Šodien mēs kavējamies atmiņās par Baltijas ceļa sagatavošanu. Protams, „atmiņu ugunskura” žanrs ir ļoti svarīgs, jo tā ir mūsu dzīvā vēsture. Tomēr ne mazāk svarīgi ir domāt par aktīvu rīcību, lai Eiropā veidotos kopīga atmiņu politika. Tāpēc šoreiz par to, kas šajā ziņā ir izdarīts un kas vēl darāms.
Eiropas Parlamenta rezolūcijā Eiropas sirdsapziņa un totalitārisms (2009) ir iedvesmojoši vārdi, kas pamato atmiņu politikas mērķi. Tas ir izlīgums starp divām dažādajām Eiropas vēstures izpratnēm. Rezolūcijā teikts – samierināšanos iespējams panākt tikai pamatojoties uz patiesības atzīšanu un pagātnes notikumu atceri.
Tāpēc šogad jau piekto gadu saskaņā Eiropas Parlamenta rezolūciju Eiropā 23. augustā atzīmē Staļinisma un nacisma upuru piemiņas dienu. Tiesa gan – tikai dažās ES dalībvalstis, jo komunisma upuru piemiņa lielā mērā ir šo režīmu pārcietušo valstu darīšana. Pārējai Eiropai tas vēl arvien liekas nenozīmīgs, novecojis vai neērts jautājums.
Kad Latvija un citas bijušās Padomju bloka valstis sev izvirzīja mērķi pievienoties ES un NATO, no mūsu Rietumu partneriem sapratām, ka jautājums par vēsturisko taisnīgumu un komunisma nosodījumu var sarežģīt mūsu sagatavošanās sarunas. Tāpēc taktisku apsvērumu dēļ mēs to noklusējām līdz kļūsim par pilntiesīgām dalībvalstīm.
2004.gadā, kad ES pievienojās bijušās PSRS bloka valstis, tad mūsu prasība pēc vēsturiskā taisnīguma un komunisma nosodījuma pārsteidza mūsu partnerus, kuri mēģināja mūs apklusināt – tagad jūs esiet kluba biedri, aizmirstiet! Taču mēs nevarējām un nedrīkstējām aizmirst, kas izraisīja asus iebildumus, kritiku un pat nosodījumu par antieiropeiskumu.
Austrumeiropas un Baltijas valstu politiķu un diplomātu liela un neatlaidīga darba rezultātā mums ir izdevies mainīt Rietumu kolēģu attieksmi un kopš 2004.gada ES institūcijās ir pieņemta virkne nozīmīgu politisku dokumentu, kuri gan dalībvalstīm, gan ES institūcijām dod komunistiskā režīma politisko vērtējumu, kā arī iesaka darbības virzienus, kas īstenojami, lai veicinātu izlīgumu starp Rietumu un Austrumu skatījumu uz vēsturi un vairotu eiropiešu zināšanas par komunisma noziegumiem. Minēšu trīs nozīmīgākos dokumentus:
Eiropas Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa rezolūcija par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu
Politisko nostādņu ziņā it kā būtu sasniegts daudz, taču šo nostādņu īstenošana sastopas gan ar tiešu, gan slēptu pretestību. Austrumeiropas un Baltijas valstu politiķiem izdevās izcīnīt, ka Eiropas Komisijas finanšu programmās līdzās holokaustam tiek iekļauti arī komunistiskā režīma jautājumi. Tomēr vēl arvien komunistiskā režīma pētniecības institūti, nevalstiskās organizācijas un fondi saņem ievērojami mazāk EK grantu nekā ar holokausta tēmu saistītie jautājumi. Piemēram, 2013.gadā no Eiropas Pilsonības programmā paredzētajiem 12 grantiem nevienu nesaņēma kāds Austrumeiropas vai Baltijas valstu NVO, pētniecības institūts vai fonds.
Grantus EK piešķir, pamatojoties uz neatkarīgo ekspertu veiktu projektu vērtējumu, un mūsu pieredzējušākie Rietumu kolēģi ir šādai konkurencei labāk sagatavoti. Tomēr, manuprāt, tas nav vienīgais izskaidrojums. Lielāka daļa ekspertu savu profesionālo kvalifikāciju ir ieguvuši laikā, kad Eiropā valdīja viena ļaunuma koncepts. Savā vērtējumā viņi vadās no šīs nostādnes, jo apzināti vai neapzināti komunistisko režīmu uzskata par mazāk svarīgu Eiropas atmiņu politikā.
Salīdzinājumā ar pirmo pēcpaplašināšanās piecgadi, ir mainījusies arī attieksme pret tik grūti izcīnītajām nostādnēm. ES institūcijās ir pavisam atklāti mēģinājumi tās revidēt. 2013.gadā Eiropas Parlaments strādāja pie ziņojuma Vēsturiskā atmiņa ES kultūrā un izglītībā. Pēc pusgadu ilgām diskusijām, daudziem viens otru izslēdzošiem papildinājumiem un labojumiem, ziņojuma autors, kā arī Eiropas Tautas partijas frakcijas deputāti atteicās ziņojumu atbalstīt. Tā teksts bija tik ļoti „atūdeņots”, ka šāda dokumenta pieņemšana būtu bijis krietns solis atpakaļ, salīdzinājumā ar jau agrāk Eiropas Parlamentā un Eiropas Padomē pieņemtajiem dokumentiem un tajos lietoto terminoloģiju. Mums pat bija jācīnās par termina „totalitārais komunisms” lietojumu!
