Vārds ,,demokrātija’’ Latvijā tiek piesaukts bieži. Pat radot aizdomas, ka vārda nozīme varbūt tiek pārprasta. Kādreiz pat lasīju viena vīra sašutumā rakstīto, kāpēc gan Katoļu baznīcā nevaldot demokrātija?
Nebūtu taču vajadzīga speciāla izglītība atziņai, ka baznīca ir tikusi dibināta uz hierarhiskiem principiem, bet demokrātijas piesaucēju ilgas pēc demokrātijas šī realitātes apziņa vienalga neapmierinās. Tādu pat attieksmi var novērot pašreizējā politiskajā situācijā Latvijas publikas vidū, un pats par sevi saprotams- presē. Latvijas valsts pārvaldes parlamentārā sistēma nav ideāla, tālu no tā. Iespējams, ka savā struktūrā tā ir atpalikusi par vairākiem gadsimtiem, taču tas ir pašreizējais likums un realitāte. Var saprast sašutumu, ko cilvēkos izraisa nelikumības, bet sašutums par procesiem, kas notiek likumu ietvaros izsauc izbrīnu. Izbrīnu par to, ka racionālas domas teritoriju vietā, viņi izvēlas dzīvot emocionālu vētru un auku gaisotnē. Pēdējā prezidenta Andra Bērziņa ievēlēšana pierādījusi pēdējo, kā dominējošo stāvokli publikas mentalitātē. Ar to var sastapties gan lasot LV presi, gan arī pagājušās nedēļas avīzes Laiks numuru/ 9-15. jūlijs/. Sallijas Benfeldes politiskais komentārs un jo sevišķi Astrīdas komentārs slejā Viedoklis, liecina par līdzīgu emocionālu politikas uztveri. Protams, ir neiespējami atrast kaut vai vienu politisko komentāru avīzē ,,Laiks’’, kur netiktu pieminēts Aivars Lembergs, un noteikti ar apzīmējumu - ,,smagos noziegumos apsūdzētais ’’ , tāpat no raksta uz rakstu tiek deldēti deputāta Aivara Šlesera un Andra Šķēles vārdi. Tas ir kā obligātā piedeva, no tā neizbēgt, vienalga par kādu tēmu būtu raksts, un kuŗš būtu autors. Līdzīgā veidā visu laiku tiek pelta un nievāta Zaļo un Zemnieku partija. Kā lai to izskaidro? Franks Gordons vai katrā rakstā izsmej publikāciju Neatkarīgā Rīta Avīze. Bet NRA raksta Viktors Avotiņš un Elita Veidemane, abi izcili Atmodas laika darbinieki. Viktors Avotiņš ir filozofs, ar smalku izjūtu politikā, Elita Veidemane uzticīga Latvijas patriote, kas daudz rakstījusi par deportācijām un latviešu tautas ciešanām. Bet, noticis tā, ka abi ir diezgan konservatīvi savos politiskajos uzskatos,kas Frankam Gordonam jau pats par sevi liekas kā ,,lēta provokācija’’. Savos rakstos viņš nekad neaizmirst piebilst, ka Latvijā nekāda kreisā globālista miljonāra Sorosa iespaida neesot, ka tas viss esot ,,tumšo spēku’’ fantāzija. Arī Sallija Benfelde ar noraidījumu piemin ,, mistiskos Latvijas sorosītus. ‘’ Bet vai tā ir mistiska un fantāzijas? Latvijā Sorosa Fonds pastāv jau daudzus gadus. Tā valdes priekšsēde ilgus gadus bija tagadējā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte.
