Daiļslidošanas zvaigzne Stefans Lambjēls: Phjončhanā jūtos kā latvietis

Olimpiskais vicečempions, divkārtējs pasaules čempions un publikas mīlulis. Diez vai Latvijas olimpiskajā delegācijā ir kāda pasaulē atpazīstamāka sporta personība par bijušo daiļslidotāju Stefanu Lambjēlu. Tagad viņš ir treneris, un viņa aizgādībā ir divi Latvijas daiļslidošanas talanti – Deniss Vasiļjevs un Diāna Ņikitina. Satikts Phjončhanā, slavenais treneris atbild uz Neatkarīgās jautājumiem.

- 2016. gada vasarā Denisu mocīja cirkšņa savainojums, kura dēļ bija apdraudēta viņa turpmākā karjera. Cik sapratu, tad lielā mērā tieši tev varam pateikties par to, ka viņš joprojām ir daiļslidošanā?

- 2008. gadā man bija ļoti līdzīga trauma. Kad uzstājos šovā Stars on Ice, iepazinos ar mediķu komandu Kanādā. Fizioterapeite kļuva par labu manu draugu. Ņemot vērā, ka viņai jau bija pieredze ar daiļslidotāju savainojumiem un, konkrēti, cirkšņa pievilcējmuskuli, biju pārliecināts, ka viņa spēs palīdzēt arī Denisam. Tādēļ devāmies uz Kanādu. Runa bija ne tikai par ārstēšanu, bet arī rehabilitāciju un gurnu funkciju atjaunošanu, lai muskulis atkal neplīstu. Mēs joprojām daudz strādājam tieši pie gurniem, jo daiļslidošanā kustības sākas tieši gurnos. Mums ir jābūt ļoti stipriem iegurņa muskuļiem. Būtībā mūsu sadarbība sākās ar to, ka palīdzēju viņam tikt galā ar traumu. Tas bija pats svarīgākais. Daiļslidotāja karjera nav ilga, tādēļ mums jābūt drošiem, ka ķermenis būs pietiekami stiprs.

- Šķiet, ka tevi šāda trauma piespieda beigt karjeru...

- Jā, šāda savainojuma dēļ es pārtraucu karjeru 2008. gadā, bet tad veselu gadu centos atrisināt šo problēmu. Neviens man nespēja palīdzēt, kamēr neatradu šo kanādiešu fizioterapeiti. Viņa mani aizveda uz Toronto, un tas izglāba manu pēdējo sezonu, tādējādi varēju nostartēt 2010. gada Vankūveras olimpiskajās spēlēs (Lambjēls tur izcīnīja ceturto vietu - J. F.).

- Kad palīdzēji Denisam, tu jau zināji, ka būsi viņa treneris?

- Jā. Vispirms viņš pie manis vērsās, lai palīdzu kā horeogrāfs. Pēc tam viņš atklāja, ka meklē jaunu treniņu bāzi. Man nācās izvērtēt dažādus faktorus. Viens no tiem bija viņa veselības stāvoklis. Teicu, ka atbalstīšu viņu un būšu viņa treneris, taču vispirms ir jāsaved kārtībā veselība. Slidot sākām tikai augustā, jo divus mēnešus viņam bija tikai sausie treniņi un darbs pie fizioterapeita. Tagad mēs pievēršam uzmanību vēl daudziem aspektiem. Ne tikai daiļslidošanai, bet arī uzturam, fiziskajai sagatavotībai. Deniss ir kļuvis gana populārs daiļslidošanas pasaulē, tādēļ ir svarīgi, ka viņam palīdz organizēt arī darbu ar medijiem. Ir svarīgi, ka viņam ir vide, kas viņu atbalsta. Man ir prieks, ka viņš ir atradis šos cilvēkus.

- Droši vien tādēļ Deniss norāda, ka tu viņam esi iemācījis būt par profesionālu sportistu.

