Ar puišu uzmanības apliecinājumiem Tīna skolas laikā nebija apdalīta, un tam bija pamats. Viņu sauca par klases skaistuma karalieni, puiši skrēja pakaļ, bet Tīna tik visus lepni atraidīja un jo īpaši izsmēja viskvēlāko pielūdzēju. Laiks gāja, un skolēni izauga... Un viņa saprata, ko nozīmē teiciens: nekad nesaki nekad...
Klases skaistuma karaliene un nelaimīgais pielūdzējs
Par savu pamatskolas laiku Tīna stāsta: «Man bija skaistas zaļas acis, kupli mati līdz jostasvietai un skolas laikam nepiedienīgi kuplas krūtis. Jā, un vēl piedevām - es biju apaļa teicamniece - klases lepnums. Protams, mana mamma savu iespēju robežās centās mani «ielikt rāmjos», lai es neceltu degunu pārāk augstu mākoņos. Bet kur nu viņa varēja sacensties ar kārajiem gudriniekiem, kas visiem spēkiem mēģināja mani pārliecināt par pretējo! Vai tie būtu klasesbiedri puiši, kas pie pirmās izdevības centās mani apkraut ar šokolādi un plīša lācīšiem, skolotāji, kas reizēm lika man pareizās atzīmes ar «perspektīvu», reizi pa reizei domīgi ielūkojoties dekoltē. Taču uz visu fona visvairāk izcēlās kāds puisis, vārdā Aldis, kas varēja vienā dienā mani nosaukt par aprobežotu Bārbiju, taču jau otrā dienā centās izpirkt savu vainu ar biļetēm uz kino vai stiepa uz skolu kārtējo «Raffaello» kasti. Nu, un, protams, deva norakstīt fizikas kontroldarbus. Tā bija karalienes vājā vieta... Skaidrs, ka konfektes es visžēlīgi pieņēmu. Par norakstītajiem kontroldarbiem pateicos ar laipnu smaidu, bet atpazīt šajā sešpadsmitgadīgajā labvēlī sev līdzvērtīgu vai pat paplukušu princi, bija pāri maniem spēkiem. Nu, pati padomā - viņš man bija knapi pāri plecam, kauli un āda, acis apaļas kā pogas. Toties ausis gan viņam bija varenas. Un tā arī bija, izņemot ausis un atbilstošo uzvārdu - Kociņš, nekā ievērības cienīga.
Atriebība bez riebeklībām nenovēršama
Tieši tas, ka viņš šausmīgi stresoja, kad saucu viņu uzvārdā, mani ļoti uzjautrināja. Reiz Kociņš mani noķēra un iespieda koridora stūrī. Tajā brīdī es sapratu, ka būtu es kaut vai trīs reizes karaliene, tomēr par manām sīkajām riebeklībām atriebība ir nenovēršama. Ja Kociņa vietā būtu klases pāraugušais bifelis Putniņš, tad vēl būtu jāzīlē, ar ko viss beigtos - dabūtu ar grāmatu pa galvu vai tamlīdzīgi. Bet Koks bija manī iemīlējies līdz ausīm, tāpēc vienīgais, ko viņš spēja, bija urbties manī ar šausmīgi niknu skatienu un smagi elst: «Es tev vēlreiz atkārtoju, beidz mani saukt uzvārdā. Un nekādas iesaukas. Tu saprati?!» Skaidrs, ka sapratu. Bet, tā kā dabūt ar grāmatu pa galvu man nedraudēja, tad varēju ar atbildi pavilcināties - lai jau viņš pamokās. Šī mūsu stīvēšanās piesaistīja plašas auditorijas uzmanību, un nedomāju, ka meitenes, kas to vēroja, bija manā pusē. «Es esmu Aldis, un tikai tā mani sauc turpmāk,» nelikās mierā mans «varmāka». Bet es ironiski iespurdzos: «Varenais Aldis Koks!» Netālu stāvošie puiši iesmējās, bet Aldim seja piesārta purpursarkana un caur zobiem viņš nošņāca: «Galvu tev noraut vajadzētu!» Pēc tās reizes man vairs netika nestas ne konfektes, ne piedāvāts norakstīt kontroldarbus. Bet, lai arī cik Aldis Kociņš spītīgi necenstos demonstrēt savu vienaldzību, es zināju, kas bija tas, kas viņam neļāva naktīs mierīgi gulēt. Un viņš zināja, ka es zinu... Tādā garā mums turpinājās līdz pat skolas beigām.
Visu rakstu lasi "Vakara Ziņās"
