Aktieris un režisors Intars Rešetins jau kādu laiku darbojas režijas lauciņā. Šobrīd viņš strādā pie seriāla «Terapeite bez grāda» režijas, ko jau drīzumā varēs vērot TV ekrānos. Sarunā ar »Vakara Ziņām« Rešetins atklāj, ka savu dzīvi lielā darba apjoma dēļ plāno gadu uz priekšu.
Jaunais režisora Intara Rešetina veidotais komēdijseriāls «Terapeite bez grāda» būs arī viņa debija kino lauciņā. Seriāls lietotnē «Shortcut» būs skatāms jau no 3. februāra, bet televīzijā sievietēm «STV Pirmā!» tas pirmizrādi piedzīvos 6. februārī pulksten 21.25. Galvenajās lomās redzēsiet iemīļotus aktierus: Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, Lauri Subatnieku, Akvelīnu Līvmani, Jurģi Spulenieku un Mariku Šmuksti. Seriālā piedalīsies arī Dita Lūriņa, Rēzija Kalniņa, Agnese Zeltiņa, Ģirts Krūmiņš, Mārtiņš Meiers un citi aktieri, kā arī sabiedrībā zināmas personības, tostarp Intars Busulis un Markus Riva.
- Jūs debitējat seriālu un kino lauciņā ar projektu «Terapeite bez grāda». Pastāstiet vairāk par jauno izaicinājumu.
- Manuprāt, tas ir loģisks solis. Jo katrs teātra režisors ir sapņojis par kino. Man ir tālejoši mērķi šajā lauciņā. Esmu pēc dabas diezgan ambiciozs. Ar savu darbu gribu parādīt, ka mēs Latvijā varam celt kvalitāti. Laiks rādīs, vai mums tas izdosies!? Bet ambīcijas ir. Gribu pateikt, ka Latvijā mēs varam radīt pasaules līmeņa projektus. Vismaz tuvoties tam, kā tas notiek kino bagātās valstīs.
- Kā aktieris iepriekš esat piedalījies veiksmīgos un TV skatītāju iecienītos seriālos. Vai šī pieredze lieti noder, arī veidojot savu televīzijas projektu?
- Protams, mans līdzšinējais aktiera mūžs ir bijis raibs un interesants. Esmu ļoti pateicīgs visiem režisoriem - gan veiksmīgiem, gan mazāk veiksmīgiem, kas ar mani ir strādājuši, jo no katra esmu kaut ko guvis. Tādējādi mani kritēriji un vērtības veidojušās, pateicoties personiskajai pieredzei. Jā, ir bijusi gan veiksme, gan arī neveiksmes. Bet man ir prieks, ka nozarē kaut kas notiek. Ja vien mēs spētu pa visiem celt to latiņu augstāk, visi būtu ieguvēji.
- Savā radošajā karjerā esat spēris arī apzinātu soli - aiziešanu no aktiera profesijas Dailes teātrī.
- Tas ir loģisks solis... mans ceļš un radoša cilvēka attīstība. Es neesmu ūnikums. Tādu piemēru pasaulē ir ļoti daudz - Kārlis Auškāps, Valdis Liepiņš, Romans Kozaks. Nosaucu gan visus trīs aizsaulē aizgājušos.
Neskatoties uz to, es meklēju savu ceļu. Cenšos pilnveidoties. Nodarboties ar lietām, ko es mīlu. Strādāt ar cilvēkiem, kurus mīlu. Tam ir jēga, saturs, dziļums un prieks. Tā es gūstu gandarījumu.
- Vai izvēle kļūt par režisoru bija sen lolots mērķis?
- Aktiera un režisora profesija tiešām ir kā brālis ar māsu. Vienas ģimenes lieta, blakusprofesija. Protams, es pats esmu aktieris. Tādēļ gan kadrā, gan uz skatuves dēļiem aktieris man vienmēr būs un ir vissvarīgākais. Es varu piekāpties kaut kādām režijas lietām. Sākot nodarboties ar režiju, piefiksēju, ka esmu stipri ātrāk sācis sirmot. Tā ir atbildības nasta. Savam darbam tiešām pieeju ar sirdi. Cenšos rūpēties par to, lai konkrētajā teātrī, kurā strādāju, būtu veiksme. Lai aktieriem būtu labas lomas un skatītājiem patiktu. Lai pats gūtu gandarījumu. Tā tiešām ir milzu atbildība.
- Vai jūs atkal varētu kaut kad ieraudzīt aktiera ampluā?
- Jā. No aktiera profesijas pavisam neesmu atvadījies. Tā ka mani joprojām uzrunā režisori un aicina dažādos projektos. Šobrīd, darbojoties režijas lauciņā, plānoju savu dzīvi gadu un pusotru uz priekšu. Man šobrīd tik tiešām ir daudz projektu, ka esmu spiests daudzkārt atteikt, jo man jau šis tas ir saplānots. Bet, ja vasarā nefilmēšu savu oriģinālseriālu, man būs iespēja pašam filmēties. Kino tie ir satikšanās svētki. Tā kā aktieris Jurģis Spulenieks teica: «Filmēšanas laukumā satiekas aktieri no visiem kolektīviem.» Katrs aktieris priecājas, ka ir iespēja pafilmēties.
- Lietām pieejat vīrišķīgi atbildīgi. Vispirms padarāt vienu lietu un tikai pēc tam ķeraties pie jauniem projektiem.
- Tā tam vajadzētu būt, jo viduvējību ir ļoti daudz. Šis uzstādījums ir pašam pret sevi, ka es nevaru nodot savas vērtības un kritērijus. Ir jādomā par visiem cilvēkiem, kurus esmu uzaicinājis strādāt komandā, par kvalitāti un kritērijiem. Par to, lai arī komandas cilvēki gūtu gandarījumu no tā, ka viņi piedalās. Es laikam esmu tā audzināts, par ko jāsaka paldies vecākiem.
