Šā mēneša nogalē Dzintaru koncertzālē risināsies jau otrais festivāls Big Bank Latvijas Pērles. Pirmajā dienā, 27. augustā, pasākumam būs ievirze Mīlas rokbalādes, kurā viena no galvenajiem personāžiem būs vizuāli un tembrāli efektīgā Dināra Rudāne – viņa uzstāsies kopā ar grupu Colt.
Piemirstā strēlniece
Dziedātāja Dināra Rudāne plašākai auditorijai kļuva pazīstama pēc darbošanās grupā Re:publicē – tās dziesmu Strēlniece laikam atminas joprojām, bet pēc tam pārsteidza ar dalību meiteņu rokgrupā Rock 5 un iesaisti operas dziedājumos. Pēc tam Dināra parādījās citos projektos, bet šā gada sākumā bija redzama uz skatuves Eirovīzijas nacionālajā atlasē jeb Supernovā Markusa Rivas pavadošās grupas sastāvā. Dināra ir visur, bet par viņu zina ļoti maz. Nepelnīti maz. «Es neizpildu savas dziesmas, jo es tās nerakstu, man arī nav tādu spēju vai arī es tās vienkārši neesmu atradusi. Ja man piedāvā piedalīties kādā projektā, tad ne visam piekrītu, jo – vai nu jūtu konkrēto mūziku, vai nejūtu. Mani atrod pēc paziņām: kādā koncertā spēlējam, pienāk klāt cilvēki, paņem vizītkarti un pēc tam uzaicina uz pasākumu. Mūsu draugiem tūlīt būs restorāna atklāšana, vai jūs negribētu atnākt un uzspēlēt? Jā, gribētu, atnākam un uzspēlējam. Bet man tas ļoti simpatizē, jo ir tik patīkami kādam iepatikties tik ļoti, ka viņi tevi atceras un uzaicina uzspēlēt atkal,» tā Dināra. Re:public un rokmūzika, opera un fona piedziedāšana Markusam Rivam – kaut kā galīgi neiet kopā?! «Nezinu. Mūzika ir mūzika. Klausos mūziku pēc garastāvokļa,» plecus rausta Dināra. «Jā, operu neklausos, drīzāk klausos klasiskos uzvedumus. Kaut ko bez vārdiem. Jo, man liekas, ka vārdi tomēr zināmā mērā ierobežo. Man patīk klausīties mūziku bez vārdiem, jo tad vari pati interpretēt – lasīt kā grāmatu, pati ielikt tajā vēstījumā savu iztēli. Redzi konkrētos tēlus tā, kā pats spēj tos iztēloties, nevis, kā televizors tev diktē.»
Labi arī, fonā dziedot
Ir mazliet dīvaini, ka Dināra nekad nav uzņēmusies līderes funkcijas, tas ir, nekad nav sevi personificējusi kā vadošo vokālisti, lai gan tādas spējas viņai nenoliedzami ir. «Es ļoti labi jūtos arī kā papildinājums. Jebkurā situācijā. Esmu papildinājums ģitārai, basam, bungām. Kaut vai uzstājoties kopā ar Miķeli [Markusu Rivu – aut.] – bez kāda no mums tas priekšnesums būtu pavisam savādāks. Arī grupā nomainot kaut vienu cilvēku, liekas – kas tad tur liels?! Taču patiesībā viss uzreiz radikāli mainās. Kā puzlē, ja kaut ko pamaini. Es jūtos svarīga tajā, ko es daru, un man tas patīk,» tā Dināra. Starp citu, Supernovā viņa bijusi kā Markusa skolotāja. «Latvijā nav nemaz tik daudz profesionālu fona dziedātāju – visi visur spēlē, un tad mūziķi savāc tādu kā soļanku, no saldējuma un desas, viens otru nepazīst. Kad ar savējiem strādā, tu jau no pirmā acu skata saproti, vai viņš šodien ir strādātājs vai nē, bet ar citiem – ja spēlē pirmoreiz ar kādiem cilvēkiem, ja pat viņi ir ļoti profesionāli, vai tad tas ir iespējams?! Prāta vētra – tāpēc jau viņi ir tik ilgi kopā, ka visi ir viens par vienu! Ir Renārs Kaupers, kurš ir kā galvenais diriģents, un visi tajā grupā pakļaujas, viņš to vada. Tā arī jābūt!»
Dziedājusi arābiem
Par savu pamatprojektu Dināra Rudāne sauc Rock 5, lai gan viņa dziedājusi daudz kur – piemēram, arī Dubaijā. «Esmu diezgan piekasīga kvalitātes ziņā – nevar būt «gandrīz stāvoklī». Man tāpat ir ar mūziku: vai nu es nedaru neko, vai daru ar pilnu atdevi,» norāda Dināra. «Es nekad neesmu dziedājusi operā, vismaz [Andreja] Žagara laikā man nebija intereses tur nokļūt. Esmu prasīga – ja man nepatiks skanējums, tad ļoti ilgi cīnīšos par to, lai tas būtu manām prasībām atbilstošs, lai viss būtu izdarīts līdz galam. Esmu dziedājusi uz līgumattiecību statusa pamatiem Dubaijā, tur visam vajadzēja būt perfekti. Kāds vienkārši bija redzējis manu dziedāšanu internetā, uzrakstīja man, un tā arī radās šāds līgums. Bet tur var elementāri pateikt – man nepatīk, ka esi resna, vai nu divu nedēļu laikā notievē, vai brauc mājās! Man tādu problēmu nebija, bet dažām mūsu dejotājām gan! Bet tā ir skatuve, jāatbilst visām prasībām! Pie mums jau te visi pieraduši, ka var uz skatuves kāpt džinsenēs un krosenēs, bet tur tā nav! Es tā nevaru, ir jāskatās uz pasaules līmeni. Šobrīd pie mums nomainījies operas direktors, un es gaidu, kad viss stabilizēsies. Paskatīšos, man tiešām gribētos atgriezties. Man ir ļoti augsta balss, nav nemaz tik daudz, ko es varētu dziedāt. Piemēram, Nakts karalieni. Tāpēc arī tajā laikā nemaz nebija tik daudz lomu, kur es sevi varētu parādīt,» stāsta Dināra. Dažās lomās viņa tomēr sevi parādīja itin spilgti – operas cienītājiem šī meitene noteikti būs palikusi diezgan labā atmiņā. «Es jūtu sevi dažādos stilos, taču nepieciešams just atdevi arī no klausītājiem. Nav tā, ka jāpatīk visiem, bet, ja ir trīs acis – pat ne četras! –, kuras tevī raugās un dzird, ko tu saki, tad tas ir daudz, tātad tas bija tā vērts.»
