Latvijā ir izveidota rīcībnespējīga valsts pārvaldes sistēma, kura darbojas uz tā saucamās „fiskālās pieejas” pamata. Praktiski „fiskālā pieeja” nozīmē, ka, iekasējot un sadalot nodokļu maksājumus, nauda tiek ievākta, lai segtu valsts izdevumus. Tostarp neviens neaplūko vaicājumu – vai šie konkrētie valsts izdevumi ir vajadzīgi, kāds sabiedrībai no tiem labums utt..
Saprātīgas un taisnīgas nodokļu sistēmas principi balstās nostājā, ka valsts pret savu ekonomiku izturas tā, lai netraucētu vai pat stimulētu ekonomiski aktīvos subjektus (pilsoņus, uzņēmumus, sabiedriskās organizācijas utt.), un adresēti palīdzētu tiem, kuri nespēj ekonomiski nodrošināt sev pienācīgu dzīvi (pensionāri, invalīdi, speciālas ļaužu grupas, kurām palīdzēt ir valsts pienākums utt.). Latvijā šajā ziņā izveidojusies absurda un netaisnīga nodokļu aplikšanas sistēma.
Budžeta ieņēmumu daļa tikusi veidota tikai un vienīgi saistībā ar uzdevumiem, kuru nolūks ir uzturēt pastāvīgu budžeta izdevumu („birokrātiskās”) daļas pieaugumu. Valsts pārvaldes apvāršņi, kuri ļautu paplašināt budžeta ieņēmumu daļu pateicoties valsts ekonomikas attīstības programmām, jaunām iedzīvotāju stimulēšanas formām, nav tikuši aplūkoti kā valsts interešu sistēma. Lielā mērā tās ir sekas „provinciālismam” attieksmē pret valsts attīstības uzdevumiem. Saistībā ar to aug valsts parāda apjoms, bet Latvijas valdībai un Latvijas bankai nav citu Latvijas ekonomikas (kura faktiski nav patstāvīga) stimulēšanas ideju.
Valsts budžets tiek būvēts, vadoties no priekšstatiem, ka Valsts - tas pirmām kārtām ir Valsts aparāts, bet ne sabiedrība, kurai nepieciešama valsts palīdzība un atbalsts. Aktīvā iedzīvotāju daļa - uzņēmēji, komersanti, tirgotāji un citi „budžeta ienākumus ģenerējošie” ekonomiskie subjekti katru gadu tiek nolikti fakta priekšā - nodokļu slogs aug un kaut kādas perspektīvas biznesa attīstībai nepastāv.
Pieņemtais 2017. gada budžets ir kliedzošs nekompetences un muļķības paraugs. Par to var izlasīt masu medijos. Taču uzdevums, kas ticis risināts sastādot budžetu - nodrošināt ierēdņu un ar viņiem saistīto ģimenes locekļu ienākumu pieaugumu - acīmredzot veikts, lai nodrošinātu elektorāta atbalstu 2017.-2018. gada vēlēšanu kampaņu priekšvakarā.
Situācijas absurdu nosaka tas, ka budžets pieņemts nerēķinoties ar vispārējās situācijas, ekonomiskās un finansu krīzes padziļināšanos. Situācijā, kad Latvijai nav savu pašas mehānismu (piemēram, emisijas mehānismu), kuri varētu stimulēt ekonomiku. Rodas iespaids, ka daži atlikušie ES fondu saņemšanas gadi jau tagad ir saplānoti dažādiem „neekonomiskiem” mērķiem, un tas tiek uztverts kā „dzīres mēra laikā”.
Simbolisks šajā situācijā liekas anekdotiskais gadījums ar VID jumtu.
Tā vietā, lai pavērtu iedzīvotājiem patstāvīgas ekonomiskas aktivitātes iespēju un līdz ar to - netraucētu cilvēkiem patstāvīgi risināt savas pašu ekonomiskās drošības jautājumus, valsts palielina fiskālo slogu un pat atceļ ministra Pavļuta saprātīgos ar mikrouzņēmumiem saistītos priekšlikumus. Acīm redzams, ka atceļot šo minimālo mazā biznesa stimulēšanas sistēmu, visi reālie ekonomiskie procesi aizies „ēnā”, un šis apstāklis tikai vairos sociālo spriedzi.
Par šai situācijai alternatīvu darbību var kļūt opozīcijas kardinālai nodokļu aplikšanas struktūras pārskatīšanai pievērstās likumdošanas iniciatīvas. Tās ļautu ekonomiski aktīvajiem pilsoņiem patstāvīgi, bez valsts līdzdalības risināt savas ekonomiskās izdzīvošanas jautājumus. Līdz ar to - uzņemties atbildību par savu ekonomisko labklājību. Ja valsts piedāvātu saviem pilsoņiem un iedzīvotājiem saprātīgus priekšlikumus viņu ekonomiskās aktivitātes stimulēšanai, tās autoritāte piedzīvotu spēcīgu kāpumu.
Šādi priekšlikumi varētu būt:
Acīmredzot Latvijas problēmu risināšanai, labvēlīgas biznesa vides radīšanai ir nepieciešama valsts pārvaldes sistēmas restrukturizācija. Tas ļaus valsts konceptuālo pieeju nodokļu aplikšanai un nodokļu administrēšanai.
Igors ZLOTŅIKOVS, ekonomists, metodologs.