RECENZIJA: Protean - “The Burning Centuries”

Latvju grupas “Protean” debijas albums ar vērienu tika prezentēts jau pērn decembrī, taču tad tas bija pieejams tikai digitālā formātā, bet šobrīd veikalos ir arī taustāmā, tas ir, CD versijā. “Protean” radušies 2013. gadā, tās kodolu veido pašmāju metālskatuvē pazīstami mūziķi: Jānis Krivāns (kā basģitārists darbojies grupās “Urskumug” un “Moonveil”), Edmunds Vizla (“Frailty” ģitārists, mūzikas un tekstu autors), Jānis Bušs (“Eschatos” ģitārists, “Protean” rindās pilda līdervokāla lomu), kā arī Edgars Gultnieks (otrs “Eschatos” ģitārists).

Albumu aranžējis Krivāns, liekot uzsvaru uz muzikālo dažādību un ņemot vērā atšķirības starp paša un Vizlas komponēšanas stilu. Savukārt vārdus sarakstījis Edmunds Vizla, balstoties uz dziesmās aplūkoto tēmu vēstures izpēti, lai klausītājam sniegtu pēc iespējas autentiskāku stāsta interpretāciju. Lielākā dziesmu vārdu daļa ir sarakstīta angļu valodā, tomēr viena no tām – “Vella Reķis” ir latviski. “Albums ir “black metal“ stilistikā ieturēts ceļojums cauri gadsimtiem, laikmetiem un tautām, to kariem, leģendām un mitoloģijām. “Protean” savā interpretācijā aplūko gan senās Romas un Kartāgas republiku karus, gan viduslaiku Eiropas cīņas pret Otomaņu impēriju, gan seno skandināvu episkās sāgas. Īpaša vieta albumā atvēlēta latviešu tautas teikām, pieskaroties spoku un šausmu stāstiem par vācu baronu valdīšanas laikmetu Latvijas teritorijā,“ informē mūziķi. Par šī muzikālā materiāla piederību “black metal“ gan varētu stipri pastrīdēties, taču labi – tās ir detaļas.

PAR. Lai gan pirms “Protean” prezentēšanās plašākai sabiedrībai bija pamatotas aizdomas, ka Vizla arī šo projektu būs aizvilcis “Frailty” ikdienišķajā “vēnu griezēju” virzienā, tā nav – albums ir pārsteidzoši enerģisks un daudzkrāsains. Buša vokāls te iederas perfekti, spēlētprasmes vīriem arī netrūkst, slavējama ir arī Edmunda vēlme kārtīgi piestrādāt pie tekstiem. Iespējams, “Protean” varētu nākotnē vairāk pievērsties kompozīciju latviešu valodā radīšanai: šajā diskā no septiņām dziesmām tāda ir tikai viena (“Vella Reķis”), toties gana perfekta. No pārējām kompozīcijām izcelt gribētos "Hannibal", kas atsauca atmiņā 1987. gadā atlējuma "Bathory" grupas pašās labākajās izpausmēs.

PRET. Praktiski visas kompozīcijas ir garākas par sešām minūtēm, taču bēda ir tāda, ka ne vienmēr tas attaisnojas, šķiet, ka tās tiek izstieptas mākslīgi, garumgarajai "mākslai" nav nekāda pamatojuma. Piemēram, minētā "Hannibal" teju deviņu minūšu ilgumā – kāpēc? Saīsinātu un būtu labs, žiperīgs gabals! Vai arī "The Longships Are Burning" – kamdēļ nepieciešama garā iespēle pa vidu, kas liek žāvāties un gaidīt, kad vīri beidzot atgriezīsies pie normālas maukšanas?! Pašiem dziesmu autoriem noteikti ir tam izskaidrojums, taču subjektīvi šķiet, ka kaut kas te nav kārtībā.