- Tieši tā. Nezinu, cik ilgi mēs strādāsim kopā. Taču trenera darbā man šķiet svarīgi tas, ka vienā brīdī viņa audzēknis kļūst patstāvīgs. Viņš pats zina, kā jāstrādā ar savu ķermeni un prātu. Kamēr viņam vajadzēs manu palīdzību, es atbalstīšu viņu, bet vēlos panākt, lai viņš kļūst patstāvīgs. Lai viņš pats zina, kas viņam nepieciešams. Deniss ir gudrs un zinātkārs, viņš ātri mācās, tāpēc šajā ziņā es par viņa nākotni nesatraucos.

- Gribi vai nē, bet jūs abi tiekat salīdzināti. Kas tad, pēc tavām domām, ir jums abiem kopējs un kas ir atšķirīgs?

- Daudzi cilvēki saka, ka viņa slidojumā saskata līdzības ar mani, bet... Jau pirms sāku ar viņu strādāt, Denisam bija savs stils, viņš jau bija īpašs. Skatījos video no junioru Grand Prix un jau tad kaut ko saskatīju. Jā, mēs labi saprotam viens otru. Taču es nevaru viņam iemācīt īpašo mūzikas uztveri un interpretēšanu. Denisam patīk savienoties ar publiku, dalīties savā priekšnesumā. To nevar iemācīties. Es varu strādāt ar daudziem sportistiem, bet tam ir jānāk no cilvēka iekšienes. Tas mums ir kopējs. Protams, tehnika ir visa pamatā, taču, lai aizsniegtos tālāk par to, ir jāsaplūst ar cilvēkiem. Runa nav tikai par punktiem, bet arī par emocijām. Viņš cilvēkiem sniedz dziļas emocijas.

- Taču ar emocijām var nopirkt skatītāju, bet ne tiesnešus...

- Jā, taču runa ir par dalīšanos. Es uzskatu, ka skatītāju gadījumā ir tā - jo vairāk atdod, jo vairāk dabū pretī. Atceros, ka pasaules čempionātā Kalgari es priekšnesuma laikā jutos tik labi, sniedzu skatītājiem tik daudz un dabūju daudz arī pretī. Jutu vibrācijas. Ir svarīgi, kad sajūti, ka vari izmantot šīs vibrācijas savā priekšnesumā. Tiesneši to jūt. To var gluži vai sataustīt gaisā.

- Atšķirībā no daudziem vienaudžiem Denisam nepatīk mobilie telefoni un sociālo tīklu aktivitātes. Vai arī tas jums ir kopējs?

- Arī man tie nepatīk, bet ar šo attieksmi viņš jau ieradās mūsu skolā. Deniss ir savam vecumam neraksturīgi kaislīgs pret to, ko dara. Uzskatu, ka daiļslidošanā tā ir jābūt. Turklāt Deniss ir ļoti zinātkārs, kas ir ļoti laba īpašība. Mūsdienās esam tik cieši saistīti ar šo [rāda uz mobilo telefonu - J. F.]. Lai gan Denisam tie nepatīk, viņš tos lieto. Ir ļoti grūti saglabāt koncentrēšanos, ja ikdienā apkārt ir tik daudz informācijas. Šajā ziņā cenšos viņam palīdzēt koncentrēties vienai lietai. Ja viņš spēs koncentrēties vairāk tam, ko patiesi mīl, viņš varēs sasniegt vēl vairāk. Tāpat ir ar mācībām un hobijiem. Vēlos saglabāt viņā šo kaisli, bet, lai to izdarītu, ir vairāk jākoncentrējas tam, kas tev patiešām patīk.

- No Diānas Ņikitinas sapratu, ka Denisam nav nekādas saistības ar to, ka pagājušajā gadā arī viņa kļuva par tavu audzēkni.

- Tas ir interesanti. Man ir trīs ļoti talantīgi daiļslidotāji, kuri piedalījās 2016. gada Jaunatnes ziemas olimpiādē Lillehammerē, - Deniss, Diāna un Koširo Šimada. Visi trīs nekādā veidā nepalīdzēja cits citam nonākt pie manis.

- Sanāk, ka kļūt par olimpiskā vicečempiona un divkārtējā pasaules čempiona audzēkni ir diezgan viegli?

