Aizvadītajā nedēļā Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas jaunajā A korpusā norisinājās labdarības fonda «Rozā vilciens» izstādes atklāšana, kurā tika prezentēti seši drosmīgi foto stāsti par spēcīgām sievietēm, kas nepadevās, uzzinot diagnozi par krūts vēzi. Mēs šoreiz atspoguļojam trīs dāmu pieredzi un viņu ārstniecības metodes.
Zinta Uskale bija šokā un plānoja sastādīt testamentu
Ja mūsdienās šo diagnozi izdodas atklāt agrīnā stadijā, tad vēzi ir iespējams izārstēt.
Labdarības fonda «Rozā vilciens» valdes locekle Zinta Uskale vērsās pie psihologa, lai uzveiktu smago slimību: «Pirms pieciem gadiem Stradiņa slimnīcā man noteica diagnozi - krūts vēzis, un dzīve tobrīd izmainījās par 360 grādiem. Tajā brīdī, kad uzzini diagnozi, tu domā, ka viss ir cauri. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka man jāraksta testaments, jo viss ir beidzies.
Turpat Stradiņos arī uzsāku ārstēšanos. Man bija jāiziet ķīmijas terapijas kurss. Joprojām arī turpinu dzert zāles. Šobrīd man ir hormonu terapija. Esmu gandrīz ārstēšanās beigu posmā.
Ja mūsdienās šo diagnozi izdodas atklāt agrīnā stadijā, tad vēzi ir iespējams izārstēt. Tādēļ labdarības fonds «Rozā vilciens», kurā arī es darbojos, aicina sievietes nebaidīties iet pie ārstiem un pārbaudīties, jo agrāk šī slimība tiek atklāta, jo labāk. Protams, ārstēšanās nav viegla un arī ķīmijterapijai ir savas blaknes. Mūsdienu medicīnā ir sasniegts liels progress vēža ārstniecībā, līdz ar to vairs nav tik smagi, kā bija agrāk. Blaknes, protams, ir nepatīkamas, jo ļoti daudzām sievietēm noiet mati un ar šo faktu ir jāsadzīvo. Šādos smagos brīžos ļoti svarīgs ir psiholoģisks atbalsts, līdz ar to «Rozā vilciens» apmaksā psihologa vai psihoterapeita konsultācijas sievietēm ar krūts vēža diagnozi. Latvijas sievietes, protams, ir ļoti stipras, un domājam, ka pašas tiksim ar visu galā, bet vēzis nav ikdienas standarta situācija. Tāpēc ļoti svarīgi, ka ir šāda veida psiholoģiska palīdzība, jo arī tuviniekiem ir grūti. Arī ģimenei, bērniem, vīram un radiniekiem ir bail. Viņiem ne vienmēr ir visas atbildes uz jautājumiem. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi, ka ir speciālisti, ar kuriem var izrunāties par šīm lietām.
Kad man atklāja šo diagnozi, šādas labdarības organizācijas «Rozā vilciens» vēl nebija. Ejot cauri ārstēšanās procesam, man tiešām pietrūka psiholoģiskā atbalsta. Tobrīd man bija izteikts bezmiegs, un liekas, ka aptuveni pusgadu es negulēju. Domāju - tas tāpēc, ka zemapziņā bija satraukums par nākotni - kā būs tālāk? Tāpēc es arī pati nonācu pie psihologa. Uzreiz jau negāju, jo domāju, kādēļ iet runāt ar svešiem cilvēkiem. Faktiski operācijas gadadienā man bija tāds sabrukums, ka nespēju pat aiziet uz darbu, raudāju. Un sapratu, ka vajag ar kādu aprunāties. Ģimenei arī bija šoks, jo viņiem pirmā doma bija: «Vai viņa dzīvos vai mirs?» Tāpēc ģimenēm ir nepieciešams atbalsts. Protams, ir ļoti svarīgi, ka ģimene atbalsta un par to runā. Man ir divi brāļi, mamma, māsa, daudzi draugi un tuvinieki. Es teiktu, ka man tā atbalsta grupa ir ļoti plaša. Ir svarīgi par to runāt, lai cilvēkiem nebūtu jāslēpjas. Tad, kad gāju uz ķīmijterapiju, satiku arī sievietes, kuras par savu slimību nebija pateikušas darba devējam, jo baidījās, ka zaudēs darbu.
Protams, ikdienā, kad sieviete ar šādu diagnozi ārstējas, viņai ir vairāk sevi jāsaudzē, jo terapijas ir smagas un tas nozīmē, ka cilvēks ātrāk nogurst. Es turpināju iet uz darbu, jo man bija ļoti atbalstošs darba devējs - Rīgas Starptautiskās skolas bērnudārzs. Pēc ķīmijterapijas varēju atpūsties kopā ar mazajiem, kad viņi gāja diendusā. Mans darba devējs aicināja strādāt, lai nesēžu mājās viena, domājot, cik man ir smagi. Slimības laikā svarīgi ir ikdienā nebūt vienai, bet gan saskarsmē ar citiem cilvēkiem.»
Pēc tam, kad Zinta Uskale bija izgājusi ķīmijterapijas kursu, viņai radās ideja par «Rozā vilciena» dibināšanu, lai psiholoģiski atbalstītu citas sievietes. Kā viņa stāsta, onkoloģija saistībā ar krūts vēzi ir apmaksāta un arī Stradiņa slimnīcas medicīnas personās ir profesionāls un brīnišķīgs. Tomēr valsts nenodrošina psihologa un psihoterapeita atbalstu, kas arī ir ļoti nepieciešams šādos brīžos, jo nekad nevar zināt, kad pacientei uznāks baiļu vai satraukuma lēkmes.
Pilnu rakstu lasiet žurnālā "Vakara ziņas", www.vz.lv
