RECENZIJA: Alis P - "Ciparu pasaule"

Ja nu kāds vēl nezina, tad Alis P ir Zviedrijā dzimušā un augušā trimdas latviešu ģitārista Gundara Ruļļa projekts.

Tā saknes meklējamas 1979. gadā, kad tas saucās „Prusaku ansamblis” un bāzējās zviedru zemē, taču pašlaik Alis P jau saucams par latviešu grupu, un tas nekas, ka pats Alis jeb Gundars lielākoties joprojām uzturas Zviedrijā. Bez viņa sastāvā vēl ietilpst kādreizējais „Driving South” un „Mona de Bo” ģitārists Edgars Rubenis, kurš šajā projektā gan spēlē basu, „All Day Long” bundzinieks Edgars Āboliņš, kā arī bijusī meiteņu grupas „Sus Dungo” dalībniece Elizabeta Lāce, kura dzied un spēlē arfu. Pirms trīs gadiem Alis P laida klajā albumu „Attiecību putra”, 2009. gadā tika izdots „Uz priekšu”, bet pirms tam bija 20 (!) gadus ilga pauze – jāsecina, ka Gundars ir pamatīgi ieskrējies. „Ciparu pasaule” rakstīta divus gadus, turklāt tā, lai kādreiz to varētu izdot arī vinila formātā – vismaz tā veikta skaņas apstrāde, mikss un viss ieraksts kopumā. No viesmūziķiem šeit dalību ņēmuši vokālistes Diāna Sus un Dina Skreitule (viņas pārziņā arī vijoles), vēl viens zviedru latvietis Pāvils Johansons (piedziedājis gabalā „Visiem tiem”), kā arī „underground” aprindās labi pazīstamais Edgars Šubrovskis („Manta”, „Hospitāļu iela”, „Kartāga” u.c.). Kopumā – desmit jaunas dziesmas.

PAR. Apsveicams ir kaut vai tas, ka Alis P ir tik vecmodīgs, ka joprojām izdod diskus – CD formāts pēdējos gados diemžēl ir neglābjami zaudējis digitālajam. Gundars soloģitāru pārvalda perfekti, no viņa neatpaliek arī ritma sekcija abu Edgaru izskatā. Daudzmaz saglabājies tik interesantais „garāžnieciskais” skanējums un Alis P firmas zīme – Gundara nazālais vokāls ar zviedrisko akcentu. No dziesmām labākā sanākusi rokenroliskā „Lielie vārti”.

PRET. Šis albums no CD „Uz priekšu” atpaliek par vairākiem apļiem un galvenais tā iemesls ir meiteņu vokāla izmantošana. Jau viena Elizabeta izjauc „undergroundisko” roka skanējumu, bet, kad viņas pie lietas ķeras trijatā, tad ir vēl trakāk. Tas pats sakāms par aranžijām, ja tajās izmantota vijole un/vai arfa – tas viss nogludina atskabargaino skanējumu, bet tieši tas līdz šim bija Alis P trumpis. Arī melodijas šoreiz nav īpaši padevušās, bet ar tekstiem brīžiem ir pagalam slikti: ja onkulis gados dzied par to, ka „katru dienu, katru nakti meklējos” (līdzīgs saturs ir vēl pāris gabaliem) un fonā skan sievietes elsas, tad, atvainojiet, neticu! Rezumējot – gaidām nākamo albumu.