Kā zibens no skaidrām debesīm pēkšņi plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņas, ka Ingmārs Līdaka atlaists no SIA «Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs» valdes priekšsēdētāja amata. Ingmāram darbs Rīgas Zooloģiskajā dārzā ir viens no lielākajiem mūža projektiem, ar kuru viņš ir saistīts jau vairākus gadu desmitus. Sarunā ar »Vakara Ziņām« Līdaka atklāj, vai bija gatavs šādam notikumu pavērsienam.
Nekļūdīgi strādāt nav iespējams
«Es jau gaidīju šādu iznākumu. Priekšvēstnesis bija jau pērnā gada novembrī. Patiesībā par nelielu, nebūtisku pārkāpumu (medijos par šo pārkāpumu rakstīts: viņi pieļāvuši teritorijas piesārņošanu un nesamērīgi augstas uzņēmuma vadības algas - red. piez.) nācās aiziet abiem valdes locekļiem - Edgaram Vītolam un Uldim Želubovskim, kuri vairāk nekā divdesmit gadu bija strādājuši zooloģiskajā dārzā. Tobrīd tas bija diezgan skaidrs mājiens. Es nejutos pavisam vainīgs, jo šis pārkāpums bija veikts pirms manas stāšanās amatā. Novembrī atkāpās divi valdes locekļi. Bet, tā kā nevēlējos strādāt viens, jo praktiski valdē tas ir neiespējami, tika piesaistīts pagaidu valdes loceklis Andris Morozovs. Esmu patiesībā pārsteigts, jo arī viņš ir atlaists. Pa šiem pāris mēnešiem, ko viņš ir pavadījis sarežģītajā zoodārza saimniecībā, diez vai var apgūt tik daudz nianšu, lai varētu ietekmēt lēmuma pieņemšanu. Nesaprotu, pie kā viņš ir vainīgs!?
Arī pie šī nelaimīgā zemesgabala (tiek pārmesta nesaimnieciska rīcība ar 22 873 kvadrātmetrus lielo zoodārza zemesgabalu - red. piez.). Pirmie mājieni par zemesgabalu, ka rezultāts varētu būt tāds, kāds ir, bija laikā, kad būvvaldes pārstāvji negaidīti veica apsekošanu bez zooloģiskā dārza darbinieku klātbūtnes. Komunikācija starp būvvaldi un zooloģisko dārzu tā arī nenotika. Notika komunikācija starp būvvaldi un kapitāldaļu turētāju. Ja būvvaldei ir kādas pretenzijas, tad viņi vēršas pie tā, pret kuru ir pretenzijas. Un tad arī var diskutēt par to, cik skāde ir liela un ko lietas labā darīt. Normāla būtu prakse, ja ierastos inspektori un pieaicinātu kādu zooloģiskā dārza cilvēku un apskate tiktu veikta kopā. Tad arī varētu pateikt to, ko zemesgabala pārvaldītājs neredz, konstatēt pārkāpumu un to risināt. Kā vienmēr visvienkāršākais un rezultatīvākais paņēmiens ir runāt tieši, nevis caur kādu citu. Nez vai šāda darbība bija vērsta uz problēmas risināšanu. Drīzāk tas bija vērsts uz šīs problēmas saasināšanu.
Uzskatu, ka nekļūdīgi strādāt saimnieciskajā ziņā nav iespējams. Ir dažādi traktējumi dažādām darbībām, kas ir veiktas. Pēc būtības, protams, nenoliedzu savu vainu, bet zooloģiskais dārzs nav tik milzīga izgāztuve, kurā būvgruži gāžas straumēm. Principā būvgružu tur bija pavisam, pavisam maz,» savu viedokli pauž Ingmārs Līdaka.
Un ko darīt tālāk?
«Ko es darīšu tālāk? Domu īpaši daudz nav. Tā kā izpilddirektors ir vēstījis, ka vērsīsies prokuratūrā, tad varbūt es sēdēšu cietumā, būšu savā būrītī! Protams, sēdēšana cietumā no manas puses ir melnais humors. Par tādām lietām cietumā nesēž. Izpilddirektora vārdi par šo neapbūvēto teritoriju, ka viņš vērsīsies prokuratūrā par piesārņojumu.
Bet tas, ko darīšu tālāk, nav vairs atkarīgs no manis, tas ir atkarīgs no zooloģiskā dārza jaunās vadības. Vai man atradīsies kas darāms zooloģiskajā dārzā? Un vai zooloģiskais dārzs būs tāds, kādā es gribēšu strādāt? Šobrīd man ir mazliet citas rūpes. Ģimenes problēmas ar vecākiem.
Visu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņu" žurnālā
