Aktieris Andris Bērziņš un viņa sieva māksliniece Inese Gūtmane savas ceturtās kāzu jubilejas un septiņu kopdzīves gadu svētku dienā uzdāvinājuši sev vairākus jaukus mirkļus. Viens no tiem ir grāmatas par Andri Bērziņu izdošana, kas jau drīzumā nonāks grāmatu veikalu plauktos, un otrs pārsteigums ir abu dzīvesvietas remonts.
Mīlēt otru ar visiem viņa niķiem un stiķiem
Vaicājot, kā tad pārim izdodas sadzīvot tik lielā saticībā un mīlestībā, Andris Bērziņš sarunā ar »Vakara Ziņām« stāsta: «Mūsu attiecību galvenais noslēpums, ka tās ir izturējušas jau vairāk nekā 30 gadu pārbaudi. Par mūsu attiecībām var teikt, ka tās ir kā rūdīts tērauds, jo kas tik viss nav bijis jāiztur! Negribu atgriezties pie visa tā sāpīgā, kas bija mūsu kopdzīves sākumā 2012. gadā. Es runāju par manas bijušās laulības šķiršanu un meliem, un melno, ko no iepriekšējās ģimenes saņēmu, bet kāds ir teicis, ka šķiroties parādās cilvēka īstā daba.
2012. gadā biju izmests no teātra pēc incidenta, pēc manas 60. dzimšanas dienas, kad no savas bijušās kundzes iedzēru ko līdzīgu klofelīnam, kad man sirds gandrīz apstājās. Tas viss ir atstājis iespaidu uz manu veselību un fizisko stāvokli. Kā visi zina, man bija diezgan liela ierāvēja reputācija, kas arī bija taisnība. Pēc bijušās laulības šķiršanas esmu pliks kā baznīcas žurka un ar veselības problēmām. Tāpēc nešaubīgi varu teikt, ka Inesīte mani mīl un mīlētu gan pliku, slimu un nabagu.
Tādēļ vīriešiem iesaku pirms precēšanās līgavām paziņot, ka ir bankrots un veselība arī klibo. Tad var pavērot, kas notiks, jo es redzu apkārt, ka daudzas laulības turas uz materiālisma pamata. Jūs teiksiet, kāpēc tās izjūk!? Tāpēc, ka nauda beidzas.
Galvenais ir mīlēt otru ar visiem viņa niķiem un stiķiem. Ir ļoti skaists Jāņa Petera dzejolis par mīlestību, ko lasu savās programmās. Man ir ļoti svarīgi, ka Inesīte mani daudz slavē, saka, ka es esmu pats labākais aktieris Eiropā, jo varu nospēlēt milzīgu amplitūdu - no komēdijas līdz drāmai un traģēdijai. Liels ir viņas nopelns, ka tagad varu spēlēt savās koncertprogrammās bez liela kolektīva. Jāteic milzīgs paldies par to, ka mana skaistā koncerttūre ar Raimondu Paulu arī ir Ineses nopelns, jo Maestro man uzticas. Maestro redzēja manu Ineses veidoto programmu, kas iedvesmoja viņu radīt gan jauno ierakstu albumu, gan mūsu kopīgo koncerttūri. Inese, tāpat kā iepriekšējai programmai, arī šai izvēlējās Raiņa, Šekspīra un Ziedoņa dzeju. Tāpat viņa izvēlējās skatuvei lillā tonalitāti, un viņas sapnis par manu uzstāšanos Rundāles pils Baltajā zālē, arī Dzintaru koncertzālē piepildījās, arī to viņa realizēja. Viņa vienīgā nešaubījās, ka es varu ar Maestro divatā iznākt uz Dzintaru koncertzāles skatuves un parādīt skatītājiem, kā viņa saka, meistarklasi. Mēs to arī izdarījām, un tas bija fantastiski, jo varēja dzirdēt katru Maestro pieskārienu taustiņiem, izcilo pianista prasmi un dzeju, kura skanēja milzīgā klusumā un aizgāja līdz skatītājam. Tā sajūta un enerģija, kas tur valdīja, ir man vislielākā dāvana! Tas, cik daudz laba Maestro ir darījis, nav samaksājams, lai viņam laba veselība un ilgs mūžs!
