Treneris Valters Abmairs ir bijis pasaules maratona elites aizkulisēs vairāk nekā 40 gadu. Sācis dzimtajā Vācijā, vēlāk palīdzējis šābrīža maratona lielvalstij Kenijai apjaust savu potenciālu.
Boikotējusi 1976. un 1980. gada olimpiskās spēles, Kenija astoņdesmitajos uzlēca pie maratona debesjuma un tā īsti nav norietējusi, par spīti ASV, Eiropas un Āzijas centieniem. Tikpat ļoti, cik Kenijai pašai, šis bija arī Abmaira kā pieprasīta trenera un sporta nozares sakārtotāja gepardlēciens. Jau pāris gadus pēc 1984. gada Losandželosas olimpiskajām spēlēm viņš turpināja savas karjeras maratonu Ganā, Ugandā, Nigērijā, Vācijā, Taizemē un Singapūrā.
Maratons ir gana savdabīga disciplīna, kur vajadzīgs iespaidīgs treniņstundu skaits attiecībā pret katru iespēju savu sniegumu atrādīt sacensībās. Talanti briest lēnām, un izcilība nereti tiek noslīpēta vecumā, kas citos sporta veidos jau nozīmētu pensionēšanos. Kaut pats jau pensijā, treneris nav rimies. Elites atlētu vietā viņš tagad māca trenerus un vada laiku, konsultēdams maratonu organizētājus dažādos kontinentos. Maratonam izdodas Valteru Abmairu aicināt uz sarunu pirms viņa lidojuma uz Keniju, kam sekos Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas (IAAF) treneru mācīšana Taizemē.
Jūsu CV nekādi nav satilpināms vienā, pat divās lapās.
Esmu tomēr kungs gados… (Smejas.)
Un šķiet, ka jūsu karjerai nav nekādu ģeogrāfisku robežu. Vai ir kāds kontinents, ko neesat vēl aptvēris?
Dienvidamerika. Un savā ziņā arī Ziemeļamerika, jo tur neesmu strādājis par treneri, bet ilgtermiņā uzturējies, pavadot savas komandas sacensībās.
Visos pārējos kontinentos esmu strādājis diezgan ilgi, lai gan par īstu ekspertu sevi varu saukt Vācijas, Āzijas un, protams, Āfrikas, sportā. Viss sākās ar Nigēriju, kurp Vācijas valdības programmas ietvaros mani nosūtīja tūdaļ pēc studijām Maincas Universitātē. Mans uzdevums bija sagatavot Nigērijas valsts izlasi 1972. gada Minhenes olimpiskajām spēlēm. Pēc tam devos uz Ganu, Taizemi, Malaiziju, atpakaļ uz Nigēriju, līdz nobāzējos kā treneris Kenijā.
Tieši Kenijas sakarā jūsu reputācija ir visspožākā. Valsts, kas boikotēja 1976. un 1980. gada olimpiskās spēles, astoņdesmitajos ar jūsu palīdzību atgriezās nu jau kā maratona lielvalsts.
Es neņemtos plūkt visus laurus. Tobrīd Kenijai palīdzēju izveidot infrastruktūru un izmantot šo grandiozo resursu – talantīgos gargabalniekus.
Patlaban visos maratona topos – gan pasaules rekordu, olimpisko spēļu un čempionātu – augšgalā ir kāds no Kenijas sportistiem. Kāda ir šo panākumu anatomija?
Kenijas rietumu puses vidējais augstums virs jūras līmeņa ir 2000 metru – ideāla vide, kur dabiskā veidā pierast pie retināta gaisa. Plaušu kapacitāte pieaug, tāpat kā sarkano asinsķermenīšu daudzums, un rezultātā audi, muskuļi un orgāni ir labāk apgādāti ar skābekli, ļaujot cilvēkam labāk pielāgoties tādam pārbaudījumam kā maratons. Otrs faktors ir ģenētisks un fizioloģisks. Viena no šābrīža zinātniskajām teorijām apgalvo, ka runa nav tikai par afrikāņu skrējēju citādo ķermeņa uzbūvi un masas indeksu, bet arī par mazliet atšķirīgi veidoto pēdu. Kenijiešiem ir izteiktāks, garāks papēža kauls, kas ļauj pēdai attīstīt vairāk enerģijas, spēcīgāk tiekties uz priekšu.
Arī sociālajam kontekstam ir sava nozīme. Kenijas rietumos, jo sevišķi nelielajā kalenjinu ciltī, no kuras cēlusies lauvas tiesa Kenijas elites skrējēju, pārtika nav sabojāta. Nav arī tik daudz cukura, nevajadzīgu saldumu kā, piemēram, Eiropā vai ASV.
Maratona disciplīna tomēr ir samērā monotona. Kas jūs tajā saista?
