Noslēdzošā TV3 raidījuma «Zvaigznes ceļo» sērija mūs aizvedīs uz Indijas okeāna pērli – Šrilanku, kurp dosimies kopā ar populāro TV ētera personību Janu Duļevsku. Šoreiz ceļojumā iepazīsim dabu un dzīvniekus, kā arī viesmīlīgos šrilankiešus.
Izzina tējas audzēšanas kultūru
Šrilankas vizītkarte ir tēja. Pateicoties šim dzērienam, Šrilankas vārds ir izskanējis plašajā pasaulē. Tur ir lieliski klimatiskie apstākļi tējas krūmiem. Janas Duļevskas un «Zvaigznes ceļo» filmēšanas komandas ceļojums uz Šrilanku sākās ar garu pārbraucienu uz kalniem, kur viss ir zaļš un pasakaini skaists un kur aug miljoniem tējas kociņu. Lai gan laikā, kad Latvijas tūristi viesojās Šrilankā, bija garās brīvdienas, Janai tomēr izdevās piedalīties tējas vākšanas procesā.
«Pastaigājāmies pa tējas krūmu audzēšanas takām un bijām arī vienā no plantācijām kalnos. Mācījos pareizi novākt tēju un apskatījām arī tējas ražošanas procesu, kas ir ļoti nopietni, jo tiek apstrādātas tējas krūma lapiņas, virsotnīte un galiņš. Tā ir nopietna kultūra un māksla. Protams, tur ir jāpadzīvo ilgāku laiku, lai to visu izprastu.
Ir liela atšķirība, kur tēja augusi - seši tūkstoši metru virs jūras līmeņa vai zemāk.
Tā tik no malas šķiet, ka tējas novākšana ir viegls darbiņš, bet, kad pašai bija jāpiedalās šajā nodarbē +33 grādu karstumā un kalnos, kur vēl spēcīgāk silda saule, tā vairs nedomāju. Ir jābūt ķērienam un iemaņām, lai ar to nodarbotos. Uz Latviju arī atvedu tēju, tiesa gan, ne savu lasīto.
Kāpēc Šrilankā tēja ir tik populāra? Jo tur ir visi nepieciešamie laikapstākļi - saule, vējš un mitrums tējas krūmu audzēšanai. Šrilankā tējas krūmu audzēšana ir kulta lieta. Tējas stādus ieved no Ķīnas. Viņi neaudzē kafijas kokus, jo tur ir pārāk mitrs klimats kafijas kokiem un tie neieaugas. Savukārt tēja šajā klimatā aug griezdamās.
Iemācījos, kā pareizi testēt un nogaršot tēju. Tās ražotnē man atklāja, ka tēja ir jābauda un jāuztver ar visām maņām, lai izjustu tās garšu. Mazliet izdevās iepazīt šo procesu.
Ja runājam par citiem suvenīriem, ko iespējams iegādāties Šrilankā, tad noteikti jāpiemin kanēlis un mazgāšanās līdzekļi no dabiskiem izejmateriāliem. Es arī atvedu uz Latviju dažādu smaržu vīraka kociņus, garšvielas, sveces, telpu atsvaidzinātājus un citronzāli, kas ir mana iecienītākā smarža. Populāri suvenīri, protams, ir lakati un ādas izstrādājumi, bet topā ir garšvielas un tēja,» ar ceļojuma piezīmēm sarunā ar »Vakara Ziņām« dalās Jana Duļevska.
Džungļu dzīve un tās likumi
Ceļotāji no Latvijas nedomāja, ka mežonīgā dzīve džungļos ir dzīvnieku pārziņā. Viesi tur ir cilvēki, tādēļ visu cieņu - jārespektē džungļu likumi. Pieklājība, klusums, miers un nekāda dzīvnieku barošana!
Janas dzīvesvieta ceļojuma laikā bija glempingu ciematā «Wild Coast Tented Lodge», kur katram viesim no Latvijas tika ierādīta sava mājiņa.
Vienā no pieturas punktiem Jana iepazina džungļu dzīvi Jalas nacionālajā dabas parkā visā krāšņumā - mežacūkas šiverējās gar māju, pērtiķi lēkāja pa kokiem, ķirzakas un iguānas pastaigājās, bifeļi sauļojās pludmalē, un pat tika sastapta viena čūska, kas gan bija aizņemta savās darīšanās. «Šis ir labs piemērs, kā dzīvnieki sadzīvo ar cilvēkiem un otrādi. Protams, zināmā mērā ir jāievēro piesardzība, taču galvenokārt cilvēkam jāizturas ar cieņu pret dabas pasauli,» stāsta Jana un piebilst, ka leopards ir Šrilankas džungļu kulta dzīvnieks, jo no visas pasaules brauc cilvēki, lai ieraudzīto šo skaisto savvaļas kaķi.
«Mani pārsteidza, ka džungļos ir tik īsta dzīve. Cilvēkam ir jāintegrējas dzīvnieku pasaulē. Mēs esam viesi viņu pasaulē, tāpēc jābūt pateicīgiem, ka mums ir šī iespēja ielūkoties viņu ikdienā. Vietā, kur mēs dzīvojām, pastaigājās arī ziloņi. Sastapām arī čūsku, kas, par laimi, nebija indīga. Šrilankā ir četras indīgas čūsku sugas. Ja kāda no tām iekož, tad pusstundas laikā cilvēkam ir jāinjicē pretinde. Ja nesaņem šādu injekciju, tad sekas var būt bēdīgas.