Pašreizējais Sorosa Foda valdes priekšsēdis ir Guntars Catlaks – Eiropas Izglītības darbinieku asociācijas (Education International) pētniecības koordinators. Valdes sastāvā ir: Kristīne Dupate – juriste, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektore, Una Klapkalne– Nacionālās ziņu aģentūras LETA izpilddirektore, Nils Muižnieks – Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors, Irīna Pīgozne - Swedbank valdes priekšsēdētāja padomniece un vēl rinda darbinieku. Fonds ir Latvijā izveidojis organizācijas : Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS; Latvijas Tiesnešu mācību centrs; Rīgas Juridiskā augstskola; Valodu mācību centrs; Laikmetīgās mākslas centrs; Izglītības iniciatīvu centrs. Blakus tam, vēl pastāv tāda organizācija kā ,,Delna’’, kas gan nav minēta oficiālajā sarakstā. Par sevi Sorosa Fonds raksta: ,,Neatkarīgs resursu avots – fonds saņem finansējumu no Džordža Sorosa dibinātā Atvērtās sabiedrības institūta (Open Society Institute) un citiem avotiem, piemēram, Eiropas Komisijas. Par fonda atbalsta piešķiršanu lemj fonda valdes locekļi – Latvijas pilsoņi, kuri nav saistīti arī ar Džordža Sorosa politisko vai ekonomisko darbību.’’Tur arī minēts, ka : ,,Sorosa fonds – Latvija ir bezpartejiska organizācija un nefinansē darbību, kas vērsta uz politisko partiju vai to vēlēšanu kampaņu atbalstīšanu.’’
Varbūt tā tieši nefinancē, bet vai tā ietekme nav vairāk kā iespaidīga, ja Fonda valdē ir cilvēki, kas saistīti ar Nacionālo ziņu aģentūru, ar sociāliem un politiskiem pētījumiem, ar bankām un enerģētikas ražošanu, ka šai sabiedrības grupai nebūs nekādas ietekmes uz politiskajām partijām un vēlēšanām? Tas liekas neiespējami un to pierādīja pēdējās Saeimas vēlēšanas, kur lielus panākumus guva tieši ar Sorosa Fondu saistītā personu grupa apvienības Vienotība sastāvā. Par to, cik lielā mērā Soross spēj ietekmēt politiskos procesus un presi, nemaz nav jābrauc uz Latviju, par to var pārliecināties tepat, dzīvojot ASV. Franks Gordons viņu mēģina attēlot kā nesavtīgu ,,labdari un mecenātu’’. Par to Franka Gordona gadījumā varētu tikai brīnīties, jo Sorosa attieksme pret Izraēlu nebūt nav labvēlīga. Bet brīnumu nav, jo ir zināms, ka Amerikas žīdu kreisās liberāļu organizācijas un apvienības ar Sorosu arī sevišķi neķildojas. Tas nekas, ka Soross kara laikā sastrādājies ar nacistiem, uzrādot, kur var konfiscēt žīdu mantu. Tam vairs nav nozīmes, lai gan žīdu organizācijas aktīvi cīnās par to, lai tiktu atgūts kādreiz kaŗa laikā zaudētais. Amerikā ar Sorosa naudu pastāvošo kreiso organizāciju saraksts ir ļoti garš, tāpēc labāk to nepublicēt. Interesenti katrā laikā var ar to iepazīties.
Kādas tad īsti ir ,,labdara’’ Sorosa intereses mazajā Latvijā, kas tikko sāka atkopties no komunisma totalitārā režīma? Tas varbūt būtu vairāk izpētes cienīgs jautājums žurnālistiem, bet maz cerību, ka tie kādreiz izskanēs. Tā vietā lasām par ,,smagos noziegumos apsūdzēto’’ Lembergu un oligarchiem, bet netiek minēts tas, ka Ventspils pilsētas dome jau sastādījusi ekonomiskās attīstības plānu līdz 2020. gadam. Latvijas valsts Saeima vēl nav pat tuvu tādam mērķim. Kā izteicās Aivars Lembergs, tad tam var būt ļoti nopietnas sekas : ,,Ja Latvija tikpat nemākulīgi strādās pie sava attīstības plāna, tad Eiropas Savienība savu attīstības plānu būs jau apstiprinājusi, un mums vajadzēs tikai pieņemt to, kas tur jau ir nolemts. Mēs vairs nevarēsim iespaidot, lai šis plāns atbilstu tam, ko Latvija vēlas.” Tāpat arī netiek minēts par to, ka britu laikraksta Financial Times aptaujā Ventspils brīvosta ieņem piekto vietu pasaulē kā nākotnes vai perspektīvākā ekonomiskā zona. Bet tam visam ir būtiska nozīme Latvijas ekonomikā, par ko neiespējami uzzināt rakstos par ,,smagos noziegumos apsūdzēto’’ un oligarchiem. Bez tam, ja apsūdzības velkas gadiem ilgi, un viena pēc otras tikušas vairākās tiesās, gan Latvijā, gan ārvalstīs izlemtas par labu apsūdzētajam, tad, kad šī persona ir likumīgi ievēlēta demokrātiskā procesā par pilsētas mēru, cik ilgi žurnālisti turpinās šo ,, smagos noziegumos apsūdzētā ’’ birkas piekāršanu?