Tas tiesa. Bet tajā pašā laikā maratons reiz ir tā disciplīna, kas prasa teju hiperspējām apveltītu ķermeni un prātu. Neskatoties uz monotonajām kustībām, izcilam maratonistam jābūt vienlaikus taktiski radošam, fiziski spēcīgam un tehniski pieredzējušam. Tāpēc arī daudzi maratonisti izcilību sasniedz lielākā vecumā, nekā citos sporta veidos ierasts.
Kuram no elites maratonistiem ar savu izrāvienu rezultātos jūs izdevies pārsteigt visvairāk?
Šis saraksts ir garš. No stabilāk zināmiem skrējējiem tas ir pieckārtējais pasaules čempions kenijietis Pols Tergats, kura pasaules rekords [02:04:55] bija spēkā līdz 2007. gadam, un etiopietis Haile Gebraselasi, izcils maratonists un vairākkārtējs olimpiskais un pasaules čempions 10 000 metru skrējienā.
Ik gadu rodas daudz spēcīgu elites jaunpienācēju, maratona rekordu tuvinot divu stundu atzīmei. Turklāt pārsteidzošā kārtā maratons reiz ir tā distance, kur sievietes elpo vīriešiem pakausī. Vēl pirms 11 gadiem tā bija zinātniskā fantastika, bet britu sportistei Polai Redklifai izdevās pabīdīt pasaules rekordu vispirms zem divām stundām 17 minūtēm, gadu vēlāk jau noskriet 02:15:25. Tagad pasaules elitē ir jau piecas sešas sievietes, kas iekļaujas zem divām stundām un 20 minūtēm. Rīgas maratona absolūto rekordlaiku 02:15:48 sasniedzis kenijietis Juliuss Kuto. Zinātnieki apgalvo, ka tā arī paliks – maratons varētu būt vienīgā distance, kur sieviešu un vīriešu rezultāti ir tik pietuvināti. Tas skaidrojams ar sieviešu iedzimto spēju labi piemēroties videi un slodzei.
Sasniegt divu stundu un divu minūšu atzīmi ir nākamais maratonelites mērķis. Uz kuru no maratona lielvalstīm jūs liktu?
Potenciāls ir jebkurai valstij, kur vismaz trīs četri sportisti skrien zem divām stundām un četrām minūtēm. Cik man zināms, šādas – visaugstākās – līgas spēlētāji ir Kenija, Etiopija, Maroka. Neesmu drošs, kā ir ar ASV.
Un atlikušajai pasaules daļai jāpaļaujas uz farmācijas industriju?
(Smaida.) Nedomāju vis. Kā pierāda britu vieglatlēts, šābrīža 10 000 metru olimpiskais un 5000 metru olimpiskais, pasaules un Eiropas čempions Mo Fara, liela nozīme ir videi. Fara gan ir somāliešu izcelsmes, taču uzaudzis Lielbritānijā. Viņa treniņi norit ASV, un svarīgākais šajā stāstā, manuprāt, ir tas, ka treniņapstākļi tiek organizēti tādi paši kā kenijiešiem vai etiopiešiem. Nu, un nozīme, protams, ir arī līdz šim nepieminētajai dedzībai un mērķtiecībai.
Jūs esat bijis klāt neskaitāmos maratonos. Kurš no tiem šķitis vissarežģītākais?
Jāatzīst, ka neko grūtāku par Brunejas maratonu nevaru iedomāties. Pirms gadiem astoņiem tur bija mana sieva, es pats ne. Brunejā ir mitrs subtropu klimats, turklāt maratona trasei bija ekstrēms reljefs, vietām jāskrien arī pa garām kāpnēm, un organizatori par maratonu nezina vairāk kā vien to, ka distance ir 42 kilometri. Tāpēc arī labākie no rezultātiem atgādināja maratonistu sniegumu pirms simt un vairāk gadiem. Sportistus, kas startē subtropu maratonos, kur gaisa temperatūra svārstās starp 32–34 grādiem, bet gaisa mitrums 95–100%, vienmēr esmu īpaši cienījis. 2009. gadā, kad biju piesaistīts Singapūras maratona organizēšanai, mums pat izdevās sasniegt šiem apstākļiem pārsteidzošu rekordu – 02:11:25.
Lai konkrētais maratons uzrādītu labus rezultātus, jāpiedalās vismaz trīs četriem augstākās klases skrējējiem. Bet tas, protams, ir fakts, ka lauvas tiesa elites skrējēju izvairās no subtropu maratoniem, tāpat kā nelabprāt dodas uz sacensībām, kur distance ir stūraina, ar daudz pagriezieniem, kur reljefs nav līdzens vai laikapstākļi mēdz būt neprognozējami.
