Dziedātājs, dzejnieks un «Rīga TV24» raidījuma «Rampas ugunis» vadītājs Andris Kivičs (38) ieguvis zeltaini brūnu iedegumu, skrējis gar jūru, lai uzlabotu fizisko formu, lasījis grāmatas, lai iedvesmotos, jo 17. augustā pēc vasaras atvaļinājuma viņš atgriežas pie saviem skatītājiem.
– Esmu lasījusi un dzirdējusi, ka daudz zvaigžņu pirms svarīgiem koncertiem, uzstāšanās ievēro diētas un pievēršas sportiskām aktivitātēm, lai labāk izskatītos. Arī tu pirms sava sarunu šova jaunās sezonas esi labā formā, tik vīrišķīgi pievilcīgs.
– Beidzamās nedēļas skrēju gar jūru, apmēram desmit kilometru garu krosu. Cenšos turēties formā. Sasēžamies mašīnā visa ģimene – sieva un meitas – un braucam uz jūru. Kamēr Madara Mellužos pie jūras spēlējas un atpūšas ar meitenēm, es skrienu. Man ir nepieciešamas fiziskās aktivitātes, lai sajustu iekšēju gandarījumu. Pēc desmit kilometru krosiņa ir tāds kaifs iekrist jūrā. Jā, tieši tā, man tūdaļ sāksies raidījums, un ir labi jāizskatās TV ekrānā, jo cilvēki skatās un vērtē ne tikai raidījuma saturu, bet arī to, kā es izskatos.
– Frizūra arī šajā sezonā tev cita?
– Jo dzīve vairāk iet uz augšu, jo mati uz leju. (Andris rāda, kā mati atkāpjas – red. piez.)
– Ir vēl kas būtisks, ko esi paveicis, gatavojoties jaunajai TV sezonai?
– Smadzenes ir mazliet «atšālējušās», tādēļ ir jāpalasa grāmatas. Tomēr katru darba dienu manā raidījumā «Rampas ugunis» norisinās stundu gara saruna. Šobrīd lasu Deila Karnegī grāmatu par publisko uzstāšanos. Grāmatā apskatīti dažādi interesanti varianti. Vēl lasu «Māka lasīt domas». Šajā grāmatā nav neviena vārda par domu lasīšanu, bet aprakstīta ķermeņa valoda.
– Cik tad ilgi jau esi sarunu raidījuma vadītājs?
– Viena gada un trīs mēnešu laikā pie manis studijā viesojušies 330 cilvēku. Ar katru no viņiem bijusi stundu gara saruna. Esmu laimīgs cilvēks, jo daudzi no mums nevar izbrīvēt laiku, lai stundu ar mammu parunātos, bet es esmu parunājies ar aktieriem, sportistiem, mūziķiem.
Zini, pats galvenais, ko esmu iemācījies, vadot raidījumu, ka dzīvē nekad nevajag palaist garām iespēju paklusēt. Tajā brīdī, kad gribi pārtraukt, bet nepārtrauc, raidījuma viesis pasaka kaut ko interesantu. Tas ir kā likums. Arī dzīvē ir tāpat. Nevajag pārtraukt savus līdzcilvēkus, lai gan liekas, ka viņi tobrīd runā nevajadzīgas lietas.
– Beidzamā laikā par taviem sarunu raidījumiem izskan tikai labi komentāri, ka esi kļuvis par saturiski interesanta sarunu šova vadītāju.
– Jā, tā tomēr ir saruna, nevis intervija. Man liekas, ka visinteresantāk ir parunāties ar cilvēku par tām tēmām, par kurām nevajadzētu ar viņu runāt. Piemēram, ar Ivaru Godmani mēs runājām par metināšanu, nevis iekšzemes kopproduktu. Ar aktieri Jāni Skani par augstlēkšanu, nevis par jauno lomu teātrī. Atklājās, ka viņš ir sporta meistars augstlēkšanā.
Man arī gribas izzināt katras profesijas virtuvi. Piemēram, kad vārtsargam Edgaram Masaļskim pasaules čempionātā Latvijas un Francijas spēlē izšķirošā ripa trāpīja pa vēderu, viņš lamāja aizsargu. Bija interesanti uzzināt, ko tieši viņš teica. Jā, tiesa gan, tiešraidē to skaļi stāstīt nevarēja.
– Bet vai aizkadrā vismaz uzzināji, ko Masaļskis teica aizsargam?
