Latvija katrā no mums ir lepna kā Kārļa Zāles brīvības statuja rokās droši paceltām trīs zvaigznēm pret debesīm. Kāpēc šodienas ikdienas solī to arvien biežāk sastopam pazemotu, novārdzinātu un nospiestu uz ceļiem?
Pēdējos trīs gadus ir krietni nīdētas mūsu atgūtās brīvības un saimnieciskās rīcības iespējas, bet nav saspiesta latviskā spītība un griba! Domājat – esam iebiedēti, izdevies iepotēt rāmumu, kas apsūno kā māju lievenis, kur tik maz vairs savējo nāk ar Labdienām. Slēģi aizvērti!? Draugi vairs nenāk! Pašu saimei darba roku nepietiek. Vai tāpēc klusēsim, lai neatņem to, kas vēl ir, un nepazaudējam pēdējo drupaču?! Sena gudrība teic – neslauki drupačas no saimes galda ar kailu plaukstu, bads būs! Tā nav un nekad nebūs!
Tā modinās zemi, tā zaļos katrā no mums
Vienaldzības lāstekas, kas pārkārušās jumtu korēm, jau dur asais saules īleniņš. Zem gurkstoša lēnīguma sniega urdziņa tīra ūdens jau dod briestošai sēklai padzerties augšanas spēka. Tā modinās zemi, tā zaļos katrā no mums. Mēs, kas dzimuši brīvības dziesmās, neesam salaužami un uzvarami, mums var ar viltu atņemt cukuru un izcirst mežmalas, bet mēs nesaļimsim vaidā tikai tāpēc, ka pašu neprašas tā sapostījuši pašu kopto un loloto dārzu un mežmalu. Mēs esam divdesmit gadus klupdami un krizdami, pastalās, lakotos zābakos, linu vadmalā vai švīta svārkos nākuši uz tās vienīgās senču būvētās skatuves dziedāt savu lūgsnu Latvijai! Sanāca kā sanāca. Vai tagad citus divdesmit gadus meklēsim vainīgos. Paši vien tur esam kopā bijuši – ciešāk vai ne tik tuvi, bet vienā zemes steķī.
Atvērsim slēģus, iztīrīsim visus pakšus
Latvija ir Māru, Klāvu, Mārtiņu, Andru, Līgu, Aiju... un Jāņu zeme. Tās Saules purenes palienu pļavās un rudenī krītošu bērzu, liepu un ozollapu zeme. Kam apnicis būt klausīgam saimniekam, lai asina savu arklu jaunai vagai! Kam apnicis būt klausīgai namamātei, lai kur krāsni un jauc abrā maizi jaunam darbam. Atvērsim slēģus, iztīrīsim visus pakšus un izmetīsim parpalas, kas traucē šo valsti cienīt un redzēt, kādu to gribam, sveicot dzimšanas svētkos. Lāstekas reiz kritīs aizmirstībā, un greizie rati ar mūsu valodai tik svešo uzrakstu konsolidācija noripos no tā kalna aiz pirts bērziem, satriecot pīšļos pašus ratu stūmējus. Ejat ta ellē ar savām liekulības klaigām un dzīrojiet vieni savos melu muklājos.
Tauta zina to īsto ceļu, pa kuru iet, lai pastāvētu
Latvija ir zeme, kur atgriežas stārķi, lai vītu ligzdas. Mūsu mājā šobrīd trūkst turpat trešdaļas saimes – čaklu roku, tēvu, mammu, kas nedzied šūpļa dziesmas saviem palikušiem stārķēniem. Vai viņi pratīs piecelties spārnos no savām ligzdām? Tikai mēs tā īsti nemākam nīst. Bet zinām savas pacietības robežas. To tikko pārkāpām, kad ar galvām mūs visus pašu sētā vēlējās sasist ar tiem, kas te saknes jau laiduši... Aiz šīs neģēlīgās un zemiskās rīcības nekad neizdosies paslēpt nemākulīgu saimniekošanu un tukšpaurīšu bubināšanu. Izmisums parasti noved krustcelēs, un tad tauta zina to īsto ceļu, pa kuru iet, lai pastāvētu, būtu, lai neizzustu visuma dzīlēs. Ceļš ved arī Liepu kalnā, kura virsotnei tuvojoties izejam kā caur zvaigžņu vārtiem. Tur iedegtais ugunskurs pāri Rāznas ūdeņiem redzams arī Mākoņkalnā! Kuriet ticības ugunskurus, lai Latvija izliesmo savu nākamo misiju. Tā jau nav nemaz jauna, jo rakstīta ticībā, cerībā un mīlestībā, rakstīta vērtībās, kas glabājas katrā no mums – nesavtībā, godīgumā un spējā nest upuri.
