Katru gadu Latvijā noslīkstot dzīvību zaudē vairāki desmiti un dažkārt pat simti cilvēku. Savas dzīvības atdošana ūdens dzelmei latvietim ir kļuvusi par tādu kā pašnāvības rituālu ar izteiktu sezonalitāti. Arī šogad piedzīvojam kārtējo „baigo vasaru” – ūdens dzelme ir paņēmusi jau vairāk kā septiņdesmit cilvēku dzīvības, bet vasara vēl ir tikai pusē. Kāpēc mēs ūdenī zaudējam mūsu līdzcilvēkus 10 reizes biežāk nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES) un pat 20 reizes biežāk nekā Lielbritānijā, kur uz 200 tūkstošiem iedzīvotāju ik gadu noslīkst vidēji tikai viens?
Vai patiešām atbilde ir rodama tik ironiskā „patiesībā”, kā to man nesen nācās lasīt kāda glābšanas dienesta ekspertes izteikumos: „[..] tieši labie peldētāji slīkst biežāk. Slikti peldētāji ir piesardzīgāki un līdz ar to mazāk iekuļas nepatikšanās”? Vai patiešām vidējā latvieša nelaime ir tā, ka viņš prot peldēt labāk par jebkuru citu Eiropas pilsoni? Negribētos tam ticēt un piekrist.
Apgalvot, ka labi peldētāji slīkst biežāk ir tikpat aplami kā teikt, ka labi ugunsdzēsēji biežāk cieš ugunsnelaimēs vai, ka labi valsts ierēdņi biežāk ņem kukuļus. Latvijas Peldēšanas federācijā ir reģistrēti vairāk kā divi tūkstoši sportistu vecumā līdz 24 gadiem un aptuveni 5000 peldētapmācības grupu audzēkņu, kas nodarbojas ar peldēšanu, un, par laimi mums un šo bērnu vecākiem, viņi nav starp noslīkušo bērnu un jauniešu rindām. Protams, cilvēks, kurš it nemaz neprot peldēt, to ļoti labi apzinās un šā iemesla dēļ izvairās no ūdens peldēm, ievērojami samazinot savu risku papildināt skumjo statistiku, taču peldētprasme nav un nevar tikt uztverta kā iemesls slīkšanai.
Otrkārt, „labs” vai „lielisks” nebūt nav absolūts jēdziens. Šāds novērtējums visbiežāk tiek izdarīts vadoties pēc katra personiskās pieredzes. Proti, ja mēs baidāmies no ūdens, tad jebkurš cits, kurš spēj iebrist ūdenī bez bijības un pārvarēt kaut nelielu distanci, mūsu izpratnē kļūst par „labu peldētāju”. Tāpēc teikt, ka labi peldētāji slīkst biežāk, iepriekš nedefinējot jebkādus kritērijus tam, kas īsti ir labs un kas slikts peldētājs, ir bezatbildīgi un neprofesionāli.
Kas tad ir „labs peldētājs”?
Labs peldētājs ir apmācīts peldētājs. Tam nav jābūt profesionālim, kurš spēj izpildīt sporta meistara normatīvu kādā no sporta peldēšanas disciplīnām, taču apmācība profesionālu pedagogu vadībā ir obligāts priekšnosacījums. Labs peldētājs ir apmācīts ne vien pārvietoties ūdenī no punkta A līdz punktam B, bet ir arī apguvis principus drošai uzvedībai uz ūdens prot izvērtēt savus spēkus un zina, kā reaģēt krīzes situācijās (piemēram, aizrijoties ar ūdeni vai krampju gadījumā). Teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas drošībai uz ūdens ir viens no peldētprasmes pamatu pamatiem, kas piemīt „labam peldētājam”.
Pedagoģiskā pieredze rāda, ka drošas uzvedības principus (ieņemt dzīvībai drošu guļus stāvokli un vienmērīgi elpot), kas spēj pasargāt no aizrīšanās ar ūdeni un, tai sekojošu slīkšanu, var iemācīt arī 6 – 12 mēnešus jauniem zīdaiņiem (skat. video). Laba peldētāja prasmes ietver arī atbalsta un pirmās palīdzības sniegšanas iemaņas – prasmes, kas ļauj palīdzēt citiem nelaimē nonākušiem atpūtniekiem, neapdraudot savu dzīvību. Proti, labs peldētājs ir izglītots peldētājs.
