Nav mūsu zemē ne zemestrīču, ne taifūnu, ne cunami. Nav mums ne nogruvumu, nedz seļu un neviens arī spridzekli neliek autobusā. Ne mums sausumu, nedz lielu plūdu un, kā manā bērnības dienu šlāgerī dziedāja – Ne mīlu plēš te tīģeris, nedz aprij krokodils. Un vispār dzīvojam mēs bez rūpēm un priecīgi, kad pēkšņi...
Stāv daudzstāvu mājas, dažādos laikos celtas un stāvēs vēl varbūt simtiem gadu, bet tad, kaut kur starp tām jeb pie tām, uz ātru roku uzceļ alumīnija kasti, piebāž to ar dažnedažādām precēm un tad tā kaste sabrūk, aprokot zem savām konstrukcijām gan preces, gan pircējus un arī pārdevējus. Sabrūk pati no sevis? Nelaime? Atkal dieviņš vainīgs?
Tas, ka Zolitūdes Maximā viss notika it kā pats no sevis - nelaimes gadījums, likteņa pirksts u.tml. bija redzams TV pārraidēs 22.11.2013. Vai mums atliek tikai nopūsties un gaidīt kaut ko līdzīgu nākotnē? Manuprāt vienīgais, kas saprata, kādēļ tas varēja notikt, bija Sergejs Meijerovics.
Par to, kas notika uz jumta, raidījumā bija tikai it kā garām ejot pieminēts. Bet tautā bija minējumi – kaut kādas smiltis, akmeņi, ūdens. Pat autokrāns uz jumta esot bijis. It kā ir gribēts uz jumta ierīkot kaut kādus „Semiramidas dārzus”, lai visi mēmi aiz brīnuma paliktu. Ir baumas, ka zem sagruvušā Maxima sākta būvēt arī pazemes garāža. Bet, tās tikai baumas. TV pārraides nenesa nekādu skaidrību. Gala beigās varbūt izrādīsies, ka cienījamais inženieris Meijerovics pie visa ir vainīgs (joks).
Varbūt sen nav bijusi „atšaušana”? Neviens ne par ko neatbild, neviens ne no kā nebaidās. Bija laiki, kad tie, kas par kaut ko atbildēja, badījās partijas biļeti zaudēt. Baidījās pat pie „svešas dāmas” piekāpt, jo, t.s. „maizes kartiņas” zaudēšana nozīmēja karjeras beigas. Tagad, no vienas partijas izmet, otra jau gaida atplestām rokām.
TV pārraidēs tika runāts arī par tagad jau gandrīz aizmirsto notikumu Talsos, kad auto pacēlāja torņa lūzuma rezultātā gāja bojā bērni. Arī nelaimes gadījums? Gadiem nevarēja vainīgo atrast. Bet – tūlīt pat taču bija skaidrs, ka vainīgs ir tas, kas atļāva pacēlāju ekspluatēt. Vienīgi viņš. (Parasti – galvenais inženieris). Viņam bija jānorīko persona, kas atbild par ekspluatāciju. Ja viņš nespēja saukt pie atbildības sev padotos, jāsēž bija viņam pašam. Gluži tas pats, tikai lielākā mērogā, notika arī Zolitūdē. Bet, varbūt atkal nostrādās divdesmito gadu beigu „kulaku” izsūtīšanas princips: jāizsūta kalējs, bet, tā kā kalējs sādžā ir viens, tad izsūta mucenieku, jo tie ir divi.
Viens otrs varbūt domās, ka krietnā vecuma dēļ es neko vairs lāga nesaprotu? Tā gluži nav. Vairāk kā pusi savā mūžā nostrādāto gadu es biju saistīts ar celšanas mehānismiem un kā galvenajam mehāniķim man nebija sveša arī celtniecība. Šeit ir lieki izplūst un iedziļināties specifiskos jautājumos, bet tālāka polemika lieka vis nebūtu.
Dotajā momentā mani gan vairāk interesē, cik droši es varu iepirkties netālu no manas dzīves vietas nesen uzbūvētajā Maximā? Varbūt man jāapiet tai būdai apkārt un to labi jāappēta, pirms iekšā iešanas?