– (Smejas.) Nu neviena latviešu vārda tur nav. Man ļoti patīk un aizrauj darbs, ko daru. Piemēram, eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kas man ir liela autoritāte, satiku pirmo reizi dzīvē, un viņa uzreiz sēž man pretim metra attālumā. Turklāt viņai ir tik spēcīga aura. Bet visi no manis gaida saturīgu sarunu. Man likās, ka Vaira juta, ka vajag džekam palīdzēt, un viņa man ļoti palīdzēja. Eksprezidente pastāstīja, kā iepazinās ar savu vīru, kāds bija viņas pirmais randiņš. Man visu raidījuma laiku pulss bija aptuveni 180 sitienu minūtē.
– Tev aizvien labāk TV ēterā izdodas no sava sarunu biedra izvilināt kaut ko nedzirdētu un interesantu, ja reiz pēc taviem raidījumiem presei top jaunas publikācijas.
– Zini, kāds ir veiksmes noslēpums, jāuzdod savam sarunu biedram jautājums, kas interesē cilvēkus. Vēl viens moments, ka es nekad raidījuma laikā nevēlos uzbrukt saviem sarunu biedriem. Piemēram, nāca pie manis uz studiju Lembergs un Godmanis, tādēļ sociālajos tīklos vērsos pie raidījuma skatītājiem, lai uzdod savus jautājumus. Visi jautājumi bija ar negatīvu pieskaņu. Esmu sapratis, ka ne jau Andris Kivičs stundu garā raidījumā izmainīs kādu no šiem cilvēkiem, es varu tikai no viņiem pamācīties.
– Tev dāvanas uz studiju nes intervējamās personas?
– Jā, piemēram, Aivars Lembergs ir ļoti jauks un draudzīgs cilvēks. Viņš pēc raidījuma uzsauca divas pudeles dārgu šampanieti. Vienkārši un patīkami. Pateicoties saviem sarunu biedriem, man bijusi ekskluzīva iespēja tikt pie dažām teātra un citu pasākumu biļetēm. Olga Rajecka pagājušajā vasarā pie manis viesojās studijā pirms sava lielkoncerta Dzintaru koncertzālē un pēc raidījuma uzdāvināja man divus ielūgumus uz koncertu, ko es savulaik atdāvinājumu savai mammai, kas bija ļoti priecīga par iespēju doties uz Olgas koncertu. Man ir fantastiskā plakātista Jura Dimitera grāmatas, vesela kaudze ar dziedātāju ierakstu albumiem un grāmatas. Man vispār patīk saņemt dāvanas.
– Kas tad īsti tu tagad esi – dziedātājs vai sarunu raidījuma vadītājs?
– Zini, ir interesanti. Es biju uz Latvijas Radio 5 runāt par to, vai vajag, vai nevajag atzīmēt Sieviešu dienu. Meitene, kas vadīja raidījumu, pieteica, ka ciemos ieradies žurnālists Andris Kivičs. Tai meitenei bija aptuveni 18 gadu, tādēļ pirms desmit gadiem, kad mana grupa «Z-Scars» bija populāra, viņai bija septiņi vai astoņi gadi.
Beidzamajā laikā man ir parādījušās ļoti daudzas privātas uzstāšanās. Mani aicina kā personību, kas spēlē ģitāru un vada raidījumu, jo dažreiz privātos pasākumos gadās arī kādu nointervēt, imitējot «Rampas ugunis». Jūlijā man bija 15 uzstāšanās, no kurām 12 privāti pasākumi.
– Tu kaut kur esi mācījies runas mākslu vai žurnālistiku?
– Nē, nekur speciāli neesmu mācījies. Pirms sākās raidījums, ļoti daudz pētīju, kā strādā amerikāņu televīzijas un radio raidījumu zvaigzne Larijs Kings, kurš šajā jomā strādā jau 45 gadus. Daudz skatos arī Krievijas žurnālista Vladimira Poznera sarunu raidījumus. Viņš it kā ir labs žurnālists, bet tajā pašā laikā pārkāpj visu, ko vien var pārkāpt. Viņš sarunu biedram uzdod triju minūšu garu jautājumu. Taču ideālā intervijā ir īss jautājums un gara atbilde.
Tajā dienā, kad man ir raidījums, ir svarīgi stundu pirms tam parunāt pa telefonu, lai ir raita valoda un mēle nemežģās, kā arī nepieciešama fiziskā slodze, lai ēterā ir patīkams pacēlums.