Šrilankiešiem ir ticējums - ja rīta agrumā pirms saullēkta redzi šakāļus, tad tev uzsmaidīs laime. Tas bija vārdos neaprakstāms piedzīvojums, ka pāris dienas vari dzīvot dzīvnieku valstības epicentrā. Dzīvnieki ir jāciena un jārespektē. Vakaros, ja tūristi vēlas kaut kur pārvietoties, ir jāziņo pavadoņiem, jo staigāt vienatnē ir bīstami.
Šrilankā ir pārstāvētas vairākas ticības un konfesijas, starp tām ir hinduisms, musulmanisms un kristietība. Apmeklējām vienu no budistu tempļiem. Bijām arī vienā no senākajām Šrilankas baznīcām, kurā atrodas arī pasaulē vienas no vecākajām ērģelēm un Bībelēm, ko atveduši pirmie Anglijas ieceļotāji. Jo, kā mēs zinām, Šrilankas nosaukums līdz 1978. gadam bija Ceilona. Interneta enciklopēdijā «Vikipēdija» un visos citos informācijas avotos šī informācija ir atšķirīga, jo ir rakstīts, ka Ceilonu par Šrilanku pārdēvēja 1972. gadā,» zina stāstīt Jana Duļevska.
Saule, okeāns un tā gardās veltes
Vēl viena latviešu tūristu ciemošanās vieta bija Veligamas rags Šrilankas dienvidos. Te Jana un filmēšanas grupa izbaudīja atpūtu, apskatīja okeānu un tā pludmales, kā arī apmeklēja zivju tirgu. Ceļinieki tika lutināti ne tikai ar sauli un labvēlīgiem laikapstākļiem, bet arī vietējo ļaužu attieksmi un lielisku Šrilankas virtuvi.
Veligamā ir arī viena no pasaulē populārākajām un atzītākajām sērferu pludmalēm.
«Zivju tirgū katrai letei ir savs īpašnieks. Visa produkcija ir svaiga. Nekas nav saldēts. Man kā jūras produktu cienītājai tas bija kārtējais prieciņš, ko ļoti novērtēju.
Dzirdējām arī vēsturiskus stāstus, ka lielāko daļu šīs pilsētas pirms daudziem gadiem izpostīja cunami un, protams, karš. Tiesa, kopš tā laika pilsēta ir atkopusies. Te ir skaisti skati un ainavas. Netālu no Veligamas atrodas arī viena no senākajām pilsētām Galle. Apskatījām šīs pilsētas cietoksni.
Baudījām arī viņu gardos ēdienus. Okeāna produkti ir īpaši iecienīti Šrilankā un tiek pagatavoti ar gardākajām garšvielām. Es pat mācījos kopā ar vienu no atzītākajiem Šrilankas šefpavāriem gatavot viņu nacionālos ēdienus ar kariju. Starp citu, Šrilankas virtuve pasaulē ir atzīta par labāko. Man ļoti paveicās, ka tika pasniegti tieši mani iecienītākie augļi - papaija, ananasi un banāni, un es varēju tik baudīt un baudīt.
Ēdienus - vistu, garneles vai zivis pamatā gatavo ar īpašu maisījumu, kas sastāv no olīveļļas, sinepju sēklām, kanēļa standziņām, karija lapām un čili pipara. Ir ļoti daudzi un dažādi specifiski akcenti un knifiņi ēdienu pagatavošanā, ko man iemācīja pavārs. Ūdeni vispār nevar liet klāt ēdienam. Kad man jau likās, ka tur taču viss piedegs, pavārs teica: «Nē, ir normāli!»,» tā Jana.
Šrilanka nav Indija
«Viens no mūsu ceļojuma pavadoņiem teica, ka šrilankiešiem gēnu līmenī ir iekodēta laipnība, viesmīlība un draudzīgums. Tas tik tiešām tā arī ir, mēs to pilnībā izjutām. Viņi ļoti atšķiras no indiešiem, ar kuriem man arī bijušas pāris tikšanās, kaut gan neesmu bijusi Indijā. Bet šī starpība ir jūtama. Šrilankieši ļoti satraucas, ja viņus dēvē par indiešiem. Tad viņi mēdz teikt: «Nē! Nē! Mēs esam šrilankieši.» Vietējie iedzīvotāji nav uzbāzīgi, viņi izturas ar pietāti un sapratni. Man ir tikai vislabākās atmiņas un atsauksmes.
Apmeklējām sākumskolu, kur mazie šrilankieši apgūst zināšanas. Tā bija interesanta pieredze. Tur ir izveidoti atbalsta fondi, kas mazturīgo ģimeņu atvasēm nodrošina izglītību. Ko es vēl varu teikt par šrilankiešiem!? Man prieks, ka viņi ļoti labi prot runāt angļu valodā, tādējādi komunikācija izvērtās viegla un saprotama. Humora izjūta viņiem ir līdzīga kā mums latviešiem, jo visi mūsu joki tika uztverti un saprasti,» atklāj Jana Duļevska.