Satraucoši ir arī revizionisma mēģinājumi Austrumeiropas valstīs, kur attieksme pret komunistiskā režīma jautājumiem mainās atkarībā no vēlēšanu rezultātiem. Ja pie varas ir labējie, tad attieksme ir atbalstošāka, ja kreisie – tad it bieži tiek samazināts finansējums, mainās personālpolitika un pat tiek mainīta likumdošana – režīma dokumenti tiek noslepenoti vai, kas ir vēl dramatiskāk – ir pat mēģinājumi iznīcināt arhīva dokumentus. Arhīvu likumdošana ir katras dalībvalsts ziņā, tomēr arhīvu krājumi ir arī daļa no Eiropas kopīgās atmiņas. Tāpēc ES būtu jāizstrādā vismaz arhīvu likumdošanas kopīgas vadlīnijas, kā arī jāiekļauj šie jautājumi paplašināšanās sarunās ar kandidātvalstīm.
Kad mani 2009.gadā ievēlēja Eiropas Parlamentā, es sev izvirzīju uzdevumu panākt, lai vēstures politikas jautājumi netiktu noglabāti visaugstākajos ES plauktos. Kopā ar domubiedriem mēs Parlamentā izveidojām Eiropas vēstures izlīguma grupu. Tās uzdevums ir tuvināt uzskatu atšķirības, kas vēl arvien pastāv par 20. gs Eiropas vēsturi, veicināt vēsturiskā taisnīguma principus un atbilstošu ES politiku šajos jautājumos. Grupas mājas lapā ir apkopota plaša datu bāze par pasaules tīmeklī pieejamajām dažādajām datu lapām.
Pēc 2014.gada vēlēšanām EP sastāvs ir mainījies. Tajā spēcīgāku spārnu veido labējie un kreisie radikāļi, kuru attieksme pret vēsturiskā taisnīguma jautājumiem ir noraidoša, kas izriet no viņu atbalsta jaunajai, agresīvajai Krievijas politikai. Tāpēc mēs, grupa EP Tautas partijas frakcijas biedru griezāmies pie nākamā EK prezidenta Žana Kloda Junkera ar aicinājumu EK pievērst lielāku uzmanību vēstures politikas jautājumiem. Junkers ir apliecinājis, ka to darīs un jaunajā EK būs komisārs, kura portfelī būs iekļauti arī vēstures politikas jautājumi.
Notikumi Austrumukrainā vēlreiz apliecina, ka vēsturi nedrīkst aizmirst. Ja aizmirst un sāk no baltas lapas, kā to it bieži mēdz ieteikt, tad ļoti viegli cilvēkiem iestāstīt nepatiesību un attaisnot vardarbību un agresiju. Tieši tas šodien notiek Krievijā, kur nav notikusi deboļševizācija. Tur politiķi, akadēmiķi, vainīgie un upuri vēl arvien nav tikuši skaidrībā par Krievijas 20. gadsimta vēsturi. Tādus sajauktus prātus ir ļoti viegli sajaukt vēl vairāk. Vairākums Krievijas iedzīvotāju atkal tic, ka visa pasaule ir sazvērējusies pret viņiem, ka ukraiņi ir fašisti un tāpēc tā ir svēta misija, ar labu vai ļaunu, atjaunot bijušo impēriju. Krievu pasaules radīšana tagad ir jaunā Krievijas ideoloģija. Tieši tāpat, kā 1940.gadā pēc Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas, aizsedzoties ar komunistisko ideoloģiju, Staļins okupēja Baltijas valstis un paplašināja PSRS gandrīz līdz bijušās cariskās impērijas robežām. Šajā impērijā reiz ietilpām arī mēs, tāpēc šodien Latvija, Igaunija, Lietuva un Polija nevar justies drošas tik ilgi, kamēr Krievija nemainīs savu ideoloģiju un nekļūs par patiesi demokrātisku valsti, kas ievēro starptautiskās tiesības un līgumus. Tikmēr arī Eiropa nevarēs justies droša.
Baltijas ceļa idejas turpina dzīvot. Garākā cilvēku ķēde tika izveidota Bangladešā. Pirms gada rokās sadevās kataloņi. Drūmajās Krimas aneksijas dienās tatāri, sadodoties rokās, protestēja pret Krimas iekļaušanu Krievijas sastāvā. Rīt Kijevā Baltijas valstu vēstniecības kopā ar ukraiņu nevalstiskajām organizācijām aicina kijeviešus sadoties rokās Eiropas laukumā. Es cieši ticu, ka Baltijas ceļš iedvesmos vēl daudzas tautas un cilvēkus, lai iestātos pret netaisnību un aizstāvētu savas tiesības uz brīvību.
Baltijas ceļš bija mūsu atgriešanās ceļš Eiropā. Tajā pašā laikā šis mūsu kopīgais ceļš bija arī katra individuālais atgriešanās ceļš, jo ikvienam un ikvienai no savas dvēseles bija jāizmēž totalitāra režīma sapītie žņaugi. Šis sabiedrības attīrīšanās process vēl nav beidzies, jo brīviem ir jāpiedzimst. Tagad aktīvajā dzīvē ienāk pirmā pēc neatkarības paaudze. Brīvā valstī dzimuši brīvi cilvēki. Pēc desmit gadiem uz viņu pleciem gulsies atbildība par mūsu valsts un tautas nākotni. Tad viņi turpinās mūsu uzsākto Baltijas ceļu, kas nekad nebeigsies.
* Tēzes konferencē “Baltijas ceļš un totalitārā komunisma sabrukums: Eiropas kopīgās atmiņas un politiskās iedvesmas avots” Rīgā 22.08.2014.