Senos laikos nāvi cienīja un nomirušos apraudāja, bet pašu nomiršanas faktu uztvēra stoiciski, jo – bez nāves nav dzīvības. Tie, kas juta aiziešanu tuvojamies, mierīgi un cienīgi tai gatavojās, bet palicēji rūpējās par to, lai dvēselei viegls ceļš un nomirušais nenāktu atpakaļ tad, kad nav vēlams.
Mūsdienās psihologi diskutē par bailēm no nāves, par nāves pieņemšanu, savukārt kādreiz senču dzīvesziņā nāve bija ikvienam pašsaprotams fakts, turklāt, gluži kā piedzimšana un tautās iešana, viens no svarīgākajiem notikumiem cilvēka dzīvē. Nāve bija dabiska un neapstrīdama norise, pāreja no šīs dzīves, šīs pasaules uz citu dzīvi viņsaulē. Lai arī palicējos, protams, valdīja žēlums, īpaši, ja kāds nelaikā aizgājis, nāvei lielā mērā trūka traģisma nokrāsas un nereti mēdza lietot arī mūslaikos neierastu vārdu salikumu «bēru svinēšana». Seno laiku bēru norisēm vērojamas raksturīgas mūža godu pazīmes – dzimtas sapulcēšanās, mielasts, dziedāšana un dejošana. Turklāt aktīvs (ja tā var teikt) līdzdalībnieks bija arī mirušais, nu jau netveramā (veļa) veidolā – tās taču viņa mūža pēdējās svinības, kur aizgājējs ir goda viesis. Vēl dažos 17. gadsimta latviešu bēru aprakstos ir ziņas, ka mirušā augums, goda drānās tērpts, apsēdināts krēslā, lai varētu pienācīgi piedalīties godos – ar viņu sarunājās, piedāvāja ēdienu un dzērienu.
Kas šķirstu nesīs un alu brūvēs?
Protams, cilvēku nezināmais vienmēr ir biedējis, tā sakot – labāk zināms ļaunums nekā nezināms labums, tāpēc dainās var atrast norādes, ka ļaudis mēģinājuši «atrunāties» no miršanas un ar dažādām darbībām mēģināja aiziešanas brīdi novilcināt. Tomēr bija skaidrs, ka agri vai vēlu tas brīdis pienāks, tāpēc ikviens pēc iespējas tam jau laikus gatavojās. Jaunākos laikos klētsaugšā tika nolikts šķirsts, kas, kā jau praktiskajam latvietim pienākas, bez īpašiem aizspriedumiem tika izmantots tīri pragmatiskiem nolūkiem, tajā glabājot dažādas mantas vai, piemēram, ābolus. Savlaicīga gatavošanās vēl šodien novērojama pie veciem ļaudīm, kas atliek naudiņu bērēm un dod rīkojumus par mirstamām drānām, kā arī dažādus citus sīkus norādījumus, piemēram, kuri vīriešu kārtas radi nesīs zārku, bet kurus ne tuvumā nedrīkst laist. Šīs ir atskaņas no seniem laikiem, gluži tāpat kā daudzas citas apbedīšanas paražas, kas ir ļoti arhaiskas.
Kad cilvēks juta – aiziešanas brīdis tuvojas, viņš deva rīkojumus gan par īpašuma pārdali, gan par apbedīšanas norisi, ieskaitot to, cik alus jābrūvē un kādi viesi lūdzami. Ja bija iespējams, aizgājējs laikus sakārtojās, nomazgājās, nomainīja apģērbu, lai būtu pilnīgi gatavs un mierīgs svarīgajā brīdī. Bija arī kāda paraža, kas mūslaikos liekas diezgan barbariska, – kad mirējs jau bija tuvu galam, viņu guldīja zemē uz gariem salmiem, zirnājiem vai ragavām. Tas pamatojams ar senu rituālu prasību pēc «iegulētām cisām» – vēlāk tās sadedzināja, tādējādi dodot līdzi veļu valstī. Šur tur tā mēdza darīt līdz pat 19. gadsimtam.