Beidzamajā laikā pie manis uz ielas nāk klāt ļoti daudz cilvēku un sāk runāties. Stāsta un stāsta. Un es tikai klausos un māju ar galvu. Pat grupas «Z-Scars» ziedu laikos man klāt nenāca tik daudz cilvēku kā tagad, kad vadu sarunu raidījumu. Kundzītes sūta ar roku rakstītas vēstules, kurās izsaka man pateicības vārdus un mudina televīzijās nerādīt ekstrasensu raidījumus. Raksta arī, ja pamana kādu kļūdu vai neprecizitāti. Piemēram, raidījumā par Eduardu Rozenštrauhu kāda kundze protestēja, ka kaut kas nav kārtībā ar mūžībā aizgājušā komponista autortiesībām.
Nesen gāju ar savu dēlu pa «Spici» un man pienāca klāt džeks, aptuveni 45 gadus vecs, un pateica paldies par raidījumu, atklājot, ka viņa sieva skatās itin visus raidījumus. Šovasar skrienot gar jūru, pie manis pienāca kāds 70 gadu vecs kungs un vaicāja, kad atsāksies raidījums. Pēc piedzīvotā secināju, ka raidījums ir aizgājis tautās. Man ir sajūta, ka šo raidījumu skatās cilvēki no 40 gadu vecuma un uz augšu. Tie ir cilvēki, kuri gatavi stundu skatīties un klausīties normālu sarunu, kuras laikā es nevienam «neuzbraucu», nepārtraucu, nepazemoju un neapspļaudu. Raidījuma moto, lai ikviens skatītājs un es pats kaut ko iemācos un iegūstu no šīs sarunas.
Ja personība ir populāra un atpazīstama, tad jebkurā gadījumā par viņa gaitām varēs kaut kur piekasīties. Cilvēku var pārzāģēt divās daļās. Tā viena daļa ir viņa profesionālā darbība, bet tā otrā daļa, cik reizes viņš ir šķīries, cik izdzēris un ar ko sakāvies.
– Nu tad jau tai meitenei būs bijusi taisnība, kura tevi nodēvēja par žurnālistu. Mēdz teikt, ka labs žurnālists nebūt nav tas, kas pabeidz Žurnālistikas fakultāti, bet gan tas, kas prot sarunāties ar cilvēku, teicami izvilinot no viņa interesantu vēstījumu.
– Nu, jā, tas jau tā dabiski notiek. Profesionāli esmu spēlējis basketbolu, Latvijas Universitātē pabeidzis pedagogus, esmu normāli patusējis, precējies un šķīries, un pa dzīves viļņiem īries, esmu pastrādājis celtniecībā un taisījis dziļos pietupienus, turklāt esmu arī mūziķis. Līdz ar to man ir, par ko parunāt ar cilvēkiem. Tagad, vadot raidījumu, esmu sapratis, kāpēc man tik daudz savā dzīvē bija jāpiedzīvo.
Vienmēr savam sarunu biedram gribas uzdot garo jautājumu, bet, ja jautājumā ir jau ietverta atbilde, tad kas tā var būt par sarunu. Tad jau es pasaku visu priekšā tam cilvēkam ar savu jautājumu, un ko viņš tur vairs daudz runās. Jo vairāk es uztraucos pirms raidījuma, jo vairāk gribas pašam atbildēt.
– Īsts televīzijas meistars.
– Zini, kā es jūtos? Esmu priecīgs un laimīgs, ka man izdodas atvērt cilvēku. Piemēram, intervēju Alfrēdu Rubiku, un raidījuma laikā pie skatuves pienāk politiķis Artuss Kaimiņš un nofotografē mūs, un piebilst: «Andri, pēc šā raidījuma tu arī paliksi par komunistu!» Nodomāju, kā Artuss nesaprot, ka mēs neviens neizmainīsim Rubiku. Mēs vienkārši varam pasēdēt un paklausīties, kas viņam tajā galvā darās. Un tas ir arī viss, jo sausā atlikuma nebūs. Tu vari nobļaustīties, izbļaustīties un nospļaudīties, un nekāda sausā atlikuma nav. Vienīgi vēl kāds neapmierinātais uz to īso brīdi apmierinās savu naidu.
– Kāpēc Artuss Kaimiņš gāja vērot klātienē tavu raidījumu?
– Es nezinu...
– Vai politiķis bija ieradies ciemos pie savas draudzenes Paulas Muzikantes, kas arī strādā «Rīga TV24»?
