Izglītība Latvijā – vai tā ir maksas vai bezmaksas?

Pavisam nesen – augusta beigās, Tiesībsargs nāca klajā ar paziņojumu, ka faktiski eksistējošajā realitātē, kad lielākā daļa skolēnu vecāki ir spiesti iegādāties mācību grāmatas par personiskajiem līdzekļiem, tiek pārkāptas bērnu tiesības uz bezmaksas izglītību un tas ir uzskatāms par Satversmes pārkāpumu.

Secinājums, protams, ir pareizs, taču diemžēl tā ir Latvijas realitāte. Kādēļ skolēnu vecākiem ir jāiegādājas mācību grāmatas par saviem līdzekļiem? Iemesls ir pavisam vienkāršs – tādēļ, ka skolām trūkst līdzekļu, lai spētu skolēnus ar tām nodrošināt. Kādēļ skolām trūkst līdzekļu? Atkal atbilde ir vienkārša – tādēļ, ka valsts un pašvaldība nespēj skolām piešķirt finansējumu pietiekamā apjomā, lai tās spētu izpildīt tām ar likumu uzliktos pienākumus. Tātad – kas ir atbildīgs par to, ka tiek pārkāptas Satversmē noteiktās bērnu tiesības uz bezmaksas izglītību? Precīzāk izsakoties - kurš ignorē, kurš pārkāpj Satversmē noteiktās bērnu tiesības uz bezmaksas izglītību? Tā ir Eiropas Savienības dalībvalsts – Latvijas Valsts.

Taču paskatīsimies uz šo realitāti no citas puses. Skolas galvenais uzdevums ir sniegt skolēniem kvalitatīvu izglītību. Visieinteresētākā puse, lai šī izglītība patiešām būtu kvalitatīva, ir tieši skolēnu vecāki, un gan mana, gan daudzu manu kolēģu ilggadēja pieredze rāda, ka skolēnu vecāki ir ieinteresēti sadarboties ar skolu gan skolas mācību vides un infrastruktūras sakārtošanā, gan apgādāšanā ar mūsdienīgiem un kvalitatīviem mācību līdzekļiem, gan skolas attīstībā. Citiem vārdiem sakot, vecāki ne tikai piekrīt, bet patiesi vēlas saviem bērniem nodrošināt to, kam valstij nepietiek līdzekļu.

Tātad, ir divas ieinteresētās puses – valsts, kuras pienākums ir sniegt bezmaksas izglītību un skolēnu vecāki, kuri maksā nodokļus un vēlas, lai viņu bērni saņemtu pēc iespējas kvalitatīvāku izglītību.

Reālitāte ir tāda, ka valsts šo Satversmē ierakstīto funkciju nespēj pilnībā īstenot, jo tai nav līdzekļu, lai samaksātu pienācīgu algu labiem un talantīgiem skolotājiem, lai izremontētu un aprīkotu mācību telpas un apgādātu skolēnus ar nepieciešamajiem mācību materiāliem.

Ņemot vērā arī pašreizējos ekonomiskās lejupslīdes apstākļus, valstsvīriem ir pienācis laiks saprast un atzīt šo bēdīgo realitāti, lai varētu meklēt konstruktīvus sadarbības modeļus ar otru ieinteresēto pusi – skolēnu vecākiem. Sadarbība starp valsti un skolēnu vecākiem nav nekas jauns – šādi modeļi ir veiksmīgi attīstīti daudzās valstīs un ieguvēji ir gan valsts un pašvaldība, gan skola un skolotāji, gan skolēni un to vecāki.