Nost no mūsu acīm
Ieķīlāt var mantu, īpašumus, bet ne pašapziņu un sirdsapziņu. Latvija var piecelties, ja mēs vēl spējam piecelties savā gara stiprumā, lepnumā un mērķa skaidrā apziņā. Šis mērķis jāapzinās, lai glābtu mūsu valsti, tās nākotni un bērnus, kam tā ir vienīgā zeme, kur attīstīties kultūrai, tautsaimniecībai un labklājībai. Pašreizējais pazemojums ir gļēvuma pazīme, tas ir apkaunojošs un jāpārvar katram sevī. Bet tiem, kas tagad, tiekot pie varas, uzvedas kā šakāļi, hiēnas un roklaižas... saplēsīsim to tukšo podu, kur ne medu, ne miltus maizei vairs nevar turēt! Nost! Nost no mūsu acīm!
Kamēr nav iznīdēta inteliģence
Lai mainītu Latviju, atgūtu ticību tās nākotnei, vispirms ir jāspēj mainīties pašiem. Pietiks tupēt un gulšņāt vienaldzīgā mierā, pietiks liekulīgi internetā gaudot kā vilkiem, kas izsalkuši gaudo pie nepārvaramā aizdevēju diktāta mūra. Celties garā un mērķa apziņā ir vienīgā iespēja mainīt tautas attīstības scenāriju, kas jau daļēji novedis pie patstāvības zaudēšanas. Skaidru mērķu formulēšanai jābūt nevis politiskās elites pasūtījumam, bet sabiedrības aktīvākās daļas dotam uzdevumam mūsu izcilākajiem ekonomistiem, juristiem, politologiem un citiem zinātnes un kultūras vadošajiem prātiem. Kamēr nav iznīdēta inteliģence, ir iespēja atrast tādu risinājumu tautsaimniecībā, izglītībā un kultūrā, kas izmaina visu turpmāko valsts attīstības gaitu, dodot ticību arī jaunajai paaudzei valstiskuma ilgtspējīgai pastāvēšanai un tautas labklājībai.
Šobrīd mums vēl ir iespēja iziet no krustcelēm pa ceļu, kas Latviju veido kā labklājības valsti ar godīgu politisko varu, stipru prezidenta institūciju, stabilām pašvaldībām, kas līdzdarbojas arī valstisku lēmumu pieņemšanā, godīgumu katram sevī, taisnīgumu tiesu varā, izcilību izglītībā un kultūrā, sasniegumiem zinātnē, sportā, veselu un sociāli atbildīgu sabiedrību, kur valsti bagātina arī augsts mecenātisma un labdarības līmenis. Šodienas sabiedrības darba kārtības karogā jābūt ierakstam – «Ardievas bailēm, gļēvumam, liekulībai un alkatībai» visos līmeņos. Valsts pārvaldības satvars ir tautas ticībā valsts spējai būt tās spēka un ticības avotam. Mums nevajag politikas pakalpiņus! Jau vairāk nekā pirms divdesmit gadiem dziesmā rakstītie vārdi – sauciet kalpus, šie vārdi arī šodien raksturo mūsu cilvēku misijas būtību, kam tauta būs gatava uzticēt atbildību par varu!