Vīrietim ļoti svarīgs ir darbs un tas, ka viņu ciena un novērtē. Tāpat ļoti būtiski, ka mājās valda mīļums, siltums, mājīgums, uzticība un godīgums. Es varu teikt, ka man ir ļoti paveicies, jo tagad man tas viss ir. Ar Inesīti viens otru mīlam un savā «vecīšu» vecumā nekautrēdamies staigājam, rociņās sadevušies.»
100 patiesie stāsti teātrī un kino
Jau pavisam drīz grāmatu veikalu plauktos nonāks grāmata par Andri Bērziņu. Aktiera sieva Inese apkopojusi visas Andra Bērziņa lomas teātrī un kino, nerunājot vēl par visiem citiem projektiem, kuros viņš piedalījies. Tādēļ tagad ikvienam aktiera talanta cienītājam būs iespēja kavēties atmiņās un uzzināt daudz jauna par tautā mīlēto aktieri. «Grāmatā ir daudz smieklīgu un jocīgu stāstiņu no teātra un filmēšanas aizkulisēm par 100 lomām, kas nospēlētas manos 50 darba gados, kas iet secībā pa desmitgadēm - 70., 80. un 90. gadi, arī gadi pēc 2000. gada. Turklāt viss ir ilustrēts ar fotogrāfijām. Esmu strādājis visu mūžu, un loma, vai tā ir liela vai maza epizode, tāpat paņem tevi visu un tavu laiku. Nekad neesmu mācējis halturēt, jebkurš mans darbs ir sirds darbs!
Esam šo grāmatu veidojuši tā, lai lasītājam rastos izrādes vai filmas garša, lai būtu interesanti. Par tās tapšanu gribu pateikt lielu paldies sieviņai, kā arī burvīgajai Sandrai Landorfai un Sandim Mohovikovam, protams, arī lomām un liktenim,» nelielu ieskatu grāmatas saturā sniedz aktieris.
Tautā mīlēts, bet bez apbalvojumiem
«Man nav neviena apbalvojuma vai novērtējuma no valdības vai kritiķu puses, tikai - ka esmu dzērājs, kurš norauj izrādes un neko nevar... Kas tā runā, tas ir uz šo cilvēku sirdsapziņas. Teātros ir krīze, tiek samazinātas zāles, jo cilvēki nenāk, bet nenāk tāpēc, ka daudz kas tiek vienkārši atspēlēts, bet cilvēkiem tagad ir grūti un viņiem vajag dvēseles barību, gaismu, lai var ieslēgt lampiņu sevī, un smieklu terapiju, ar kuru var dziedināt miesu. Tas, kas notiek Dailes teātrī, man nav nekāds pārsteigums, jo no teātra tika padzīts pat tā rādītājs Eduards Smiļģis, jau vēlāk vesela plejāde - Vija Artmane, Eduards Pāvuls, norakts režisors Arnolds Liniņš, un es ar tā skaisti aizgāju caur stikla durvīm...
Režisors Džilis ir radījis lielās monumentālās izrādes, piemēram, «Marija Sjuarte», komēdijas «Ja mana sieva uzzinās» un daudzas citas. Viņš ir nenoliedzami varošs un ļoti talantīgs, man žēl, ka viņam jābeidz kā Smiļģim, kuru izdzen un izmet no teātra. Tur vajadzētu mainīt attieksmi pret savas tautas lielajiem! Kāpēc Nacionālais teātris vienmēr izturas pret savējiem ar cieņu un godu par darbu, ko tie cilvēki teātrim ir atdevuši, bet mūsējos pat no teātra neizvada, piedodiet, bet izmet, un sveiki, tu vairs tur neesi nekas,» par savu un citu radošu ļaužu mūžu aizdomājas Andris Bērziņš.
