VAKARA ZIŅAS. 10 lietu, kas raksturo Viktoru Lapčenoku

 
©NO PERSONISKĀ ARHĪVA

«Es ticu liktenim. Lai kā es kaut kam esmu cīnījies pretī, no kaut kā mucis prom, viss ir noticis tā, kā tam bija jānotiek,» uzskata tautā mīlētais estrādes skatuves mākslinieks Viktors Lapčenoks. Sestdien, 16. janvārī, viņam 74. dzimšanas diena. «Raimondam ir lielāka jubileja, tāpēc es labprāt izmantotu iespēju nosūtīt sveicienus viņam! Mēs abi esam Mežāži, raksturā diezgan līdzīgi, un, iespējams, tāpēc viens otru saprotam no pusvārda.»

BALSS

«Nedomāju, ka savu balsi esmu mantojis no papa vai mammas, vai vecvecākiem - man ir pašam sava balss. Mammīte gan dziedāja, bet muzikālas izglītības viņai nebija. Dabas bērns,» saka Viktors Lapčenoks, piebilstot, ka viņš jau arī savu balsi nav profesionāli skolojis, arī mantojis no dabas.

«Kad gāju skolā, klausījos radio un plates, un nevienu mirkli nedomāju, ka ar savu balsi varētu pretendēt uz dziedāšanu. Mani mēģināja iesaistīt dažādos ansamblīšos, bet es uzskatīju, ka citi dzied labāk par mani. Mani vairāk saistīja sports, un visu savu jaunību nodarbojos ar basketbolu, arī vēlāk to nepametu. Jā, tas bija Raimonds Pauls, kurš mani ievilka dziedāšanā.»

SKATUVE

Protams, Viktoru Lapčenoku raksturo estrādes skatuve, uz kuras pavadīts vai viss mūžs. Starp citu, pirmoreiz uz skatuves viņš kāpa 1971. gada agrā pavasarī, kas nozīmē, ka šogad dziedātājs svin apaļus 50 gadus uz skatuves. «Mans pirmais koncerts bija Filharmonijā, Amatu ielā 6. Tā bija Raimonda Paula autorprogramma, kur man bija nevis solo, bet jau uzreiz duets - ar Noru Bumbieri. Godīgi sakot, liekas, ka tas viss bija pavisam nesen. Pirmās dziesmas, pirmie ieraksti platēs, ko tolaik rakstījām «Melodijā»… Tas viss palicis ļoti siltā atmiņā.»

PLATES

«Tās uzreiz bija lielās vinila plates, kur mana balss sāka skanēt - gan duetā ar Noru, gan kopā ar ansambli «Modo». Pavisam bija četras lielās un piecas mazās plates. Mazajās bija pa divām dziesmām katrā pusē, lielajās - pa piecām,» stāsta Viktors Lapčenoks. Vienubrīd viņam mājās vairs nebija nevienas savas plates, visas tika izdāļātas. «Plates savulaik bija deficīts, bet es nedomāju, ka man tās vajadzētu saglabāt uz priekšdienām. Man laba sirds - visas atdāvināju draugiem. Un, kad sākās disku ēra un plates aizgāja nebūtībā, mana mammīte tās neizmeta ārā - visas, ko bija sakrājusi, atdeva man. Tiesa gan, plašu atskaņotāja man nav, tāpēc nevaru tās tagad paklausīties.»

BASKETBOLS

Ar basketbolu Viktors aizrāvās jau pamatskolas gados, no 5. klases. «Izgāju cauri jaunākai, vidējai un vecākai grupai, un, spēlējot vecākajā grupā, tiku arī Latvijas izlasē. Pēc tam pārgāju pie večiem, bija tāda komanda «Dinamo». Basketbols bija mana sirdslieta, un tāda tā joprojām ir,» dziedātājs atzīst, sakot, ka piemājas pagalmā ir arī uzlicis basketbola grozu un šad tad, kad uznāk luste, iet garām un iemet bumbu grozā. «Nuja. Tā ir tāda sirdslieta, kas nepāriet. Savulaik taču biju sadomājis stāties Fizkultūras institūtā un mācīties par basketbola treneri. Bet liktenis bija lēmis savādāk… Es tā pretojos tai dziedāšanai, bet - nekā!» dziedātājs sirsnīgi nosmej un saka: «Viss notiek tā, kā jānotiek.»

ĢIMENE

«To, ka gribu ģimeni un bērnus, zināju jau jaunībā. Man tas bija svarīgi, jo vienmēr esmu uzskatījis, ka ģimene ir svēta lieta,» saka Viktors Lapčenoks, divu dēlu - Madara un Rūdolfa - un meitas Elīnas tētis. Pagājušajā gadā meita vecākiem dāvājusi arī mazmeitiņu - mazulītei Beatei ir deviņi mēneši.

