Mūsdienu vēstures periodikā vēsturnieks profesors Ēriks Jēkabsons ir konstatējis, ka „pat runājot par nosacīti vislabāk izpētīto jautājumu loku – latviešu strēlnieku vienību vēsturi, neizpētīto vai vāji izpētīto jautājumu loks ir pietiekami plašs.” To apliecina ne vien lielā interese par šo tēmu Internet-ā, bet arī arvien jaunas publikācijas tradicionālajā formātā. Priecē, ka to autoru vidū ir ne tikai profesionāli vēsturnieki.
Recenzējamo 2017.gadā izdoto grāmatu publicējis Dr. hab. sc. ing. profesors Manfrēds Šneps-Šneppe. Tādejādi humanitārajai jomai pievērsies cilvēks, kurš jau guvis izcilus panākumus eksaktajās zinātnēs. Plašais redzes loks, kritiskais skatiens uz vēsturiskajām parādībām Baltijas reģionā un pasaulē viņam ļāvuši saistīt notikumus pagātnē ar ģeopolitiskajām tendencēm mūsdienās.
Recenzējamajā darbā izmantoti vairāku jau agrāk dienas gaismu ieraudzījušo Latvijas un latviešu vēsturei veltīto profesora pētījumu (par Dāvi, Pēteri un Kārli Baložiem, Voldemāru Ozolu, latviešu strēlniekiem u. c.) materiāli.[1] Tie nav vēl iegājuši plašākā apritē, tāpēc zināma atkārtošanās šai gadījumā nāk tikai par labu derīgo vēstures zināšanu apjoma paplašināšanai. Apsveicami, ka M. Šneps-Šneppe raksta gan latviešu, gan krievu valodās, tā nesot zināšanas par latviešu veikumu arī ārpus mūsu valsts robežām.
Kā uzsvēris autors, viņa grāmatā iet runa par „darbiem un ļaudīm, ko vēsture aizmirsusi”, un kā atzīmējis grāmatas priekšvārdā dr. hab. hist. Kārlis Počs, „vietvietām traktē tos netradicionāli, atšķirīgi no šodienas vēsturnieku viedokļa.” Kas attiecas uz Dāvi un Pēteri Baložiem, tik tiešām viņu veikums vēsturnieku darbos līdz šim bija maz izpētīts, bet par Kārļa Baloža devuma aktualizēšanu mūsdienās jāpateicas gandrīz vienīgi Latvijas Zinātņu akadēmijas piešķirto Kārļa Baloža medaļu un balvu saņēmušajam (1994) Nikolajam Balabkinam un pašam M. Šneps-Šneppem.[2]
Latviešu strēlnieki gan nav pieskaitāmi „ļaudīm, ko vēsture aizmirsusi”. Voldemāram Ozolam vēsturisku romānu veltījis vēsturnieks un rakstnieks Arturs Heniņš (1932-2014)[3], nerunājot jau par vairāku latviešu vēsturnieku (Ilzes Krīgeres, Jāņa Siliņa, Jāņa Tomaševska, Kārļa Zemīša, Kaspara Zeļļa u. c.) dažos pēdējos gados publicētajiem zinātniskiem rakstiem par strēlnieku tēmu.
„Netradicionāls” skatījums tik tiešām daudzkārt var būt visai svētīgs, rosinot ne tikai lasītājus uz patstāvīgam domām par to vai citu vēsturisko norisi, bet arī pētniekus jaunu traktējumu ietekmē pārbaudīt savus iepriekš izdarītos secinājumus. M. Šneps-Šneppes darbs pilnā mērā veic šo uzdevumu. Vienīgi nākas konstatēt, ka dažkārt autors veltījis nepietiekamu uzmanību jau publicētiem vēsturnieku darbiem un viedokļiem par viņu interesējošām tēmām. „Netradicionālais traktējums” dažkārt radies, „laužoties atvērtās durvīs” vai vienkārši paejot tām garām. Dažus netradicionālus autora secinājumus ir vērts apskatīt arī recenzijā.