- Es vadu seminārus Japānas Daiļslidošanas federācijai, tādēļ pazinu Koširo jau kopš viņa bērnības. Diānu pirmoreiz satiku Jaunatnes ziemas olimpiādē Lillehammerē. Tātad pirmais kontakts ar viņiem bija nodibināts jau iepriekš. Ja kādam ir vajadzīga tava palīdzība, bet tu esi gatavs atbalstīt, tad attiecības pamazām veidojas. Man ar Diānu ir laba saikne. Viņa ir pavisam atšķirīga daiļslidotāja. Viņai ir visa nepieciešamā tehnika, lai būtu starp labākajām. Tagad viņai vajadzīga saikne ar skatītāju. Jau minēju, ka to ir grūti iemācīties, bet viņai ir interese par mūziku un viņa ir apburoša personība. Viņai kļūstot pieaugušai, tam ir kaut kādā veidā jāparādās. Viņai joprojām ir tikai 17 gadu. Pieaugot viņa arvien labāk spēs parādīt savas emocijas.

- Latvijā ir vēl viena talantīga daiļslidotāja Angelina Kučvaļska, kura pirms pāris gadiem Eiropas čempionātā izcīnīja ceturto vietu, bet šosezon nespēja parādīt sniegumu, lai kvalificētos olimpiādei. Cik grūti varētu būt atgriezties pēc šāda krituma?

- Atgriezties nekad nav viegli. Arī man bija grūti atgriezties pēc savainojuma. Pat, ja runa ir par mentālām grūtībām, tas nepadara atgriešanos vieglāku. Arī tās prasa laiku. Ir jāatgūst motivācija un pārliecība. Ja viņa būs gatava pārciest šo laika posmu, tad spēs atgriezties. Es viņai to novēlu. Esmu viņu saticis sacensībās, taču personiski nepazīstu, bet ceru, ka viņa tiks pāri grūtībām.

- Tavs tēvs ir šveicietis, bet māte portugāliete. Tu tagad esi ietērpts Latvijas karoga krāsās. Kā tas tev liek justies?

- Atklāšanas ceremonijā es nepiedalījos, tādējādi nedevos stadionā kopā ar Latvijas komandu. Taču man ir īpaša saikne ar Denisu un Diānu. Viņi abi dzīvo Šveicē, bet ir ļoti lepni pārstāvēt Latviju. Tādēļ arī es šeit, Phjončhanā, jūtos kā latvietis. Šveices sportisti olimpiskajā ciematā raugās uz mani un mēģina saprast, vai tas tiešām ir Stefans Lambjēls, un kāpēc viņš valkā Latvijas formas tērpu? No vienas puses, tas ir dīvaini, bet, no otras puses, - esmu daļa no viņu komandas, ģimenes.

- Pamanīju tevi Latvijas olimpiskās komandas prezentācijas pasākumā, bet cik reižu vispār esi bijis Latvijā un vai esi redzējis ko vairāk par ledus laukumu?

- Esmu bijis četras reizes. Biju Ventspilī, kas ir maza, jauka pilsēta. Pastaigājos tur ar Denisu un viņa mammu. Neko daudz neredzējām, bet apmeklējām restorānu. Starp citu, jums ir ļoti garšīgi ēdieni. Rīgā apskatīju pilsētas centru, redzēju operas namu. Man pat bija biļetes uz baletu, taču diemžēl nesanāca uz to aiziet. Kad kopā ar Denisu un Diānu biju Latvijā uz nacionālo čempionātu, aizgāju uz Ziemassvētku tirdziņu Doma laukumā. Tas bija ļoti skaisti un atstāja uz mani iespaidu. Es Latvijā jutos ērti.

- Bet, pieļauju, ka Latvijā daiļslidošana nav tik populāra, lai tevi uz ielas atpazītu, vai ne?

- Nē, vismaz pagaidām.

CV

Stefans Lambjēls

dzimis 1985. gada 2. aprīlī

bijušais šveiciešu daiļslidotājs

daiļslidošanas treneris un horeogrāfs

2006. gada ziemas olimpisko spēļusudraba medaļnieks

divkārtējs pasaules čempions

divkārtējs Grand Prix fināla uzvarētājs

deviņkārtējs Šveices čempions

Šveices karognesējs 2010. gada ziemas olimpiskajās spēlēs

pašlaik ir Latvijas daiļslidotāju Denisa Vasiļjeva un Diānas Ņikitinas treneris