Krievijas vēstniecība, „Apvienība pret nacismu” un „Saskaņas Centra” frakcijas deputāte I. Cvetkova vakar izplatīja paziņojumus, nosodot pieminekļa atklāšanu Bauskas aizstāvjiem, kuri cīnījās pret otrreizējo padomju okupāciju 1944. gadā no 28. jūlija līdz 14. septembrim.
Izplatītajos paziņojumos ir saskatāmi kārtējie mēģinājumi atgriezties pie padomju laiku politizētās vēstures interpretācijas ar sagrozītiem faktiem.
Atgādinu, ka 1944.gada vasarā, kad PSRS bija otrreiz okupējusi daļu Baltijas valstu teritorijas, Bauskā notika unikāls gadījums – vairāki simti brīvprātīgu Bauskas iedzīvotāju ņēma rokās ieročus, lai aizsargātu savu pilsētu pret atkārtotu Padomju okupāciju. Bauskas iedzīvotājiem vēl svaigā atmiņā bija palikušas 1940./41.gada represijas pret vietējiem iedzīvotājiem, tāpēc dažādu paaudžu baušķenieki iesaistījās cīnītāju rindās, lai nebūtu jāpieredz, kā Sarkanā armija „atbrīvo” Bausku un atkal īsteno represijas pret civiliedzīvotājiem.
Bauskas pieminekļa iniciators Egils Helmanis, kurš ir arī Bauskas brīvprātīgā cīnītāja Augusta Memmēna mazdēls, pavēstīja: „Kad Sarkanā armija tuvojās Bauskai, baušķenieki bija pieredzējuši, kas bija noticis pirmās okupācijas laikā. Mans vectēvs iesaistījās Bauskas aizstāvēšanā, jo viņa māsa bija izsūtīta uz Sibīriju un nomērdēta bada nāvē un neviens nezināja, kas ir noticis ar viņas bērniem. Savukārt mana māte vēl bija zīdainis, un viņa nebūtu izturējusi bēgļu gaitas. Mans vectēvs mīlēja savu ģimeni un devās viņu aizstāvēt. Viņš tāpat kā liela daļa no tiem 300 vīriem karoja un krita neatkarīgās Latvijas aizsargu formās.”
Aicinu Krievijas vēstniecību un tās atbalstītājus nesagrozīt vēstures faktus. Uzstādītajam piemineklim nav nekādas saistības ar „nacisma glorificēšanu”, bet piemineklis ir izveidots par piemiņu tiem aptuveni 300 brīvprātīgajiem latviešiem, kuri 1944.gadā aizstāvēja savu pilsētu pret padomju okupāciju.
Sabiedrības saliedētības komisijas deputātei I. Cvetkovai būtu nepieciešams saprast, ka ar vienlīdzīgu cieņu jāizturas pret kritušajiem latviešu, krievu, vācu un daudzu citu tautu karavīriem, kuri Otrā pasaules kara laikā gāja bojā Latvijas teritorijā. Šie cilvēki tika ierauti divu totalitāro režīmu asiņainajā karā, kura rezultātā Latvija zaudēja savu neatkarību un ievērojamu daļu no savas tautas dzīvā spēka.
Jāatzīmē, ka gan šajā, gan citos pasākumos, kur tiek pieminēti latviešu karavīri, kuri cīnījās pret Sarkano armiju, netiek izmantota nacistiskās Vācijas simbolika, bet gan - Latvijas. Tai pat laikā 9. maija svinībās pretēji valsts likumdošanai regulāri tiek izmantota aizliegtā PSRS simbolika.
Es aicinu vēstniecību neiejaukties Latvijas valsts iekšējos jautājumos, tostarp atturēties iejaukties pašvaldību darbā. Tā vietā Krievijas vēstniecībai vispirms vajadzētu pielikt visas pūles, lai panāktu, ka Krievijas valsts padara pieejamus visus arhīvu materiālus, kuriem šobrīd ir liegta pieeja. Piemēram, par notikumiem Litenē, slepkavībām Baltezerā un Centrālcietumā, par īstenotajām represijām, deportācijām un Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa pēdējiem dzīves gadiem. Otrkārt, Krievijai vajadzētu atzīt okupācijas faktu un pastrādātās represijas pret Austrumeiropas tautām un novērst okupācijas sekas. Tikai tad Krievijai būs morālas tiesības aizrādīt citām valstīm.