Nožēla... katram tā mēdz izpausties pa savam. Dažs visu dzīvi nožēlo par neveiksmīgi izvēlētu augstskolu vai profesiju. Citi par garām palaisto iespēju tikt pie laba amata. Bet ir tādi, kas nožēlo sava laulātā izvēli. Kautrīgie sēro par garām palaistām iespējām, izmisīgie karstgalvji nožēlo, ko savārījuši. Taču savu pagātni vairs nevar mainīt, var tikai to pieņemt kā mācību nākotnei... Viņa nemīlēja viņu un to nožēloja. Viņš mīlēja viņu un arī nožēloja – par to šoreiz divi atklāti stāsti.
Pirmā nožēla. Andra
Vienmēr biju sevi uzskatījusi par cilvēku, kas ne pie kādiem dzīves pavērsieniem nelūkosies atpakaļ. Kam visa šī jezga ar nožēlošanu? Nu, piemēram, par zaudētiem draugiem, nepiepildītām cerībām un garām palaistām iespējām. Secinājumi ir izdarīti, un es vienkārši eju tālāk. Bet... Tomēr, reizēm gribas atskatīties. Uz minūti jau var, vai ne?
Sākumā es viņu pat neievēroju, jo biju iemīlējusies citā. Vispār principā man patika drosmīgi vīrieši, un, kā es pati tagad saprotu, tie bija pilnīgi nenopietni vīrieši. Tieši tāpēc pa trim gadiem, ko bijām pazīstami, viņam nebija nekādu izredžu iekarot manu sirdi. Jo - viņš nedejoja, nemācēja spēlēt ģitāru, nesmēķēja un nesvilināja riepas ar savu auto pa naktīm. Tas bija pietiekoši, lai man savos deviņpadsmit gados tas liktos vienkārši nožēlojami. Bet tas, ka viņš bija precēts, man nelikās nekas īpašs, jo tam nepiegriezu nekādu vērību. Sieva bija Rīgā, mēs Daugavpilī, un tātad it kā nemaz nebija... Es viņu vienkārši uztvēru kā labu draugu, kas vienmēr pamanījās parādīties tad, kad visvairāk vajadzēja. Viņš mācēja mani mierināt pēc neveiksmīgiem romāniem un pie reizes arī salaboja veco eļļas sildītāju vai gludekli. Viņš lieliski orientējās, kādas filmas man patīk, kādu rakstnieku grāmatas lasu.
Visu rakstu lasi šīs nedēļas "Vakara Ziņās"