Valdība jau sen būtu izveidota, ja politiskās partijas nesirgtu ar apziņas totalitārismu, kas Latvijā ir plaši izplatīts ne tikai politiskajās aprindās, bet visā sabiedrībā kopumā. Viena no totalitāras apziņas pazīmēm ir nesatricināma pārliecība, ka labs var būt tikai tas cilvēks, kurš domā tāpat kā tu, savukārt ideoloģiskais oponents nevar būt labs jau pēc definīcijas.
Īpaši ar šo kaiti sirgst Jaunā konservatīvā partija (JKP), kura jebkurus iebildumus vai citu cilvēku atšķirīgu redzējumu uztver kā apzināta ļaunuma pazīmi. Ja politiķi no citām partijām uzreiz ar visām četrām nepiekrīt JKP piedāvājumam, tad vai nu tāpēc, ka viņiem ir kādi slēpti, savtīgi, tātad slikti nodomi, vai attiecīgais politiķis ir uzpirkts un translē sava diedziņu raustītāja diktēto viedokli. Jebkurā gadījumā slikts cilvēks, ar kuru sadarbība ir apgrūtināta.
Mēdz teikt, ka jebkurai problēmai ir vienkāršs, tautai labi saprotams, bet nepareizs risinājums. Viens no šādiem risinājumiem ir visus sliktos cilvēkus ja ne likvidēt, tad kaut kā izolēt vai vismaz stipri apgrūtināt viņiem dzīvi. Galvenā problēma - kā noteikt, kurš ir labais un kurš sliktais? Ar totalitārās domāšanas palīdzību šo problēmu var atrisināt pavisam ātri un vienkārši. Slikti ir visi no manis atšķirīgi domājošie. Tie ir visādos veidos jāierobežo, un tad iestāsies laime pilnīga.
JKP skatījumā valstī ir viena problēma - korupcija, un viņi un tikai viņi ir tie, kas šo korupciju grib un var izskaust. Totalitārais (melnbaltais) redzējums liek domāt, ka visi, kas viņu redzējumam nepiekrīt, paši ir koruptanti vai viņu vairāk vai mazāk slēpti atbalstītāji. Gan pašiem JKP līderiem, gan daļai sabiedrības šīs totalitārās domāšanas dēļ nav pat teorētiski iespējams saprast, ka citiem cilvēkiem, ar nebūt ne mazāku neiecietību pret korupciju, var pastāvēt arī citi priekšstati, kā ar šo problēmu cīnīties un to risināt.
Kad savulaik biju Āfrikā, Tanzānijā, tieši tajā laikā notika viņu prezidenta vēlēšanu kampaņa. Reiz viesnīcā ieslēdzu televizoru un uztrāpījos uz prezidenta amata kandidātu debatēm. Pretendenti bija seši, un visi savās starpā sacentās, kurš būs lielākais cīnītājs pret korupciju. Tādā veidā viņi solīja uzlabot cilvēku dzīves apstākļus. Kad nākamajā dienā sarunā ar vietējiem pajautāju, kāpēc, viņuprāt, Āfrikā tik zems dzīves līmenis, atbilde nebija pārsteidzoša - tāpēc, ka viņi tur augšā visu nozogot. Sliktā valdība pie visa vainīga. Ne mirkli negrasos apšaubīt, ka Āfrikā pie varas esošie zog, taču arī paši vietējie neizceļas ar lielu darba mīlestību un disciplīnu. Pat ja valstī importētu kristāltīru valdību no Vācijas vai Zviedrijas, diez vai tai izdotos būtiski paaugstināt turienes dzīves līmeni. Problēma nav tik daudz korupcijā vai nodokļu nemaksāšanā, cik sabiedrības kolektīvajā apziņā. Tā dēvētājā mentalitātē, kas nesekmē augsta dzīves līmeņa sasniegšanu. Vienalga, kādu prezidentu vai parlamentu ievēlē, nekas nemainās.
Āfriku piesaucu tāpēc, ka ar tās piemēru vieglāk saprast, ka no tā, kuru ievēlē par prezidentu, valsts dzīves līmenis būtiski nemainās. Lai dzīves līmenis mainītos, ir jāmainās cilvēku apziņai, un tas nenotiek ātri. To vislabāk var redzēt Vācijā, kur 30 gadus pēc apvienošanās un astronomiskiem finanšu ieguldījumiem dzīves līmeņu atšķirības starp Rietumiem un Austrumiem joprojām ir lielas un nez vai kādreiz pazudīs.
Ja gribam, lai cilvēki Latvijā dzīvotu labāk, vispirms būtu jāizskauž no sabiedriskās apziņas totalitārās domāšanas recidīvi. Diemžēl Latvijā diskusijas (gan publiskās, gan sociālajos tīklos) tiek uztvertas kā tādas gladiatoru cīņas. Notiek nevis cenšanās vienam otru saprast, atrast kopsaucējus, bet gan otru iznīcināt, pazemot un viņa uzskatus parādīt kā muļķīgus vai vēl sliktāk - ļaunus.
Latvijas un latviešu kā nācijas liela problēma ir grūtības sadarboties. Tas ir jāmāca un visādos veidos jāveicina. Diemžēl JKP uzstādījumi ir tieši pretēji šai virzībai. Tāpēc no valsts attīstības viedokļa būtu labāk, ja valdību veidotu partijas, kuras ar savu piemēru sabiedrībai rādītu labas sadarbības prasmes. Tieši šīs prasmes nodrošina izaugsmi. Latvijā šobrīd ir vērojama straujākā ekonomikas izaugsme ES, savukārt līdzšinējais premjers tiek slavēts kā cilvēks, kura labākā īpašība ir prasme sadarboties. To nevajadzētu aizmirst.