Pēc izcelsmes tatāriete
Diezgan dīvaini, ka Dināra nav centusies sevi realizēt kā solomāksliniece, lai arī piedalījusies vairākās Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālajās atlasēs. «Neesmu atradusi tādu komponistu, kura mūziku es līdz galam saprastu. Turklāt man ir grūtības izteikties gan krievu, gan latviešu valodās,» smejas Dināra. «Esmu izaugusi tatāru ģimenē, bet gāju latviešu skolā un visu mūžu tur esmu mācījusies. Mana mamma ir tatāriete, bet tēvs ir... Latvietis? Baltkrievs? Man pat nav tik daudz informācijas, viņš ar mums kopā nedzīvoja. Man dīvaini sanāca, jo ģimenē esmu runājusi tikai krieviski, bet ārpus tās – tikai latviski. Augusi esmu šeit, bet vasarās gan dzīvoju pie vecmāmiņas Kazaņā. Arī lielākā daļa manu radu ir tur, Kazaņā.» Sarunā viņai dažbrīd iesprūk kāds vārdiņš krieviski, taču vispār Dināra runā perfekti latviski, bez akcenta. Bet vispār viņa ir pozitīvisma iemiesojums. «Es nevaru darīt kaut ko tikai tāpēc, ka tas ir nepieciešams. Man dzīvē ir bijis periods, kad nav bijis ko ēst. Es tajā brīdī ienīdu sevi par to, ka nedaru to, ko spēju. Mēs taču nevaram dzīvot bez oficiantiem, kuri spēj vienmēr smaidīt un, tevi apkalpojot, uzlabo tev garastāvokli! Mēs nevaram dzīvot bez tiem cilvēkiem, kas tīra ēkas, kurās mēs dzīvojam! Nezinu, kurš iedomājies, ka šīs profesijas ir kaut kas zemāks, tā nav! Es cienu katru darbu. Labi, es varbūt esmu drusciņ talantīgāka nekā kāds, kuram nav balss, bet tas taču neko nenozīmē! Katram ir savs talants, katram ir savas spējas.»
Kaujas un brauc ar moci
Bet vispār viņa ir traka. Labā nozīmē. Dināra ne tikai dzied operā, bet arī brauc ar 700 kubikmetru Ducatti motociklu un trenējas kikboksā. «Mani vectēvs maziņu vizināja blakusvāģī – iespējams, man no tiem laikiem kādas bērnības dienu atmiņas saglabājušās,» smejas Dināra. «Man visu mūžu bija doma – mocis, mocis, mocis! Un tad viss, eju uz banku, ņemu līzingu! Es tolaik biju studente, man nebija darba, bet es atradu cilvēku, kas uzņēmās galvotāja lomu. Un dabūju bankā kredītu, kad, man šķiet, to nemaz nedeva! Reiz taksists ieraudzīja to moci un teica – man mašīna ir lētāka! Bet es teicu – man taču nav dzīvokļa un ģimenes, kas būtu jāuztur – tobrīd man vēl nebija ģimenes –, man ir tikai mocis!» Un tā viņa brauc – ar šo septiņus gadus veco motociklu, ar kuru pati, kā izsakās, esot teju vai saaugusi. Reiz kritusi. «Nākamajā dienā aizgāju nopirkt visus aizsargus, kas vien vajadzīgi, jo tajā brīdī es, protams, braucu bez neviena. Bet tas bija mācību laikā. Nekas, ātri sadzija!» nemaz nepārdzīvo dziedātāja. Kāpēc viņai pie šī adrenalīna bija vēl nepieciešams arī kikbokss, gan nav skaidrs. «Man ir interesanti sevi izaicināt izturības un spēka ziņā, bet tā nav agresija – tā ir vēlme izzināt, cik izturīgs var būt ķermenis. Es nevaru boksa bumbiera vietā iedomāties cilvēku, tas nav vērsts uz agresiju. Tā ir izturība – tur divās minūtēs esi beigts! Es varu skriet 40–50 minūšu un neesmu pat aizelsusies, bet viena minūte, dauzot boksa maisu, ir viss, ar mani ir cauri!» smaida Dināra. Viņas moto ir: lai viss būtu pa nopietnam! «Profesors Bruno Egle man teica tā: ja tu brauc ar moci, tad piebrauc pie tās operas un iedžindžini tā, lai dzird! Lai ir pa īstam! Un esi tu pati, nevis tā, ko no tevis grib. Un, ja es gribu dziedāt gan vienu, gan otru, gan roku, gan operu, tad to darīšu! Un man nevar pārmest ne rokmūzikā, ne operā, ka kaut ko darītu nepareizi!» pārliecinoši saka Dināra Rudāne.