Diemžēl par tādiem nevar nosaukt atpūtniekus, kuri apdraud paši savu dzīvību pārgalvības, bravūrības un nereti arī muļķības dēļ.
Kāpēc Latvijā slīkst biežāk?
Nenoliedzami, liela daļa Latvijā noslīkušo ir pieaugušie, kas atpūtu pie ūdens apvieno ar alkoholisko dzērienu lietošanu, tomēr nebūtu korekti apgalvot, ka mūsu lielākā problēma ir tieši alkohola lietošana, jo slīkst arī jaunieši. Noslīkšana, uzreiz pēc ceļu satiksmes negadījumiem (CSN), ir biežāk fiksētais bērnu un jauniešu (vecumā 0-19 gadi) ārējais nāves cēlonis visā ES, tai skaitā Latvijā. Procentuāli tas nozīmē, ka katru piekto mūsu valstī traģiski bojā gājušo jaunieti ir aprijusi ūdens dzelme. Vēl dramatiskāka šī situācija iezīmējas apskatot ar CSN nesaistītos nelaimes gadījumus, tur noslīkšana ir par pamatu pusei (50%) bojā gājušo jauniešu. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas publiskotajiem datiem Latvijā vidēji uz 100 000 iedzīvotājiem ik gadu noslīkst 6-10 bērni un jaunieši vecumā līdz 19 gadiem.
Mūsu lielākā problēma ir peldētprasmes un drošības uz ūdens iemaņu trūkums.
Peldētprasme un izpratne par drošību ūdens tuvumā ir īpaši aktuāla problēma visā pasaulē. Diemžēl Latvija ir teju vienīgā no ES dalībvalstīm, kurā netiek īstenota jebkāda valsts līmeņa bērnu peldētapmācības programma. Uz Latvijas nespēju nodrošināt bērnu drošību uz ūdens un atbilstošus preventīvos pasākumus norāda arī Eiropas Bērnu drošības alianse, kas šajā kategorijā Latvijai ir piešķīrusi pusotru balli piecu ballu sistēmā, kas ir zemākais vērtējums starp 12 bērna dzīvībai potenciālajiem riska faktoriem valstī.
Salīdzinājumam - Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Somijā un pat Igaunijā - visiem 5. klašu bērniem tiek mācīts ne tikai peldēt, bet arī adekvāti rīkoties ekstremālās situācijās ūdenī un tā tuvumā. Nīderlandē un Beļģijā, cīnoties ar lielo noslīkušo bērnu skaitu, valdība jau vairākus gadus nodrošina bezmaksas peldētapmācību visās skolās. Arī Francijā peldētapmācība ir iekļauta obligātajā sākumskolas izglītības programmā. Lielbritānijā bērniem, kuri līdz 11 gadu vecumam nav spējuši iemācīties peldēt, tiek nodrošinātas intensīvas ikdienas peldētapmācības stundas. ASV, Austrālijā, Lielbritānijā un daudzās citās pasaules valstīs ir izveidoti un veiksmīgi darbojas speciālie fondi, kuri piesaista finansējumu un organizē peldētapmācību, un drošības uz ūdens apmācību bērniem, kuri to nevar atļauties (vairāk skatīt: Make a Splash; Fountain for Youth; Big Splash).
Tas ir valsts pienākums nodrošināt preventīvus pasākumus tās sabiedrības un it īpaši – bērnu – drošības un veselības stiprināšanai. Šobrīd bērnu peldētapmācība kā daļa no pamatizglītības vai interešu izglītības programmas tiek realizēta tikai par pašvaldību budžeta līdzekļiem, tomēr tā neaptver visus izglītojamos un nav pilnvērtīga – katra pašvaldība peldētapmācību nodrošina savas intereses, izpratnes un finansiālo iespēju robežās. Vēl vairāk – apmācība drošībai uz ūdens, kas ietver tādu būtisku pamat prasmju apguvi kā spēju orientēties ekstremālās situācijās, neapjukt aizrijoties ar ūdeni, izvērtēt savus spēkus un rīcības alternatīvas palīdzot nelaimē nokļuvušajiem, faktiski netiek īstenota vispār.
Mēs nevaram prasīt literāru runu no cilvēka, kuram esam iemācījuši tikai alfabētu. Tāpat ir ar peldētprasmi – nesniedzot pilnvērtīgu bērnu peldētapmācību, mēs nevaram nodrošināt mūsu sabiedrības drošību uz ūdens.