MARATONS: Maratons ir svētki

Jau septiņus gadus režisore Laila Pakalniņa skrien katru dienu. Neatkarīgi no laikapstākļiem un sezonas viņas ikdienas maršruts ir 15 kilometru. “Šī nav sliktākā atkarība,” viņa smaidot saka.

Intervijas vietu Laila Pakalniņa izvēlas praktiski – tuvu kinoteātrim Splendid Palace, kur norunāta nākamā tikšanās un kur no 30. aprīļa rādīs viņas filmu par maratonu 42. Skrienot pirmo maratonu, Laila visu laiku jutusies kā filmā, tāpēc vēlējusies parādīt, kāds ir skrējiens no sportista viedokļa. Pagājušajā gadā, skrienot trešo maratonu, Laila filmēja – pašai uz pieres bija piestiprināta viena kamera, meitai uz muguras otra, un trasē atradās vēl četri operatori. Tieši šis viņai bija grūtākais maratons. Laila novērojusi, ka uz viņu neattiecas nekādas likumsakarības. Piemēram, viņai bija teikts, ka parasti visgrūtākais ir otrais maratons un trešais visvieglākais. Lailai viss izvērties otrādi. Arī maratona otro pusi viņa skrien vieglāk un ar gandrīz labāku rezultātu nekā pirmo. Laila atceras, ka pirmā maratona laikā, 27. kilometrā, skrējusi blakus kādam vīrietim, kas noteicis: “Vēl tikai 15 kilometru!” Viņa piekrīt: “Tiklīdz esi ticis pāri pusei, jāskrien arvien mazāk!”

Padoms ar atgriezenisko saiti

Režisore nosmejas, ka jautāt, kāpēc viņa skriet, ir tikpat retoriski kā vaicāt dzērājam, kāpēc viņš dzer, – gadu gaitā skriešana kļuvusi par ieradumu. Tomēr otrs arguments ir disciplīna. “Tā kā mans darbs nav normēts, es pati nosaku ritmu un apjomu, man ir svarīgi ielikt sevi rāmjos un radīt režīmu.” Radošajā procesā idejas tiek noguldītas zemapziņā, un rezultāts var atnākt pēkšņi: “Ir gadījies, ka, meklējot risinājumu kādam radošam jautājumam, nodomāju, ka rīt skrienot es to izdomāšu, un tā arī sanāk.”

Laila Pakalniņa nekad nav bijusi mājās sēdētāja, viņai vienmēr paticis braukt ar velosipēdu, peldēt. Pirms septiņiem gadiem meitai Annai, kas trenējas snovbordā, ieteikusi papildus no rītiem skriet, lai sasniegtu labākus rezultātus. Meita patiešām sākusi aktīvi ar to nodarboties, un pāris mēnešu vēlāk Laila viņai piebiedrojusies. Ar laiku režisore pārliecinājusies, ka skriešana ir patiesi piemērota un 

atbilstoša viņas dzīves ritmam. “Dažreiz pie sevis nodomāju, ka ir pavisam traki, jo esmu skrējusi pat ar temperatūru – pamostoties jutos slikti, bet, ja neskrietu, būtu vēl sliktāk. Protams, tas nav labi, bet es nevaru iedomāties, kā tas būtu – pamosties un neaiziet skriet!”

Lailas ikdienas maršruts ir apmēram 15 kilometru, ja ļoti jāsteidzas, tad – ap desmit. Kad viņa raksta scenāriju, pagarina ikrīta skrējienu līdz 21 kilometram. Pirms septiņiem gadiem Lailai licies, ka cilvēki, kas skrien maratonu, ir pārcilvēki, taču tagad režisore uzskata, ka ikviens, kas noskrējis pusmaratonu, var noskriet arī maratonu. “Lielākā problēma iesācējiem, un, manuprāt, tā varētu būt raksturīgāka tieši puišiem, ir vēlme būt līderim – skriet pirmajam, ātrāk par citiem, tāpēc viņi iztērē sevi jau pirmajos kilometros. Sievietēm tas ir mazāk raksturīgi, jo no dabas, šķiet, mums dota prasme sadalīt spēkus.”

Uzticība Rīgai

Laila Pakalniņa uzskata, ka ārzemēs skriet ir vieglāk, jo, skrienot pa nezināmu maršrutu, nav skaidrs, cik tas ir garš, un ir interesanti. Reiz Berlīnē, ejot skriet uz parku, viņa paņēmusi līdzi fotoaparātu, jo skrienot ievēro daudz vairāk. Šāda nodarbju apvienošana novembrī diemžēl beigusies ar slimību. Tāpēc Laila piebilst, ka skrienot ar mākslu nodarboties tomēr nevajag.

Viņasprāt, skrējēji ir īpaša kopiena, un režisore priecājas, ka skrējēju skaits pieaug arī Latvijā. Lai kur Laila būtu, viņa skrien. “Esmu skrējusi visos lielākajos pasaules kino festivālos, kuros rādītas manas filmas.” Taču viņai nav laika nodarboties ar maratona tūrismu. Laila skrien tur, kur atrodas, un ieplāno tikai Rīgas maratonu. “Gribētos iekārtoties tā, ka varētu noskriet divus maratonus gadā – Rīgā un vēl kādā pilsētā.”

42 kilometrus režisore skrējusi tikai oficiālajās sacensībās; tās skriet, viņasprāt, ir grūtāk, jo pastāv kopējais temps, kurā viegli pazaudēt savējo, ierasto. Tomēr sacensībās skriet esot jaukāk, jo tajās valda laba gaisotne. “Es nekad neskrienu uz laiku, rezultāts nav svarīgs, taču uzlabot ātrumu es vēlētos, lai būtu iespējams skriet blakus labākiem sportistiem,” viņa saka.

Skrienot Lailai ir gadījies tikai noberzt kājas, iespējams, tāpēc, ka apavus valkā par ilgu. Viņa zina, ka skrējējiem ieteikts tos mainīt ik pēc 1000 kilometriem, taču, tā kā Laila mēnesī noskrien vismaz 400, viņai nāktos pirkt jaunus ik pa trim mēnešiem. Tomēr ik pa laikam parunāties ar speciālistu – profesionālu sportistu vai ārstu – režisore iesaka ikvienam. Pati tādā veidā atklājusi, cik svarīgi ir 

skriešanas laikā dzert. Līdz tam viņa bija pieradusi uzticēties savām sajūtām. Tas pats esot attiecināms uz ēšanu. Pirms skriešanas Laila ir ieradusi izdzert krūzi šķidruma un apēst banānu, savukārt skriešanas laikā viņa paņem līdzi kādu tūbiņu dabīga augļu vai dārzeņu koncentrāta. Vēl viņa atklājusi zemesriekstu sviestu, ko patiesi iesaka ēst visiem skrējējiem, – tas ne tikai dod enerģiju, bet arī atjauno.

Lielākie padomdevēji parasti esot cilvēki, kas paši nemaz neskrien, un neviens režisorei neiestāstīšot, ka skriet ir slikti. Pēc pirmā maratona gandarījuma un laimes iespaidā Laila jutusi, ka pārsimt metru pirms finiša viņai acīs riešas asaras, tomēr tās savaldījusi, jo finišā gaidījis vīrs – arī mērens skriešanas skeptiķis.

Regulārā skriešana Lailu ir padarījusi izturīgāku. Viņa uzsver, cik svarīgi ir, lai tieši režisors filmēšanas laukumā varētu izdarīt visvairāk un nostrādāt garākās stundas. “Lai es strādātu, man vajag skriet!”