Šopiektdien, 27. maijā, Nabaklab notiks pieredzes bagātās rokapvienības Apēdājs koncerts. Iemesls – svinības grupas otrā albuma Sēras iznākšanai par godu.
Par zvaigzni 11 gadu vecumā
Par Mālpilī bāzēto grupu Apēdājs nostāsti no mutes mutē klīda jau pirms kādiem diviem gadu desmitiem. Iemesls - viņu rudmatainais un garmatainais vokālists Artūrs Jakovļevs, kurš dziesmas izpildīja neprātīgā ķērcienā (tagad moderni teikt groulā), taču kuram uzstāšanās tolaik leģendārajos robinsonos laikā bija tikai 14 gadu. Par grupas izveides brīdi tiek minēts 1996. gads, bet pats Artūrs šobrīd iestaigājis Jēzus vecumā. Kā viss sākās? «Paga, tūlīt atgriezīšos bērnībā...» aizdomājas pats galvenais apēdājs. «Dzīvojot laukos, protams, nebija tādu iespēju iepazīties ar pasaules mūziku kā Rīgā: ja dabūju Metallica kaseti, tad tie bija svētki. Man likās, ja es varētu darīt kaut ko līdzīgu, tad arī būtu baigais stārs. Bet ko nozīmē stārs? Tas nozīmē, ka ir daudz naudas, šņabja un draudzenes! Spēlēt un būt zvaigznei - tā arī bija pirmā motivācija. Kaut kā sākām palēnām trinkšķināt. Pirmais koncerts bija Rīgā, klubā Mad Mix - atceros, ka tas bija 11. novembrī, bet nākamajā nedēļā man bija dzimšanas diena un palika 12 gadi,» stāsta grupas vokālists/ģitārists Artūrs. Starp citu, toreiz bija paredzēts, ka koncertā vēl spēlēs tādi rokazauri kā Skyforger (viņi gan pēdējā brīdī no šī pasākuma nolēca), Dzelzs vilks un Hell Patrol. Lai gan grupas nosaukums ir it kā vienkāršs, par tā rašanos šobrīd vairs īstas skaidrības nav pat pašam Artūram. «Man nez kāpēc tolaik bija ienācis prātā, ka tas ir kāds jaunvārds, ko esmu izdomājis savā galvā. Es to bieži izmantoju savā leksikā. Mēs kādus dažus mēnešus bijām kopā pamēģinājuši, bet tad atbrauca Armands [Butkēvičs] un teica - tā, mums būs koncerts Rīgā! Nezinu, kas to bija izdomājis un kādā sakarā, bet afišās grupas nosaukums bija ierakstīts kā Apēdājs.»
No basa pie bungāmun atpakaļ
Jau pieminētais Armands Butkēvičs ir bijušais grupas Dzelzs vilks oriģinālā sastāva basģitārists, kurš tolaik kļuva par tādu kā Apēdāja mentoru, turklāt kādus trīs gadus sabija bundzinieka statusā. Starp citu, dzelzs vilku līderis Juris Kaukulis bijis Artūra ģitārspēles skolotājs. «Mālpilī notika kāds underground pasākums, neatceros, šķiet, ka bija kaut kāds Dzelzs vilka pagrīdes koncerts. Atnāca divi džeki ar akustiskajām ģitārām, tad es pirmoreiz ieraudzīju tos divus ērmus, no kuriem otrais bija Kaspars Grīnbergs. Tie tolaik bija divi jaunieši, kas spēlēja pilnīgu sviestu - gan tekstos, gan mūzikā. Man bija kaut kāds nepiepildītais sapnis paspēlēt bungas, un tā nu mēs visi kopā malāmies. Nezinu, kā tā ideja radās, bet virziens bija elementārs - viss, vajag taisīt grupu un maukt uz Rīgu!» atmiņās dalās Armands. Starp citu, jau pieminētais Kaspars Grīnbergs tolaik spēlēja basģitāru, bet šobrīd ir profesionāls bundzinieks, kas uzturas Amerikā, kur spēlē kādās četrās blicēs. Savukārt Armands atgriezies pie basa. Trešais apēdājs ir bundzinieks Lauris Polinskis no Frailty.
