Par vienlīdzību

Vai cilvēki visi ir vienādi? Vai būt savādākam tas nav iespējams? Mēs gribam vērst uzmanību visiem līdzcilvēkiem, ka mūsu Latvijas sabiedrībā tā tas nav. Tev un man blakus dzīvo cilvēki, kas nav tāds kā tu. Katrs ir vienreizējs un neatkārtojams.

Par šo ar Jums grib runāt cilvēki ar invaliditāti. Ir dažādi gadījumi, kā tas ir noticis. Dažādas slimības un traumas. Vienam nedarbojas rokas un kājas. Cits ir to pazaudējis. Katram ir nolikts laiks, kas jānodzīvo uz zemes. Lai dzīvotu ir jānopelna maize, lai paēstu. Arī šiem cilvēkiem ir jāiziet sabiedrībā. Katrs to dara, kā tas katram iespējams.

Daži to dara ar automašīnām. Personas ar invaliditāti arī to dara. Ar mazkustīgu roku un kāju. Bez rokām. Neskatoties uz jebkādām grūtībām mēs visi tiecās uz pilnvērtīgu dzīvi.

Latvijas likumdošana nosaka, lai piedalītos satiksmē katram autovadītājam ir nepieciešama medicīniskā izziņa. Diemžēl ārsti, kas izsniedz medicīnisko izziņu ne vienmēr ir pietiekami kompetenti lai spētu lemt par atsevišķu cilvēku spējām vadīt auto. Ārsti ikdienā daudz vairāk ir orientēti uz cilvēkiem kam nav invaliditāte, kam ir divas kustīgas rokas un kājas. Kad komisijā vēršas cilvēks, kas neatbilst šiem kritērijiem, sākas problēmas, nesaprašanās. Ārstiem ir pārsteigums, ka arī cilvēki ar invaliditāti vada automašīnas. Vajag skaidrot un pierādīt, ka arī cilvēki ar invaliditāti to var darīt un tas ir pieņemts par normu arī citās Eiropas valstīs kur sabiedrībā jau sen ir atteikusies no padomju laiku stereotipiem.

Lai cilvēki ar invaliditāti varētu vadīt automašīnu, daudziem to vajag aprīkot ar palīgiekārtām, lai darītu ar citām ķermeņa daļām. Automašīnas aprīkošanu un sertifikāciju veic Sociālās Integrācijas Valsts Aģentūra. Latvijā pastāv pārbūves veids, rokas vadība. Citas iespējas nav. Kā jau minējām, ka invaliditātes ir dažādas un visiem šī pārbūve neder. Esam šo jautājumu skatījušies citur pasaulē un esam redzējuši, ka ir iespējams vadīt automašīnu ar dažādām invaliditātēm. Automašīnas vada cilvēki bez rokām un kājām. Ar nekustīgiem šiem locekļiem. Nav jāizdomā velosipēds no jauna, tiek ražots dažāds aprīkojums.

Absurdās situācijās un atbildi „diemžēl nav tāda finansējuma” ir saņēmuši daudzi cilvēki ar invaliditāti kas griezušies SIVA pēc palīdzības pielāgot automašīnu savām vajadzībām. Rodas jautājums, kam šī sistēma ir veidota? Ķeksīša pēc, ka mums tāda ir vai arī ar mērķi uzlabot un pilnveidot cilvēku ar invaliditāti iespējas sabiedrībā, gūstot iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Uz šiem jautājumiem diemžēl atbildīgās personas izvairās atbildēt.

Mēs gribam vērst Jūsu uzmanību, ka diemžēl šobrīd ļoti iztrūkst aktīva nevalstisko organizāciju komunikācija ar ārstiem par to, ka esam nu jau 21.g.s. un vienīgās robežas ir tās ko mūsu prāts uzstāda. Mēs gribam būt sabiedrības daļa. Mēs gribam strādāt un darboties. Mēs gribam lai likums nepaliek tikai uz lapas bet arī darbojās reālā situācijā. Lielu daļu nevalstisko organizāciju kas ‘’pārstāv’’ cilvēkus ar invaliditāti vada cilvēki bez invaliditātes, likumus un noteikumus, kas vajadzīgs invalīdam pieņem cilvēki bez invaliditātes. Vai viņi zina, kas tiem vajadzīgs? Protams, ka nē! Līdz šim dažādi cilvēki ar invaliditāti ir daudzas lietas ierosinājuši Labklājības Ministrijai. Lielākā daļa ierosinājumi ir palikuši mapītēs, kas pamazām sāk klāties ar putekļiem.

Pietiek par to klusēt un ir laiks celt gaismā patiesību. Mēs gribam tikt sadzirdēti.

Andris Lūsis un citi cilvēki ar invaliditāti.