GARKALNE

Viktors Lapčenoks jau deviņus gadus vairs nav rīdzinieks - ilgus gadus nodzīvojis dzīvoklī Zolitūdē, viņš tagad kopā ar sievu dzīvo Garkalnē. «Un es nenožēloju. Ir forši pie dabas. Bērni, protams, visi palika Rīgā. Bet, kad tagad aizbraucu uz Rīgu, ir tik savādi. Tagad saprotu sievasmāti un māsiņu, kuras kādreiz, atbraucot pie mums uz Rīgu, jau pēc divām trim dienām meklēja piekto stūri un gribēja atpakaļ uz saviem laukiem. Man tagad ir līdzīgi - aizbraucu pie bērniņiem, sēžu istabā un saprotu, ka dzīvoklī taču nav, ko darīt. Te tomēr ir pagalms - vasarā zālīte jānopļauj, ziemā sniegs jāpašķūrē. Nu, forši! Svaigs gaiss, prīmā! Jaunībā, protams, kad vajag, lai viss ir pa rokai, kad aste gredzenā un gribas visur iet un skriet, pilsētā ir ērti. Bet, tā kā savu jau esmu izskrējis, arvien vairāk novērtēju savu miera ostu šeit, Garkalnē.»

GRĒTA UN KITA

«Vispirms mums bija sunītis, pēc tam paņēmām arī kaķīti - lai kopā jautrāk,» stāsta Viktors Lapčenoks, atklājot, ka abas ir meitenes - kucīte Grēta ir jauktenīte, bet kaķenīte Kita ir siāmiete. «Viņas tik ļoti draudzīgi sadzīvo, ka es pat nobrīnījos, ka tā var būt. Absolūti neplēšas kā suns ar kaķi. Mazais sunītis spēlējas ar kaķi, kož kājās un galvā, bet siāmiete ir tik pacietīga, ne reizi neesmu redzējis, ka viņa pret suni izlaistu nagus.»

MĀJAS

«Savā laikā esmu tik daudz izceļojies, tik daudz redzējis, ka tagad man pat nekur vairs nevilina. Un, es nezinu, no kā man tas ir, bet vienmēr, lai kur būtu bijis aizbraucis, bija tik forša sajūta, šķērsojot Latvijas robežu… Padomju laikā pirmā kapitālistiskā valsts, kur bijām aizbraukuši, bija Zviedrija. Ieraugot, kā cilvēki tur dzīvo, man nebija šoks. Man bija sajūta, ka tā būtu jābūt - veikalos viss ir, nauda ir, visu var nopirkt. Pie mums jau tai laikā tikai caur blatiem kaut ko varēja dabūt. Šausmīgi. Un tomēr, katrreiz atgriežoties mājās no kādām ārzemēm, bija sajūta, ka te ir vislabāk…» stāsta Viktors Lapčenoks. Jaunības gados viņš Latviju vairākkārt izbraukājis krustu šķērsu, jo aktīvās koncertdzīves laikā bija pat pa trīssimt koncertiem gadā.

SMĒĶĒŠANAI - NĒ!

«Tā kā esmu sasniedzis jau to vecumu, kad jāsāk kaut ko pielabot, dakteru mudināts, jau otro reizi esmu atmetis smēķēšanu. Pirmo reizi atmetu un izturēju piecus gadus, tagad būs jau divi mēneši bez smēķēšanas. Ja dakteris saka, ka vairs nevajag, un to pamato, kāpēc, man divreiz nav jāsaka,» stāsta dziedātājs. Viņš atminas, kā iepriekšējā reizē atkal atsāka smēķēt: «Braucu no Liepājas, nāca miegs, iedzēru kafiju un - atradu mašīnā cigarešu paciņu. Padomāju: nu, tikai vienu… Un tā tas aizgāja.»

Viktors Lapčenoks neslēpj: kamēr sportoja, nesmēķēja. To iesāka reizē ar skatuves gaitām. «It kā tikai kompānijas pēc… Veselība bija laba, balsij arī netraucēja. Bet, ja veselība vairs neļauj, tad jāmet nost, un cauri!» uzskata dziedātājs.

VĒSTURE

«Šad tad palasu kādu grāmatu par vēsturi. Šajos laikos ir pieejams tik daudz interesantu materiālu, kas kādreiz, kad bija citi laiki, tika slēpts. Man vispār vēsture vienmēr ir patikusi, un arī televīzijā labprāt skatos «Viasat History» - tur var uzzināt daudz interesanta gan par Pirmo, gan Otro pasaules karu, par Ēģiptes piramīdām, par karaļiem, kas dažādos laikos ir nākuši pie varas. Vēsture ir tik aizraujoša! Man ļoti patīk!»

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!