Kā ir ar Eiropu – kurš šeit ir cietākais rieksts?
Grieķijas klasiskais maratons ir īsts izaicinājums, cik esmu dzirdējis. Nekas cits man nenāk prātā, jo Eiropas skrējieni ir visai standartizēti. Pacēlumi un kritumi, gabali, kas jāveic pa tiltu vai zem tilta, strauji līkumi – tā visa Eiropas maratonos ir pēc iespējas mazāk. Esmu redzējis lielāko daļu no maratoniem Eiropā, un tie visi ir samērā vienkārši, laba platforma, kur sasniegt jaunus rekordus. Grūti ir tad, ja pasākums ieplānots pārāk agrā pavasarī vai pārāk vēlu rudenī. Piemēram, Cīrihes maratons ir viens no pirmajiem sezonā, notiek aprīļa pirmajā nedēļā, kad ne vienmēr gaiss ir iesilis.
Vai tādus pasākumus kā vīna pārpilno Medokas maratonu jūs ņemat nopietni?
Pārspētus rekordus no Medokas nesagaidīsim, bet tas tur nav no svara, būtiskas ir tradīcijas. Maratonu piedāvājums patlaban ir plašs, un daudzi no tiem mērķē būt par vidēju, sevi atpelnošu pasākumu, necerot uz IAAF atzinību bronzas, sudraba vai zelta kvalifikācijas zīmes izskatā. Lai gan pēdējā laikā esmu novērojis, ka arvien vairāk maratonu tiecas pēc abiem – milzu pūļa un starptautiska novērtējuma. Lai to sasniegtu, ir jāsamenedžē labi rezultāti.
Menedžēt rezultātus – izklausās tik prognozējami.
Daļēji tā arī ir. Paņem divus elites skrējējus, noliec tiem priekšā uzticamu komandu ar tā sauktajiem pacemakers, kas uzdod tempu un aiztur vēju, un rezultāts ir diezgan izkalkulējams praktiski jebkurā gadījumā. Var gan, protams, nepaveikties ar laikapstākļiem.
Skriešanai tagad parādījies tik daudz jaunu pieeju. Ir tie, kas neskrien pa asfaltu, izmanto tikai minimālos apavus vai skrien vispār basām kājām. Kādās domās esat par to?
Tas mani nepārsteidz, jo šīs metodes profesionālajā sportā ir pazīstamas jau gadu desmitiem. Manās treniņprogrammās vienmēr ir bijusi dažādība, sākot ar virsmām – smilts, zāle, kalni – un beidzot ar apaviem. Kurpes var būt vieglas, smagas, ar polsterējumu vai bez, ar naglām vai bez. Vai galu galā var skriet plikām kājām, ko sprinteri bieži dara pēdu atslodzei. Tā ķermenis iemācās adaptēties.
Bet kopumā treniņmetodes – kā tās mainījušās pēdējās desmitgadēs?
Pats sportistus vairs netrenēju, strādāju tikai ar treneriem, bet varu teikt, ka metodes kopumā ir tādas pašas kā pirms 40 gadiem. Mainījies ir viss, kas ir ap treniņiem. Strauji attīstījušās rehabilitācijas, relaksācijas un reģenerācijas metodes, sportisti attīstās pasīvi aktīvā veidā ārpus treniņnodarbībām. Agrāk, piemēram, nebija tādas ledusūdens peldes, kas veicināja asins cirkulāciju. Nebija tik spēcīga fizioterapijas atbalsta. Līdz ar to mūsdienu atlēts spēj izturēt lielāku slodzi, trenēties vairāk. Lai gan pašā treniņu pieejā kardinālu izmaiņu nav. Pirms 40 gadiem, es pat teiktu, Vācija ražoja labākus vieglatlētus nekā šodien.
Kas ir tuvākie sporta notikumi, kurus gaidāt ar nepacietību?
Pirmie pavasara maratoni varētu parādīt ko interesantu, tāpat kā pasaules čempionāts.
CV
VALTERS ABMAIRS
Dzimis 1947. gada jūlijā
Skolojies Minhenes Universitātes Sporta akadēmijā
Maincas Universitātes Sporta institūtā
Kopš 1971. gada trenējis vieglatlētus Nigērijā, Kenijā, Malaizijā, Taizemē, Singapūrā, Ganā un Vācijā
Gatavojis Nigērijas, Kenijas, Ugandas un Ganas izlases olimpiskajām spēlēm Minhenē (1972), Monreālā (1976), Losandželosā (1984), Barselonā (1992) un Atlantā (1996)
Piedalījies tādu pasākumu kā Hannoveres un Starptautiskais Singapūras maratons organizēšanā, būdams tehniskais konsultants un elites atlētu koordinators