Jānis Urbanovičs: Vairāk pretimnākšanas ukraiņu bērniem!

 
©Ģirts Ozoliņš/F64

Simtiem ukraiņu bērnu ir raduši patvērumu Latvijā. Asiņainam karam turpinoties, drīz tie būs tūkstoši un varbūt desmitiem tūkstošu. Viņu dzimtās pilsētas ir drupās. Neatkarīgi no tā, kurā datumā beigsies karš – un mēs visi ceram, ka tas būs drīz! – bērniem nav vairs kur atgriezties. Dzīvojamās mājas, skolas un bērnudārzus – visu nāksies uzcelt no jauna. Bet bērniem tikmēr ir jāmācās un jāpiedzīvo sava bērnība arī tagad. Un mūsu morālais pienākums ir gādāt, lai tas būtu tik pilnvērtīgi, cik vien šajos apstākļos iespējams.

Diemžēl nevar nepamanīt mūsu izglītības sistēmas stīvumu, organizējot Ukrainas bērnu mācību procesu. Rīgas Ukraiņu vidusskola dara visu, kas ir tās iespējās, tomēr skaidrs, ka ar viņu kapacitāti vien nepietiks.

“Visiem ukraiņu bēgļu vecākiem tiek piedāvāts bērnus sūtīt latviešu skolās,” - lepni raportē Rīgas mērs. Gan piebilstot, ka pirmsskolā un pamatskolā piedāvā arī mācības “mazākumtautību valodā”.

Nacionāļi nupat gribēja ieviest normu, ka no 1.septembra visa Latvijas izglītības sistēma no bērnudārza līdz augstskolai funkcionē tikai latviski. Ministre, kas vēl nesen bija līdzīgos uzskatos, tagad to nodēvējusi par Nacionālās apvienības vēlmi sodīt mazākumtautību bērnus. Nemēģinot iejusties ukraiņu skolēnu grūtībās, papildus visiem citiem pārbaudījumiem uzliekot viņiem vēl arī mācību valodas problēmas - par ko mēs sodām viņus?!

Skolu optimizācijas rezultātā, kam gājusi cauri Latvijas izglītības sistēma, mums ir atbrīvotas ēkas, kur var atvērt ukraiņu klases. Un arī pedagogus var atrast gan bēgļu vidū, gan valstīs, kur ir lielas ukraiņu diasporas. Ir vajadzīgas tikai divas lietas: piešķirt šim mērķim līdzekļus un pārkāpt pāri tabu tēmai par izglītības valodu.

Organizējot ukraiņu skolas vai ukraiņu klases, kurās, saprotams, būtu arī latviešu valodas apguve, mēs atvērtu šiem bērniem savu valsti, parādītu to kā draudzīgu un empātisku zemi. Ukrainas bēgļi pie mums ir ieradušies ar cerību, ka karš cik iespējams drīz beigsies un viņi varēs atgriezties mājās. Gribas, lai mūsu zemē viņi sajustu atbalstu, patiesu ieinteresētību viņu dzīvē. Un lai šo silto izjūtu par Latviju viņi paņemtu līdzi uz visiem laikiem.

Ukraiņi lepojas ar savu valodu un kultūru, tieši tāpat kā ikviena cita tauta ar savējo. Cienīsim viņus kā ukraiņus, nevis mēģināsim piespiedu kārtā “latviskot”!

Šāda pretimnākoša pirmā pieredze būtu ļoti svarīga arī tiem, kas izvēlēsies palikt pie mums un uz visiem laikiem saistīt savu likteni ar Latviju.