Nosaucot „darbus un ļaudis, ko vēsture aizmirsusi”, autors raksta, ka „notikumu centrā ir viens svarīgs pasaules vēstures fakts - latviešu strēlnieku fenomens …” (25.lpp.); Galvenā autora tēze, kuru viņš vairakkārt atkārto, ir tā, ka latviešu strēlnieki „Rīgā 1917.gada maijā veica proletariāta revolūciju, veica mierīgi, bez „Auroras” zalvēm, vēl pirms notika Lielā Oktobra revolūcija …” (25.lpp.) un „tas bija liktenīgs pavērsiens visā Krievijas vēsturē, pat vēl vairāk - pasaules vēsturē” (37.lpp.).
Ja pielīdzina apvērsumu lielas cilvēku kopas politiskajā apziņā tādam valsts apvērsumam, kurā mainās valsts politiskā iekārta, abos gadījumos nosacīti var runāt par revolūcijām. Taču jāsaprot, ka „Lielā Oktobra revolūcija” jeb Oktobra apvērsums Krievijā, kā to šai kontekstā būtu pareizāk saukt, tomēr risināja politiskās varas jautājumu, kad „Rīgā 1917.gada maijā” latviešu strēlnieki ir pat necentās saņemt varu, tikai demonstrēja savu negatīvo attieksmi pret toreizējo Pagaidu valdību un deklarēja savu ideālu: „Visu varu Padomēm”. Tā nebija revolūcija šī vārda vispārpieņemtā nozīmē, jo Latvijā un Rīgā kā līdz, tā pēc strēlnieku pieņemtajai t. s. 17.(30.) maija rezolūcijai pastāvēja divas varas sistēmas, ko vēsturnieki parasti sauc par divvaldību. Jā, pastāvēja dažādas padomes, tai skaitā pašu strēlnieku vēlētais Iskolastrels (Apvienotā Latviešu strēlnieku pulku padomes izpildkomiteja), taču darbojās arī Pagaidu valdības nozīmētais Vidzemes komisārs Andrejs Priedkalns (1873—1923), Rīgas Dome u. c. civilās iestādes, militārās struktūras. It kā „revolūciju” veikušie latviešu strēlnieki, lai ar ierunām, tomēr militārā ziņā pakļāvās Pagaidu valdību atzīstošajiem militārajiem pavēlniekiem. Latviešu lieliniekiem bija jāgaida līdz Oktobra apvērsumam, lai t. s. Iskolats (Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja) ar strēlnieku palīdzību varētu saņemt varu visā vēl vācu neokupētajā Latvijas teritorijā. Cita lieta, ka, galvenokārt pateicoties latviešu strēlniekiem, latviešu lielinieki pēc t. s. „jūlija notikumiem” Petrogradā, kad cieta neveiksmi sasteigtais krievu boļševiku mēģinājums jau vasarā saņemt varu, un viņiem uz laiku vajadzēja noņemt lozungu „Visu varu Padomēm”, kuru vairākums Krievijā bija nostājies Pagaidu valdības, nevis boļševiku pusē, varēja Latvijas teritorijā to uzturēt spēkā.
