – tad arī viņš iznāca palūkot, kā mums klājas. Dažreiz pats arī uzvilka slidas, bet kopumā atzīstu – neatceros gandrīz nevienu savu nodarbību vai treniņu līdz pat pieaugušo hokejam, kad tētis nebūtu bijis laukuma malā un pacietīgi vērojis... Vēl tikpat fanātisks bija brāļu Vasiļjevu tēvs. Savā ziņā amizanta ironija – abi strādāja par taksometra vadītājiem, un abi bija kā neiztrūkstoša piedeva mūsu treniņiem. Tā tas turpinājās gadiem, gadiem!
***
ACSK komandā bija savākts viss PSRS hokeja zieds – loģiski, ka mēs bijām pārliecinoši labākie vietējā čempionātā un šī uzvarētāju psiholoģija neizbēgami pārnesās uz starptautisko arēnu. Krekli bija citi, bet spēle – nemainīga. Tieši tāpēc, braucot uz pasaules čempionātu Prāgā, bija priekšnojautas, ka šoreiz vinnēsim. Pārliecību nemazināja arī tā sauktā ienaidnieka teritorija, jo Čehoslovākijā visi dzīvoja ar domu par savējo uzvaru.
Pirms turnīra pirmās spēles ar amerikāņiem man un vēl vairākiem izlases spēlētājiem slidu kompānija Tuk uzdāvināja jaunus asmeņus – ar pildīto apakšu; izskatījās ļoti novatoriski, neredzēti. Protams, mēs uzreiz gribējām jauno inventāru izmēģināt. Palūdzu, lai maniem slidzābakiem piekniedē jaunās apakšas. Tiesa, kā nokļuvām uz ledus, tā sapratu, ka tas bija muļķīgs lēmums. Mača laikā bija ļoti nedroša sajūta, un, lai gan guvu divus vārtus un spēli uzvarējām pārliecinoši (9:5), Tihonovs pēc cīņas pieprasīja, lai es nekavējoties nomainu slidas. Iecirtos un atbildēju, ka to nedarīšu. Tad Vecais publiski mani nokaunināja par merkantilu cilvēku, kas domājot tikai par savu labumu un materiālajām vērtībām. Laikam treneris saprata, ka slieces biju saņēmis kā dāvanu. Mani tas vēl vairāk nokaitināja un ģērbtuvē, visiem dzirdot, pateicu:
– Ja tādas tās lietas, tad es braucu mājās...
Mana apņēmība bija tik pārliecinoša, ka telpā tajā brīdī iestājās klusums. Laikam vienības biedri nodomāja, ka šoreiz esmu nolēmis īstenot savus draudus. Komandas kapteinis Mihailovs trenerim palūdza atstāt viņu divatā ar mani. Atceros, klāt bija vēl arī Harlamovs...
– Helmut, tu ko, traks esi palicis – ar tādām lietām nejoko. Tu nedrīksti mūs pamest...
– Ne jau jūs! – atcirtu. – Es pasūtu treneri...
Tomēr kaut kur zemapziņā sapratu, ka pats arī biju kā liels āzis – uzmetu lūpu, bet tomēr Mihailovu paklausīju. Pēc stundas man pie slidzābakiem jau bija vecās slieces... Kad nākamajā rītā izgāju uz ledus iesildīties, mēs abi ar Tihonovu uzvedāmies tā, it kā nekas vakar nebūtu noticis.
Šis bija čempionāts, kurā sapratu, ka pretinieks pret mani sāk izmantot individuālo segšanas taktiku. Gan čehi, gan zviedri, vēl jo vairāk – kanādieši, to darīja mērķtiecīgi. Tā bija sava veida cieņa, kas parādīja manu meistarības līmeni. Tas man pašam deva vēl lielāku motivāciju par katru cenu katrā spēles epizodē būt labākam. Ja neskaita priekšsacīkstēs zaudējumu čehoslovākiem (4:6), visas pārējās spēles aizvadījām ar nomācošu pārsvaru. Pašam patika trīs gūtie vārti pret Zviedriju (7:1).
Kā izrādīsies vēlāk, tas vienīgais zaudējums mājiniekiem būs liels klupšanas akmens mūsu pretiniekiem, kad patiešām vajadzēja sisties par uzvaru visā turnīrā. Izšķirošajā spēlē mums vajadzēja Čehoslovākiju vinnēt vismaz ar divu vārtu pārsvaru. Kad mača pirmā trešdaļa sāka atskaitīt minūti līdz pārtraukumam, Žluktovs iedeva labu piespēli, un es izlauzos cauri visiem, kas bija manā priekšā. Varēju arī beigās atdot piespēli Makarovam, kas bija uzlēcis laukumā Kapustina vietā, taču nolēmu – metīšu pats... Izdarīju visu kā pēc notīm, un vēlāk paši Čehoslovākijas hokejisti šos vārtus atzina par spēles lūzuma punktu. Tā vietā, lai pārtraukumā saliktu taktiskos akcentus, viņi uz ģērbtuvēm devās jau kā komanda, kam vajag atspēlēties. Redzējām, ka pretinieks ar šo uzdevumu netika galā tīri psiholoģiski, un, kad bijām mača gaitā jau izvirzījušies vadībā ar 3:0, kļūt par pasaules čempioniem bija vairs tikai formalitāte... Man iedeva lielu stikla vāzi, kas pienācās turnīra labākajam snaiperim – biju guvis deviņus vārtus –, bet ģērbtuvē mūs sagaidīja kaste vēsa alus.
***
UZZIŅAI
• Rezervējiet grāmatu Balderis 19, rakstot uz e pastu: balderis19@medijunams.lv, norādot savu vārdu, uzvārdu un kontakttālruni.