– Varbūt...
– Paula un Artuss ir pāris? Zinātāji runā, ka viņi te ir kopā, te atkal pašķīrušies.
– Es tiešām nezinu, nopietni.
– Kādi ir tavi raidījuma varoņi, viņi runā atklāti vai kaut ko vēlas arī paslēpt, piesakot jau pirms raidījuma, ka par konkrētām tēmām nerunās.
– Es pats vienmēr esmu runājis atklātu valodu. Tādēļ man joprojām nav īsti skaidrs, kāpēc daži cilvēki par savu ģimeni neko nevēlas stāstīt. Pat tādas pasaules zvaigznes kā Bono, Džordžs Maikls, Deivids Bekhmems, Robijs Viljams un arī Krievijas zvaigznes stāsta, kā klājas viņu ģimenēm, bet mūsu zvaigznes nē. Es nezinu, kāpēc tā? Varbūt tāpēc, ka ārzemju zvaigznes pelna miljonus un viņiem ir pilnīgi vienalga, ko par viņiem runās. Iespējams, ka cilvēki baidās un nevēlas nonākt kategorijā, kad visi uzzina, kas viņiem zem segas notiek? Lai gan visi cilvēki vairāk vai mazāk vakarā atnāk mājās, paēd vai nepaēd, paskatās televizoru, pamīlējas, varbūt nepamīlējas un iet gulēt. No rīta mostas un uzvāra kafiju, un dodas uz darbu. Nu nedomāju, ka kādam notiek kaut kas pilnīgi citādāks. Tāpat vanno bērnus, liek viņus gulēt, modina un ved uz bērnudārzu vai skolu. Par to taču var arī citiem mierīgi pastāstīt, lai gan ir tādi cilvēki, kas kategoriski nosaka, ka to neatklās. Bet tas pat nav apspriežams, jo viss jau ir atkarīgs no tā, kā katrs šajā dzīvē jūtas. Es esmu brīvāks, un man tas neliekas nekas īpašs, bet citiem acīmredzot ļoti negribas nokļūt ļaužu valodās.
– Jautājumus un sarunu tēmas allaž pats izdomā?
– Nē, te man jāsaka paldies raidījuma lieliskajām producentēm – Guntai Kuļbanskai un Ditai Degterei, kuras man palīdz sagatavot faktus un cilvēka biogrāfiju.
– Kāda nozīme ir raidījuma «Rampas ugunis» nosaukumam?
– Būtībā šis cilvēks, kas nāk uz raidījumu, dotajā brīdī ir skatuves ugunīs jeb aktuāla personība. Piemēram, tas var būt aktieris, kuram jau rīt ir pirmizrāde un galvenā loma. Tie ir dažādu profesiju pārstāvji, arī sabiedrībā mazāk zināmi.
– Svarīgi, ka tu savā raidījumā nekopē ne Domburu, ne Kaimiņu, ne kādu citu.
– Es pateikšu godīgi, man būtu reāli kauns pārtraukt visu laiku cilvēku, kas pie manis ir atnācis ciemos uz raidījumu. Man ir skaidrs, ka nekas nemainīsies, ja es runāšu vairāk un komentēšu, nekā raidījuma viesis. Būtībā es eju uz savu raidījumu mācīties.
Man jāpasaka liels paldies interneta veikalam 1a.lv, kas mani uzmeklēja un uzdāvināja man planšetdatoru, jo redzēja, ka raidījumā izmantoju papīra lapas, uz kurām pierakstītas sarunu tēmas.
– Ko tu vēl gribi pagūt paveikt līdz 17. augustam, kad raidījums ies gaisā?
– Sākot no 14. līdz 16. augustam, mūsu meitas Keitiju (3) un Kimu (2) pieskata auklīte un abi ar sievu dosimies apceļot Latviju. Meitiņas vēl ir tik mazas un šajā vecumā pilnīgi nekontrolējamas, tādēļ tik garā braucienā viņas nevar ņemt līdzi.
– Tu esi laimīgs vīrietis, jo mājās tevi vienmēr sagaida trīs dāmas?
– Esmu laimīgs vīrietis! Iedomājies, kā man ir! Mani uzaudzināja divas sievietes, darbā esmu kopā ar divām sievietēm – raidījuma producentēm, pārnāku no darba mājās un man priekšā ir trīs sievietes. Bet daži domā, ka es esmu gejs.