Var piekrist jau latviešu vēsturnieka emigrācijā Edgara Andersona (1920-1989) atzinumam, ka latviešu strēlnieku uzvaras zināmā mērā noteica ne tikai Baltijas valstu, bet arī visas pasaules likteni, kuru aktīvi atbalsta arī M. Šneps-Šneppe. Pārdomu vērts ir arī autora secinājums. ka „sarkano latviešu strēlnieku vēsture - tā ir spilgtākā lappuse latviešu tautas vēsturē, rakstīta ar viscēlāko dvēseles aicinājumu”(202.lpp.). Taču nav nekāda ne zinātniska, ne politiska pamata piedēvēt latviešu strēlniekiem to, ko viņi pie labākās gribas nespēja paveikt. Piemēram, viens pats 5. latviešu strēlnieku pulks nespēja apturēt ģenerāļa N. Judeņiča (1862-1933) vadīto t. s. „balto” Ziemeļ-Rietumu armijas, kurā 1919.gada oktobrī kopā bija ap 18 tūkstošu (kaujas ierindā - ap 13 tūkstošu,) vīru, uzbrukumu Petrogradai. Sarkanā armija tiem pretī spēja savākt ap 40 tūkstošu vīru lielus spēkus, kuri ar laiku vēl pieauga. Latviešu strēlnieku pulks to rindās cīnījās varonīgi. N. Judeņiča sakāves organizators Ļevs Trockis (1879-1940) 1919.gada Viskrievijas centrālās Izpildu komitejas sēdē 1919.gada 7.novembrī ziņoja: „Pulki ieradušies no Austrumu frontes, latviešu pulks - kādi varoņi! Viņi metās pret tankiem ar revolveri rokā. Latviešu pulka rotas komandieris uzlēca uz tanka ar saucienu „Tanks ir mūsu!”. Pulks tika apbalvots ar Viskrievijas Centrālās izpildu Komitejas Sarkano karogu. Taču ne vieni latviešu strēlnieki uzvarēja N. Judeņiču un citus „balto” ģenerāļus. Tiem blakus karoja daudzu citu tautu sarkanarmieši. Tāpat kā latviešu nacionālā pilsonība bez Rietumu atbalsta nespēja nodibināt neatkarīgu Latviju, tāpat latviešu strēlnieki bez spēkus izsmēlušo Krievijas boļševiku atbalsta nespēja atvērt iespēju sociālistisko, tai skaitā Kārļa Baloža zinātnisko, plānu īstenošanai Latvijā.
Nevar piekrist autora apgalvojumam, ka t. s. Bermontiādes laikā „Antantes spēki faktiski atbalstīja boļševikus <…> jo Krievijas rietumu armijas mērķis bija sagrābt Petrogradu, un tas tai bija pa spēkam.”(36.lpp.), ka britu un franču „flotes patiesībā cīnījās lielinieku pusē” (263.lpp.), „slēpjoties aiz vārdiem par jauno demokrātiju aizsardzību” (273.lpp.) Jāsaka, ka tādu viedokli var paust tikai no pašu boļševiku skata punkta, kuri tēloja, ka visu „imperiālistisko” valstu galvenais uzdevums bija sagraut Padomju Krieviju un tāpēc tika organizēts 14 valstu (ieskaitot Latviju) karagājiens pret to. Paturpinot autora Antanti nosodošo domu, tāpat būtu jānosoda arī jaunveidojamā Latvijas valsts, kura, karojot par savu neatkarību pret Bermontu, it kā „faktiski atbalstīja boļševikus”, „patiesībā cīnījās lielinieku pusē”. Patiesībā aina bija daudz sarežģītāka, un tās izpratne autoram nav sveša. Viņš pats taču raksta: „Lielbritānijas īstenais mērķis bija samazināt bijušās Krievijas impērijas teritoriju, no vienas puses, un pretoties Vācijas impērijas paplašināšanai, no otras puses” (273.lpp.) Katra valsts taču vienmēr cīnās par savām interesēm, no sava interešu viedokļa nosakot svarīgāko un mazsvarīgāko. Lielbritānijai un Francijai pēc Pirmā pasaules kara svarīgākais bija nepieļaut Vācijas spēku atdzimšanu, tās ietekmes palielināšanos, kas arī notiktu P. Bermonta-Avalova panākumu gadījumā. Rietumu politiķi tolaik cerēja uz to, ka padomju vara tik un tā ilgi nenoturēsies. Arī Latvijai boļševiku palikšana pie varas Krievijā bija izdevīgāka nekā balto uzvara. Tāpat sprieda arī citu Krievijas impērijas teritorijā veidojamo valstu politiķi. Piemēram, 1919.gada vēlā rudenī, kad ģenerāļa A. Deņikina (1872-1947) vadītā „balto” armija atradās tikai 100 jūdžu no Maskavas, Polijas „priekšnieks” J. Pilsudskis (1867-1935) pavēlēja poļu daļām faktiski pārtraukt cīņas pret boļševikiem. Vēlāk J. Pilsudskis ne reizi vien dižojās, ka viņš izšķīris Pilsoņu kara likteni Krievijā boļševiku labā. Taču reizē ar to viņš nepieļāva „vienotās un nedalāmās” Krievijas piekritēju uzvaru, kas no Polijas viedokļa bija bīstamāka nekā boļševiku uzvara.