Savā rakstā ,,Nevainojama? ‘’ Astrīda, būdama dziļu emociju varā, izsaka sašutumu par jaunievēlētā prezidenta pensijas summu, kas viņai šķiet netaisna; par Bērziņa kunga bagātību vispār; par viņa draudzīgām attiecībām ar jau augšminētiem oligarchiem, izsakot arī domu, ka visu šo iemeslu dēļ prezidents nav pelnījis viņas cieņu. Lasītājam Amerikā tas var likties absurdi, bet autore ir dusmīga arī par to, ka Bērziņa kungs pats esot piedāvājis savu kandidatūru prezidenta amatam. Kā bijusī ASV rezidente un droši vien arī pilsone, viņa varētu novērtēt, ka politiskajā procedūrā, izvirzīt savu kandidatūru gan nav nekas neredzēts, ko varētu uztvert kā necienīgu pārkāpumu. Autore ir tik satriekta par vēlēšanu iznākumu, ka gatava iesniegt Satversmes tiesā sūdzību. Kā viņa raksta: ,,..jo, lai kā es gribētu respektēt un cienīt, man tas nav iespējams’’. Prezidentam neesot ne-vainojama reputācija, par spīti tam, ka viņa kolēģi apgalvojot pretējo. Bet, ne viss cerētais dzīvē piepildās, un autorei nākas samierināties ar notikušo- prezidents ticis ievēlēts pēc likuma, demokrātiskā ceļā. Lai arī cik šis sašutums liekas nevietā, tomēr cilvēciski tas būtu saprotams. Ko gan nevar būt vēlēšanās saprast- tie ir meli. Astrīda raksta : ,, Tas nav arī vienīgais iemesls, kāpēc mēs ārkārta vēlēšanās noteikti nedrīkstētu balsot par ZZS. Jau ilgus gadus Zemkopības Ministriju vada cilvēki no viņu partijas. Viņus varam vainot par to, ka Latvijā tika pārtraukta cukura ražošana, līdz ar to novedot nabadzībā daudzus cukurbiešu audzētājus.’’
Vai Zemkopības ministriju, Astrīdas uzskatā, vajadzētu vadīt personām, kam nav nekāda sakara ar zemniekiem un zemkopību? Par cukurfabrikas likvidēšanu lēma attiecīgi Eiropas Savienības Padomes prasībām, līdzīgi kā par Latvijas zvejas flotes kuģu vecuma limitiem un kuģu likvidāciju un kompensācijām. Ja Latvijas pārstāvji Eiropā nespēj aizstāvēt tās intereses, tad vainot par to ZZS ir vienkārši negodīgi. Šeit nu mēs nonākam pie tām rūgtajām vērmelēm, ko nākas baudīt katru dienu, lasot Latvijas presi.
Kas mums liek šīs vērmeles baudīt tik bezgalīgi? Kas ir tas spēks, kas sniedz perversu lepnības prieku atkal un atkal, uzsverot kā tikumību savu paša neizpratni, attēlojot to kā kādus kompleksus konfliktus, pie tam vēl, uzspiežot tos citiem. ? Domu šaurība, rupjība manierēs, bailes no konkurences un vēlēšanās no jauna izgudrot riteni-tas viss raksturo provinciālismu. Un šīs provinciālisma rūgtās vērmeles mēs baudām vai nu pa karotei, vai dzeram pilnu glāzi, jo provinciāļi to atzīst par teicamāko dzērienu. Ar to arī tiekam uzcienāti domu provincē, lai kur mēs dzīvotu.