Mirējam līdzi simboliskā veidā – sadauzot un sadedzinot – deva visu, kas viņam varētu būt vajadzīgs, taču tajā pašā laikā pielūkojot, lai viņš nepaķer līdzi kaut ko lieku. Galu galā tolaik katra lieta, katrs priekšmets, arī katrs pārtikas produkts bija visai liela vērtība. No tā arī, šķiet, cēlusies paraža mirušajam aizspiest acis, kā arī iznest vai apklāt visas iespējamās lietas no mirēja istabas – lai viņš ko neiekārotu paņemt līdzi. Tāpat ļoti daudz ticējumu saistīti ar to, kuram nākamajam jāmirst – un nākamais, protams, negribēja būt neviens. Varētu teikt, ka šajā jautājumā bija jāievēro smalks līdzsvars – lai palicējiem nav kaitējuma un lai mirušais neapvainojas un nenāk atpakaļ nelaikā. Līdz pat šim laikam saglabājusies paraža kapā dot līdzi aizgājējam īpaši tuvas un mīļas lietas.
Baltas goda drānas
Kad cilvēks bija nomiris, viņa augumu nodeva Zemes mātei, rīkojot pēdējos mūža godus – bedības. Aizgājēja dvēselei vietas šeit vairs nebija, un, lai tai nerastos grūtības pāriet uz citu pasauli vai arī lai tā nekavētos pusceļā, palicējiem bija jāveic visi vajadzīgie rituāli. Bēru rituāli bija strikti noteikti, un tos pēc iespējas centās ievērot maksimāli precīzi – galvenokārt tādēļ, lai mirušais iet savu ceļu, nenāk nelaikā un nevietā traucēt dzīvos un lai nepaķer arī kādu līdzi. Visai raksturīgs ir daudzviet izplatīts ticējums: «Kas zināmo kārtību bēru rīkošanā un svinēšanā pārkāpj, tam allaž gadās kāda liksta vai lopos, vai pie cilvēkiem.»
Bedības parasti ilga apmēram trīs dienas, ietverot vāķēšanu, bedīšanu, pēdu izmīšanu. Tikko mirējs beidza elpot, tika atvērtas durvis un logi, lai dvēsele netraucēti varētu pamest ķermeni jeb augumu. Vāķēšana notika pirms bedīšanas – sanākušie piederīgie un kaimiņi, paziņas pieminēja mirušo, atcerējās viņa dzīves gaitas. Uz to ieradās visi, baidoties no aizgājēja dusmām, bet tie, kas bēru godā kādu iemeslu dēļ nevarēja piedalīties, nosūtīja savu tiesu ciema kukulim, lai aizgājējs neturētu ļaunu prātu. Reizēm vāķēšanu vadīja kāds īpašs cilvēks – vīkšējs; acīm redzami priekštecis tagadējiem izvadītājiem. Jāpiebilst, ka arī bedības, gluži kā krustabas un vedības, bija īpaši godi, kurā tērpa goda drānas. Mirušo tērpa baltā; melnā krāsa nav raksturīga bēru, sēru krāsa, tā ieviesusies salīdzinoši nesen. Atšķirībā no dažām citām tautām mūspusē nav cieņā skaļas un ilgas žēlabas, jo valdīja uzskats, ka pārāk liels troksnis traucē dvēselei mierīgi aiziet savu ceļu. Turklāt palicēji savā ziņā sevi mierināja ar lietu noteikto kārtību. Toties, vedot mironi uz kapsētu, gan pavadītāji mēdza skaļi trokšņot – lai aizdzītu nevēlamus garus.