Jāapstrīd autora tēze, ka P. Bermonta-Avalova Krievijas Rietumu armijai „bija pa spēkam” sagrābt Petrogradu. Jau pirms 1919.gada 11.novembra, kad bermontieši uzsāka atkāpšanos pie Rīgas, oktobra beigās Sarkanā armija sakāva „baltos” pie Petrogradas. Antantes valstis panāca, ka no Vācijas bermontiešiem praktiski vairs nepienāca ne munīcija, ne pārtika, pēdējo spēki bija izsīkuši un viņi bija spiesti atkāpties, līdzīgi kā Napoleons no Maskavas. Nepievarot latviešu un igauņu spēkus, Krievijas Rietumu armija nespēja nonākt līdz Petrogradai, nerunājot jau par tās „sagrābšanu”.
Grāmatas autors īpaši akcentējis arī dažus uz agrākiem Latvijas vēstures periodiem attiecošos jautājumus. Interesi izraisa M. Šneps-Šneppes doma par to, kāpēc gadsimtu gaitā latvieši neasimilējās: „Kā rādās, no asimilācijas latviešus paglāba Krievijas iejaukšanās. Sākumā tas bija Livonijas karš (lai gan Krievijai neveiksmīgs), kas pārtrauca vācu baronu [tiesa, tolaik vācu ordeņbrāļi un vasaļi vēl nebija ieguvuši baronu titulus - V. Š.] kundzību, un sākās Zviedru laiki, pēc tam Ziemeļu karš un Pētera I uzvara, kad Vidzeme iegāja Krievijas impērijas sastāvā. Ja tādu karu nebūtu bijis, tad Baltijas vēsturē varēja atkārtoties prūšu liktenis <…>: Un, kā var domāt, tikai Krievijas iejaukšanās izglāba latviešus no iznīcības”. (68.lpp.) Tik tiešām, teorētiski latviešiem „varēja atkārtoties prūšu likteni”, taču Polijas (tolaik Žečpospolitas) vai Zviedrijas līdzjutēji droši vien uzskata, ka Baltijai un arī latviešiem labāk būtu nonākt šo valstu, nevis Krievijas atkarībā. Apgalvot, ka latvieši to varā noteikti pārvācotos, pārpoļotos vai pārzviedriskotos, nav pamata. Iespējams, visu latviešu novadu apvienošana Krievijas varā paglāba daļu citu valstu atkarībā nonākušos latviešus no asimilēšanos zviedru vai poļu vidē, tāpat kā Krievijas rokās esošās tautas daļas asimilēšanos krievu vidē, taču pierādīt to nevar. Tad jau varbūt vairāk taisnības bija Ā. Hitleram, kurš savulaik pārmeta vācbaltiešu muižniekiem, ka tie, domājot tikai par savu labklājību, par to, kā vieglāk ekspluatēt vietējos zemniekus, apzināti atteicās no latviešu un igauņu pārvācošanas. Recenzents gan uzskata, ka latviešu pārvācošanai vienkārši nepietika vācu kolonizatoru - zemnieku, kuri nevēlējās doties līdzi dēkaiņiem-bruņiniekiem un tirgotājiem pāri jūrai uz zemi, kura neizcēlās ar īpaši labvēlīgiem politiskajiem, klimatiskajiem apstākļiem un augsnes auglību.
Ar patosu aizstāvot latviešu zemnieku intereses pret vācbaltiešu muižniecību, autors vairākkārt citē t. s. Rozena deklarācijas (1739) tēzes, pieņemot, ka tajā tēlotais Baltijā it kā pastāvošais muižniecības un zemniecības tiesiskais stāvoklis atbilda īstenībai (36., 56.lpp.). Taču jau Juris Vīgrābs (1881-1958) 20.gadsimta 30.gados publicēja diezgan pārliecinošu dokumenta un toreizējā zemnieku stāvokļa analīzi, kur secināja, ka landrāta Otto fon Rozena (1683-1764) sagatavotā deklarācija atspoguļoja Baltijas muižniecībai vēlamos, bet ne faktiski pastāvošos, tiesiskos noteikumus, kurus Krievijas impērijas varas iestādes tā arī neapstiprināja.
