Tautā mīlētais aktieris Rūdolfs Plēpis (68) šobrīd ir nozudis no starmešu gaismām. Viņš dzīvo savā vienistabas dzīvoklī Rīgas klusajā centrā, kur jūgendstila ēkās iekārtojušās dažādu valstu vēstniecības, audzina mazmeitu un filmējas epizodiskās lomās. Tiesa gan, uz norunāto tikšanos ar »Vakara Ziņām« Plēpis sev ierastajā manierē tā arī neatnāk, bet, vēlāk sazvanīts, viņš pastāsta, kā dzīvo un ar ko nodarbojas, kā arī atzīstas, ka nav apmeklējis sava drauga un kolēģa Jāņa Reiņa kapa vietu.
- Kur esat pazudis, vai vadāt mierpilnu pensionāra ikdienu?
- Lielākoties pavadu laiku ar meitas Viktorijas meitu, savu mazmeitiņu Mariju Grietu, kurai drīz paliks 12 gadi. Cenšos būt gādīgs vectētiņš. Man arī ir mazdēls Ernests (15), bet viņš ar vecāko meitu Astru un savu tēti dzīvo Lielbritānijā, Edinburgā. Tā kā mana jaunākā meita Viktorija dzīvo Rīgā, viņu man izdodas satikt biežāk.
- Kā tiekat galā ar negācijām presē, kas veltītas jūsu dzīvesveidam?
- Ļoti, ļoti vienkārši. Man iemācīja vienkārši neko neņemt galvā. Cilvēki ir dažādi. Nesodi, un tu netiksi sodīts, kas ir ļoti labs teiciens no Bībeles. Ļaunu prātu neturu! Kā tad turēsi ļaunu prātu uz cilvēkiem, kas, kā saka, mazliet ir atpalikuši. Reiz vienam cilvēkam, kas mani intervēja, jautāju: «Vai tu zini, kas ir tolerance?» Viņš palika mēms un nezināja, ko atbildēt.
- Kas šobrīd ir jūsu draugu lokā?
- Man ir daudz draugu. Ieeju Latvijas Radio ēkā un pirmais cilvēks, ko satieku, ir Raimonds Pauls. Viņam ir ļoti laba humora izjūta, jo viņš uzreiz sāk man stāstīt anekdoti. Tāpat mani slavenie draugi ir arī aktieri - Uldis Dumpis un Ģirts Jakovļevs, kas ir kolosāli cilvēki. Viņi ir mani draugi, ar kuriem kopā esmu dzīvojis vienā teātra grimētavā. Tie ir cilvēki ar lielo burtu, uz kuriem var paļauties. Regulāri nesanāk viņus satikt, bet, kad tiekamies, vienmēr priecājamies, ka esam vēl dzīvi, un sirsnīgi aprunājamies. Protams, ka sazvanāmies. Viņi arī mēdz atnākt pie manis ciemos.
- Vai uzturat draudzīgas attiecības arī ar citiem Nacionālā teātra kolēģiem?
- Pēdējo reizi Nacionālajā teātrī biju uz izrādi «Uguns un nakts». Biju ļoti izbrīnīts. Es neesmu kritiķis. Bet katrā gadījumā biju pārsteigts, ka kaut ko tādu var izdomāt. Diemžēl biju pārsteigts sliktā nozīmē. Kontaktus ar teātri vairs neuzturu. Jāsaka tā, ka man nav nekādas nostalģijas. Ir aktieri, kuriem ir nostalģija. Viņi raud, ka nav teātrī un uz skatuves. Es mierīgi eju garām teātrim. Man nav nekāda rūgtuma, kas bijis, bijis. Un atpakaļ, kā teicis rakstnieks Jānis Poruks, vairs nenāk
- Vai joprojām saņemat piedāvājumus spēlēt izrādēs vai TV projektos?
- Piedāvājumus filmēties esmu saņēmis pat no Krievijas. Man, protams, nav galvenās lomas, filmējos atsevišķās epizodēs. Pēdējā epizode tika filmēta tepat Rīgā, Brīvdabas muzejā. Katrā gadījumā patīkami. Finansiāli gan samaksa ir minimāla. Visi uzreiz domā, ka, ja filmējies Krievijas TV projektā, tad ir liela samaksa. Samaksa ir tīri simboliska, bet ir patīkami, ka mani aicina, zvana no dažādiem medijiem un piedāvā filmēties epizodēs. Par Latvijas TV projektiem runājot, lai jaunie cīnās! Tiesa, daudzus no jaunajiem aktieriem es nemaz nezinu. Varu pateikt tikai to, ka Marija Bērziņa un Dita Lūriņa-Egliena ir ģeniālas un fantastiskas aktrises. Lai Dieviņš dod viņām spēku izturēt to slodzi!
- Kā pieminat savu aizgājušo draugu un aktieri Jāni Reini? Vai esat nolicis ziedus uz viņa kapavietas? Uzturat kontaktus ar drauga tuviniekiem?
- Es viņu pieminu tikai atmiņās ar labu vārdu. Uz viņa kapavietu neesmu bijis un neesmu nolicis arī ziedus. Vai vispār tas ir vajadzīgs? Galvenais, ka tu cilvēku atceries un piemini. Fiziskā staigāšana uz kapsētu nav vajadzīga. Kad bija atvadas no Jāņa, biju aizgājis uz Rīgas krematoriju. Ārprāts, kā mani tur nolādēja, ka es esmu slepkava. Es tik noteicu, ka kaķa lāsti debesīs nekāpj. Visi joprojām domā, ka es Jāni esmu nobeidzis. Bet es esmu vienīgais, pie kura Jānis atnāca. Toreiz viņš atnāca un teica: «Rūdi, man vairs nav ar ko runāt.» Tad mēs arī piedzērāmies, runājām un smējāmies visu nakti. Es tak nezināju, ka Jānim bija tik briesmīgs asinsspiediens, kas arī bija nāves cēlonis, ko atzina arī ātrās palīdzības mediķi. Man nav arī nekādu attiecību ar viņa tuviniekiem. Pat nezinu viņa radiniekus. Vienīgais, ko es zinu, ir viņa bijusī sieva un aktrise Lāsma Kugrēna. Nekādus kontaktus neuzturu ar viņu, un arī nevajag.
-Vai ir kaut kas, ko jūs būtu darījis citādi savas profesionālās karjeras ziedu laikā?
Pilnu interviju lasiet žurnālā "Vakara ziņas", www.vz.lv