Apēdāji vienmēr spēlējuši trijatā. «Jā, reizēm varbūt gribas papildināt [sastāvu], lai būtu interesantāk, jo gadās tādas lietas, ko man izspēlēt un vienlaicīgi izdziedāt ir pagrūti, gribētos spēlēšanas darbiņu uzlikt arī uz kāda cita pleciem, bet tas viss vienmēr ir palicis runu līmenī. Reizēm liekas, ka varbūt labi, ka nav [vēl kāda dalībnieka], reizēm liekas, ka žēl, ka nav, bet tā tas viss arī ir palicis. No otras puses - kāda vaina trijatā?! Uz mēģinājumiem vieglāk savākties, arī milzīgi lielie honorāri labāk dalās, klubiem vieglāk pavilkt!» smejas trijotne.
Tāpat, tomēr citādi
Uz kādu laiku Apēdāja darbībā gan bija iestājies klusums. Armands pārcēlās dzīvot uz Rīgu, grupa spēlēja tikai reizi gadā. Šāda veģetēšana notika kādus piecus vai sešus gadus. Uz brīdi bija pauze, taču tad atkal Apēdājs bija viļņa mugurā - bungas spēlēja Mārcis Judzis, bet basu - Artūra brālis. Pirms astoņiem gadiem sastāvam pievienojās Lauris. «Mums tomēr joprojām bija doma savākties kopā un kaut ko darīt, lai tas viss galīgi nenosprāgst. Ja esi kādreiz sācis spēlēt, tā ir kā kaite, nevari tā vienkārši pateikt - eh, viss, pakaru ģitāru uz naglas, lai tā tur karājas! Paiet laiks, un atkal gribas uzspēlēt. Tā ir kā narkotika, kas ir vajadzīga.»
Šī narkotika pirms četriem gadiem rezultējās ar debijas albumu Mana vārna, bet nu tam ir turpinājums diska Sēras izskatā - 11 latviski iedziedātas un nikni iespēlētas roka kompozīcijas. «Aizdomājos par to, kas man ir ielādēts pleijerī, un nez kāpēc uzreiz savilku paralēles ar mūsu gabaliem - man tur nav tikai metālisti, ir arī The Prodigy, The Chemical Brothers un tamlīdzīgi elektronisti. Kad iznāca vārna, liela ietekme bija ritmiem un elektronikai, mēs vairāk eksperimentējām, bet šoreiz vairāk ir 90. gadu roks un metāls. Man liekas, tas tomēr kopējo skanējumu ir mainījis,» lūgts salīdzināt abus albumus, prāto Artūrs. Savukārt Armands piemetina: «Šis albums arī pēc tempa ir ātrāks - Laurim bija ko paņemties, lai tiktu ritmam līdzi. Dziesmas ir dažādas, jo tās apkopotas no dažādiem laika nogriežņiem - nevarētu teikt, ka absolūti viss šis repertuārs ir pilnīgi jauns.» Atsauksmes par jauno garadarbu ir pozitīvas. «Mums kaut kā paveicies ar to, ka internetā mūs neviens baigi neapčakarē. Iespējams, kāds arī pasaka - ai, tie taču kaut kādi lohi, bet tas latviešiem normāli: ja esi izdevis albumu, jau automātiski esi lohs. Pret citām grupām šī vēršanās ir daudz pamatīgāka, par mums atsauksmes ir neitrālas vai arī pozitīvas.»
Albums izdots pašu līdzekļiem, uz entuziasma pamata. «Kamēr mēs elposim, vismaz limitētā skaitā CD kopijas būs pieejamas. Esmu produkts no tiem gadiem, kad CD vēl bija baigā vērtība, un gribētos pie tā arī palikt. Bez šaubām, mēs tos neiespiežam 10 000 eksemplāru lielā apjomā, to skaits ir ekskluzīvs, taču vienmēr būs cilvēki, kuriem patiks paņemt rokā šo fizisko disku. Jā, to nebūs daudz, taču viņi būs,» ir pārliecināts Artūrs.