Sekojot 20.gadsimta sākuma latviešu nacionālistu ideologiem Ernestam Blankam (1894-1972,) M. Šneps-Šneppe jaunlatviešu kustības aizsācēju un faktisko vadītāju Krišjāni Valdemāru (1825-1891) nosauc par „aktīvu rusifikācijas atbalstītāju” (37.lpp.), kā pierādījumu pat piesaucot paša K. Valdemāra vārdus, ka viņš esot „nodarbojies ar latviešu rusifikāciju” (100.lpp.), kuri gan izņemti no konteksta. Autors par Kr. Valdemāra „jaunrades virsotni” nosauc viņa 1862.gadā Krievijas izglītības ministram Aleksandram Golovinam (1821—1886) iesniegto memorandu, kurš esot „vesela Baltijas novada pārkrievošanas programma” (109.lpp.). Ar to netiek vai vismaz nepietiekami tiek ņemti vērā konkrētie apstākļi, kad šai laikā vēl nebija izraisījies t. s. „preses karš” par Baltijas novadu, kad cariskā administrācija nebija gatava vērsties pret vācbaltiešu privilēģijām Baltijā, kad Krievijas valstiskuma stiprināšana novadā nozīmēja šo privilēģiju vājināšanu, ne arī tālākā Kr. Valdemāra un pārējo jaunlatviešu darbība latviešu interešu aizstāvībā. Daudz precīzāks ir autora konstatējums, ka Kr. Valdemāra „dzīves galvenais mērķis bija daudz cēlāks, (šodien gan par to nav pieņemts atcerēties), proti, tuvināt krievu un latviešu tautas, lai novērstu latviešu pārvācošanu.” (30.lpp.)
K. Valdemārs redzēja arī latviešu pārkrievošanas briesmas, taču atšķirībā no saviem vēlākajiem kritiķiem vērtēja tās reāli. Izvērstu K.Valdemāra un viņa domubiedru uzskatu un darbības analīzi ir sniegusi Krievijā strādājošā pētniece Jevgeņija Nazarova. Viņa parāda, ka K. Valdemārs iestājās gan par Krievijas centrālās varas nostiprināšanu Baltijā, gan par krievu valodas mācīšanu vietējās skolās, taču tai pat laikā asi iebilda pret slavofīlu uzskatu, ka glābt Baltijas pamatiedzīvotājus no vācbaltiešu jūga un iznīcības var, vienīgi pārkrievojot tos. Gan K. Valdemārs, gan viņa līdzgaitnieki daudzkārt prasīja, lai latviešu valoda oficiāli tiktu ieviesta apkalpojošā sfērā, tiesu sistēmā u. tml. Kr. Valdemāra un citu jaunlatviešu prokrieviskā pozīcija bija pirmkārt virzīta pret vācbaltiešiem, kuri aizstāvēja feodālo palieku un latviešu apspiešanas saglabāšanu. Der atcerēties publicista Ž. Unāma (1902-1989) domu, ka “pārkrievošana latviešiem arī nebija tik draudoša kā pārvācošana, jo pārkrievot tautu, kura atrodas uz augstākas kultūras un gara attīstības pakāpes nekā paši krievi, nebija reāli”. Rusifikācija ХIХ beigās neliedza latviešu tautai attīstīt savu valodu un kultūru, to nepavadīja krievu migrantu masu pārcelšanās uz Latviju. Tieši otrādi, latviešu kolonisti meklēja labāku dzīvi Krievijas guberņās. Arī nacionālo procesu Krievijā pētnieks no Šveices Andreas Kepellers pamatoti norādījis, ka ХIХ gadsimta 80.-90.gados latviešu nacionālā identitāte jau bija tik lielā mērā izteikta, ka to vairs neapdraudēja nekāda rusifikācija.