Ēda, dzēra, dancoja
Mirušo no mājas uz kapsētu veda priekšpusdienā, jo tad esot vaļā veļu vārti. Izvadīšana notika pēc iespējas grezni, ņemot vērā visas aizgājēja vēlmes. Zemes māte (arī – Veļu māte, arī – Māra) tika lūgta pieņemt un glabāt mirēja augumu. Veļu mātei deva ziedojumu, parasti – medus podiņu. Pēc apbedīšanas pa ceļam uz mājām bērinieki nocirta eglīti vai paegli. Kapsētas braucējiem mājās ierodoties, palicēja vaicāja pēc mirušā, bet viņa vietā pārvesta eglīte. Arī šī paraža šur tur vēl bija saglabājusies pat 20. gadsimta sākumā. Ar pārvestajiem priežu vai egļu zariem bedītāji pēra mājās sagaidītājus, sakot: «Nemirstiet, nemirstiet, nav vairs vietas kapsētā!» Veciem ļaudīm gan mēdza teikt arī otrādi…
Mūsu tautā ēšana kapsētā bērēs nav izplatīta (lai gan reizēm atdzimst, nelielu cienastu pasniedzot bēru viesiem turpat pie kapličas), tomēr vienubrīd salīdzinoši nesenos laikos bija paraža ņemt uz kapiem maizi un degvīnu – dzērienu iztukšoja pie vārtiem, traukus sasitot, bet maizi deva nabagiem un pavadītājiem. Bēru mielastu, gluži kā kāzu mielastu, rīkoja mājinieki, bet katrs ciemiņš arī noteikti kaut ko atveda. Bērēs tika arī dancots; tam bija īpaša nozīme, ja nomiris jauns, neprecējies cilvēks. Tad pirmajā dienā svinēja nenotikušās kāzas un pēc tam tikai bēres. Saglabājušās ziņas pat par īpašām bedību rotaļām. Bedību goda laikā vai pēc tam notika pēdu izmīšana, kad izstaigāja aizgājēja ceļus viņa sētā, tādējādi mierinot palicējus. Nu, un tad jau arī sākās praktiskā puse – mantas dalīšana.
Kopīgās kapsētas – piespiedu jaunievedums
Vecajos laikos kapsētu nebija. Aizgājušie tuvinieki tepat vien mita – kapu kalniņā netālu no savas sētas, savā mūža mājā. Var teikt, ka mirušais piederīgais joprojām palika savas saimes loceklis, tikai netveramākā veidā. Ir daudz tautas dziesmu un pasaku par to, kā sērdienīte iet velēnu kalniņā prasīt padomu mirušajai mātei. Savukārt senie kurši mirušos sadedzināja. Vēl 15. gadsimtā ceļotājs de Lannua rakstīja, ka kurši savus mirušos dedzina tuvākā mežā vai birzī, ticot, ka ar dūmiem dvēsele tiek debesīs. Saglabājusies daina, kurā Dievam lūdz mazu zemes gabaliņu: «Asi vien garumā, Olektiņu platumā», tas ir, sārta vietas lielumā. Kapsētas tika veidotas vēlāk, ienācēju kristiešu spiediena rezultātā, kuriem jau bija paraža mirušos glabāt svētītā zemē pie baznīcām. Tiesa, latvieši vēl pat līdz 19. gadsimtam mēdza dot priekšroku senajiem rituāliem un kapu vietām, lai gan par to draudēja bargi sodi, tāpēc mirušos nereti apglabāja slepeni. Ja tas kļuva zināms, miroņus lika izrakt un pārapbedīja kapsētās, bet «vainīgie» apbedītāji tika sodīti.
Ar mirušo zemes spēku pret kaitēm
Līdz ar zināmā mērā piespiedu izmaiņām apbedīšanas procesā, protams, radās vesela rinda jaunu ticējumu un paražu, kas saistīti tieši ar kapiem, ar kapsētām. Te cieši savijās ienācēju un vietējās senās paražas.