Jāpasaka, ka autors aktīvi interesējas par ģeopolitiku un arī recenzējamajā darbā ieviesis šo aspektu. Tas padara grāmatu vēl interesantāku, kaut, pēc recenzenta domām, autors pārāk ļāvies dažādu sazvērestību teoriju ietekmei. Piemēram, pēc teiktā iznāk, ka 1917.gadā Antantes valstis pārliecināja savas pretinieces Vācijas valdību cauri Vācijai izlaist V. Ļeņinu un viņa līdzgaitniekus uz Krieviju, ka „Londonai un Parīzei bija nepieciešams, lai Krievijā nesaglabātos likumīgā vara”(277.lpp.), ka Ļ. Trockis „strādāja vācu un britu izlūkošanas dienestā”. (278.lpp.), ka tikai „amerikāņu baņķieru nauda Krievijas revolūcijai” samierinājusi personīgos ienaidniekus: V. Ļeņinu un Ļ. Trocki (280.lpp.). Recenzents skeptiski raugās uz šādām spekulācijām, taču lai lasītājs tās vērtē pats.
Pētījumam noteikti par labu nāktu, ja darbā pie tā piedalītos profesionāls vēsturnieks-zinātniskais redaktors. Viņš būtu novērsis strukturālos trūkumus, kad vairākas sižeta līnijas te pārtrūkst, te tiek atsāktas no jauna, kas noved pie atkārtojumiem. Šāds redaktors varbūt dažviet rosinātu autoru tālākos patiesības meklējumos, bet dažviet viņa zinātniski-kritisks redzējums arī piebremzētu autora dedzību jaunu interpretāciju un vērtējumu meklējumos, tā novēršot neprecizitātes.
Tikai daži šādu neprecizitāšu piemēri.
Profesionāls vēsturnieks kā darba redaktors noteikti labotu tādu apgalvojumu, ka „vācu bruņinieku pēcnācēji Rīgā izveidoja īpašu un visspēcīgu pilsētas iedzīvotāju slāni” (47.lpp.), jo Rīgas patricinātu veidoja nevis bruņinieku, bet gan bagātāko tirgotāju atvases.
Kā šķiet autoram, „aizsākumi naidam, kas noveda pie 1905.un 1917.gada nemieriem” Latvijā, meklējami „tajos tālajos notikumos”, kad 18.gadsimta beigās pēc Polijas dalīšanas Krievijas varas iestādes pārvietoja daļu Polijas ebreju „no Jelgavas pāri Vidzemei” uz Krievijas dienvidiem, kur tie it kā varēja iekārtoties pārtikušai dzīvei. Tad arī radušās pēc pārejas „krievu ticībā” sabrukušās latviešu zemnieku cerības uz „savu zemes stūrīti”. kuras vēlāk vedušas pie 1905. un 1917.gada. Acīmredzot sava vieta nosaukto cerību sabrukumam visā abu revolūciju nobriešanas procesā bija, taču tā aizsākumi jāmeklē krietni vien dziļāk vācu iekarotāju radītajā un Krievijas impērijas apstiprinātajā feodālajā sociālekonomiskajā un politiskajā sistēmā.
Recenzents kā cilvēks, kurš ir nodarbojies ar Latvijas Sociāldemokrātijas vēstures jautājumiem, nevar piekrist autora teiktajam, ka „LSDSP biedru loma 1905.gada notikumos Latvijā bija ne tik liela, kā rakstīja padomju vēsturnieki”, pretstatot šai lomai „tautas jaunradi” (163.lpp.). Neapstrīdot „tautas jaunrades” pastāvēšanu, tomēr jākonstatē, ka bez LSDSP citu politisku spēku, kuri šo jaunradi varētu būtiski ietekmēt, 1905.gadā Latvijā vienkārši nebija. Šai sakarā var citēt vairāku ne „padomju”, bet nu jau latviešu vēsturnieku - Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekļu vērtējumus 1905.gada revolūcijas simtgadei veltītajā konferencē 2005.gadā. Jānis Bērziņš: „Latvijas pilsoniski demokrātisko revolūciju <…> vadīja Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) …”. Jānis Stradiņš: „Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) <…> neapstrīdami bija vadošais spēks…”. Aivars Stranga: „Revolūcijas vadītāja bija <…> tieši latviešu sociāldemokrātu Centrālā Komiteja.”
Gaužām strīdīgs ir autora apgalvojums, ka „Latvijas sociāldemokrāti kļuva par Krievijas SDSP boļševistisko kodolu un tiem bija izšķiroša ietekme uz Krievijas boļševizāciju.” Droši vien to pašu par ebreju Bunda organizāciju varētu teikt Bunda vēstures entuziasti, bet abos gadījumos ar pāris skaitļiem šos apgalvojumus nevar nedz pierādīt, nedz pilnībā noraidīt. Recenzenta viedoklis: t. s. nacionāli teritoriālajām (Bunda gadījumā - nacionālajai) organizācijām bija tiešām liela loma KSDSP attīstībā un darbībā, taču priekšplānā tā izvirzījās tikai atsevišķos vēsturiskos brīžos.
Nevar piekrist apgalvojumam, ka par 1905.gadā „vācu baronu ar Krievijas armijas palīdzību” veikto „revolūcijas noslīcināšanu asinīs” „īstā atmaksas stunda pienāca 1915.gadā.” (37.lpp.) Kāda gan tā bija „atmaksas stunda”, ja jaundibināmie latviešu strēlnieku bataljoni nostājās blakus Baltijas muižniecībai Krievijas impērijas aizstāvju rindās? Tikai 1917.gadā situācija mainījās un abi šie spēki nonāca atšķirīgās pozīcijās.
1893.gadā „Dienas Lapa” nu nekādi vēl nebija „legāls sociāldemokrātu laikraksts” (157.lpp.). Par „sociāldemokrātu laikrakstu” tā nepaguva kļūt pat līdz 1897.gadam, kad tika slēgta.
Šādu vēsturisku neprecizitāšu uzskaitījumu varētu turpināt.
Neraugoties uz recenzenta un autora uzskatu atšķirībām atsevišķos jautājumos, uz šeit izteiktajām kritiskajām piezīmēm, grāmata neapšaubāmi jāatzīst kā vēstures interesentu uzmanības vērtu.
Jāpiekrīt grāmatas priekšvārda autoram dr. hab. hist. Kārlim Počam, ka „pagātnes notikumus noklusējot - vai nu nezināšanas dēļ, vai arī ieklausoties kārtējās varas iegribās, mēs darām sevi tikai nabagākus, tikai arvien nespējīgākus pieņemt tautas izdzīvošanai svarīgus lēmumus.” Gods kam gods, M. Šneps-Šneppe kā reiz saasina uzmanību uz tādām norisēm pagātnē, no kuru gaitas var mācīties arī mūsdienās. Pēc recenzenta domām, autora vēlējums „kaut būtu gudra valdība, kas spētu draudzēties ar kaimiņiem!” piepildīsies tad, ja šo un citas vēstures mācībām veltītas grāmatas izlasīs un patstāvīgi „apsmadzeņos” pēc iespējas vairāk lasītāju.
[1] Манфред Шнепс-Шнеппе. Немцы в России: Мятежный род Баллодов между немцами, евреями и русскими. — М.: Алгоритм, 2011. — 352 с. — 1000 экз. — ISBN 978-5-4320-0066-8.
М.А. Шнепс-Шнеппе. «Мировые „шахматы“ и Вольдемар Озолс — офицер шести армий». — Вентспилс: Интернет, 2012. — 185 с. (Latv. valodā skat. https://examplewordpresscom1500.wordpress.com/2015/10/28/manfreds-sneps-snepe-pasaules-saha-speles-un-voldemars-ozols-sesu-armiju-virsnieks/)
Манфред Шнепс-Шнеппе. «Латышские стрелки. Мировая революция как война за справедливость». — М.: Алгоритм, 2017. — 431 с. — ISBN: 978-5-906947-87-1.
Манфред Шнепс. Мятежный род Баллодов / Родник, 1988, № 1-6. (Latv. valodā skat. Manfrēds Šneps. Dumpīgā Baložu dzimta / Avots, 1988, N 1-6.)
[2] Nikolajs Balabkins, Manfrēds Šneps. Kad Latvijā būs labklājības valsts. Tautsaimnieks Kārlis Balodis. — Rīga: Zinātne, 1993, 165 lpp.
[3] Arturs Heniņš „Čiekurkalna Volda akselbantes”. Medols, 1998. 463 lpp.