Kapsētu uzskatīja par veļu valsti, mirušo «koptelpu», kurā valda savi strikti likumi, kas jāievēro. Vienība – gars, dvēsele, miesa («animus, anima, corpus») – ir arī latviešu ticējumos. Dvēsele ir dzīvības spēks, kas atstāj ķermeni, cilvēkam mirstot, un aiziet no tā, bet garam vēl ir iespēja darboties un cilvēka izskatā staigāt apkārt vismaz līdz mirušā apbedīšanai. Šo staigātāju sauc par mironi vai garu. Gari mēdza rādīties arī jau pēc apbedīšanas, lai gan viņu miteklis saistīts ar miesas atdusas vietu. Godīga cilvēka gars turpat arī paliek, tikai zināmos brīžos iznākot no kapa, savukārt ļauno vai nelaikā nomaitāto ļaužu gari mēdz klaiņot apkārt un darīt nejaucības, tos tad nu dēvē par spokiem, vadātājiem, ķēmiem, māņiem, lietuvēniem u. c. No kapiem ņemt neko nedrīkst, citādi miroņi nāk atprasīt; ja ņem, jāatstāj kāds ziedojums. Kapi kā mirušo mājvieta ir neaizskarami. Piemēram, daudzi ticējumi brīdina par gulēšanu kapos. Tiesa, ar īpašiem izņēmumiem – uz kapiem jāiet dienvidū gulēt, ja ir drudzis – acīmredzot tā bija senlaiku ārstēšana ar šoka terapiju… Kā zināms, pusnakts un pusdiena ir mirušo stundas.
Kapi vispār pazīstami tautas medicīnā, acīmredzot saistot tos ar zemes spēku, ar vietu, kas ir sakrāla, tiešā veidā savienota ar pazemi. Piemēram, grūtniecēm nav brīv pa kapiem staigāt un it īpaši tiem kāpt pāri, toties kapos iesaka aprakt pirmo bērnam izkritušo zobu, lai zobi nesāp. Tautas medicīnā daudz tika lietoti arī miroņa kauli, kurus gan bija ieteicams pēc tam aiznest atpakaļ.
Mielasts senču dvēselēm
Vienreiz gadā mirušo garus gan pat īpaši aicināja ciemos – veļu laikā jeb dievainēs, zemlikās. Nav gan nemaz tik viennozīmīgi, ka veļi ir visu mirušo gari; nav skaidru norādījumu, ka dvēsele visādā ziņā kļūst par veli vai ka visi veļi cēlušies no dvēselēm. Šur tur manāmas iezīmes, ka par veļiem jeb vecajiem dēvēja arī pavisam citus zemes garus, ko ēdināja līdz ar senču dvēselēm.
Tomēr, lai nu kā, līdz pat mūsdienām laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem tiek dēvēts par veļu laiku, kluso laiku. Arī senos laikos bija spēkā dažādi norādījumi – cilvēki vairāk uzturējās mājās, stāstīja pasakas, nostāstus, atmiņas. Šajā laikā nevērpa, netirgojās, nekala un skaļi netrokšņoja, līksmību atstājot sekojošajam ķekatu periodam. Veļu mielošanas tradīcijas ir ļoti dažādas, tomēr it visur, veļus gaidot, tika īpaši rūpīgi slaucītas un tīrītas istabas, lai gari nepaklūp. Vēl viens būtisks mielasta nosacījums – likt galdā tikai to, kas pašu audzēts un sarūpēts; neko aizņemties mielastam nedrīkst. Paši varēja ēst tikai tad, kad veļi bija pamielojušies; īpaši priecīgi visi bija, ja redzēja – ēdiens nobaudīts, jo tas nodrošināja senču labvēlību.
Interesanti, ka arī šajos rituālos tika ievērots princips – visam savs laiks. Pēc mielošanās, veļu laika beigās, senču garus lūdza aiziet, turklāt lūdza visai nepārprotami – ar dziesmām, plaukšķināšanu, trokšņiem; ar slotām slaucīja un ar krāsns kruķi izbakstīja pakšus un pagultes, bet pie logiem sēja skalus, lai gari redz, kur jāiet. Ja veļi netika pareizi aizvadīti, tie palika turpat, baidot ļaudis ar dažādām skaņām un darot visādus citādus nedarbus. Tātad, ja pēc veļu laika dzirdat kādu stūrī klaudzināmies – nebaidieties! Varbūt tas vienkārši ir kāds aizciemojies jūsu radinieks.