MARATONS: Ja pilnai distancei nav laika

Ķīmijas doktors Kristaps Jaudzems 21 kilometru skrien, ja nav laika īpaši trenēties visai maratona distancei. Sevi par gargabalnieku viņš uzskata kopš deviņu gadu vecuma, kad sācis trenēties orientēšanās sportā, kur distances ja ne kilometrāžā, tad ilgumā bieži vien pielīdzināmas pusmaratonam.

Tīra skriešana gan viņam kopš bērnības nav patikusi. Tad 2008. gadā Kristaps devās studēt doktorantūrā uz ASV, kur orientēšanās sports ir zemā līmenī. Ar kaut ko nodarboties gribējies, un, drauga mudināts, viņš pēdējā brīdī pieteicies prestižajam Ņujorkas maratonam. Paradoksālā kārtā izlozē veiksme stāvēja blakus Kristapam, bet draugs palicis aiz strīpas. Tas notika jūnijā – līdz skrējienam bija vien četri mēneši.

Masu šarms

Galvenais Kristapa sabiedrotais, trenējoties pirmajam tik garajam skrējienam, bija internetā uzietā grāmata Run less, run faster (Skrien mazāk, skrien ātrāk). „Likās, ka tas varētu būt pamatoti, jo, pirmkārt, grāmatu izstrādājuši zinātnieki – un es arī esmu zinātnieks. Otrkārt, metodika bija līdzīga tai, ko man mācīja treneri orientēšanās sportā,” izvēli pamato Kristaps. Šajā programmā nedēļā ir trīs pamata treniņi. Pirmās ir intervālu distances – ātri jāskrien mazi gabali. Otrs ir ātrs garāks skrējiens no pieciem kilometriem, trešais – garais treniņš.

Cītīgi pildot programmu, rezultāti neizpalika, un Ņujorkas maratons tika noskriets divās stundās un 52 minūtēs. „Kad sāku trenēties, mans mērķis bija trīs ar pusi stundas, labākajā gadījumā – trīs stundas 20 minūtes. Trenējos, trenējos un jutu, ka rezultāts uzlabojas. Tad nodomāju: varbūt varētu palīst zem trim stundām,” ceļu uz labo rezultātu raksturo skrējējs.

Ar to brīdi tad arī maratonu padarīšana Kristapam iepatikās. „Man patika, ka bija masas, daudz cilvēku ielas malā, kuri skrien un atbalsta...”

Kristaps garās distances uzskata par labāko veidu, kā daudz strādājošam cilvēkam tikt prom no domām par darbu. Turklāt, skrienot svešās vietās, īpaši – ārzemēs, papildu bonuss ir arī jaunās apkārtnes iepazīšana.

Taču gadījušies arī kuriozi. Pirmajam pusmaratonam Kristaps nepaguva reģistrēties laikā. Taču vienmēr ir cilvēki, kas pieteikušies, bet kādu iemeslu dēļ plānus maina. Viens tāds bijis Kristapa kolēģis. Tad nu savu pirmo 21 kilometru latviešu sportists noskrēja ar Pedro vārdu uz numura.

Un tagad labi noskriet 21 kilometru!

„Kad noskrēju Ņujorkā, likās – tagad ir labs rezultāts pilnajam, vajadzētu arī labu pusei,” stāsta Kristaps. Pirmais pusmaratons veikts Kalifornijā janvārī – pāris mēnešu pēc Ņujorkas. Tam viņš īpaši negatavojies, skrējis uz pirmsmaratona treniņu bāzes. Rezultāts – stunda 22 minūtes. „Jutos baigi viegli!”

Pēc pirmā pusmaratona Kristaps nolēmis šai lietai pieiet nopietnāk un sācis treniņus pēc programmas. Aprīlī labi pieveikts vēl viens pusmaratons turpat Kalifornijā.

Zinot, ka vasarā gaidāma atgriešanās Latvijā, Kristaps pieteicies Berlīnes maratonam, ko gan noskrējis ne tik labi kā Ņujorkā – divās stundās un 54 minūtēs.

Pēdējos divus gadus Rīgā viņš skrējis pusmaratonus. „Latvijā par skriešanu man arvien labāk patīk orientēšanās sports,” skaidro Kristaps, kurš divas reizes gadā startē orientēšanās sacensībās Somijas komandā. „Bet, kad nāk tuvāk Rīgas maratons, uzreiz ir doma – o, būtu forši uzskriet!” viņš neslēpj. Tā kā Rīgā pusmaratoniem Kristaps īpaši netrenējas, personīgais rekords nav uzlabots.

Papļāpāt ar senu draugu

Jautāts, kas patīk Nordea Rīgas maratona pasākumā, Kristaps atbild – daudz pazīstamu skrējēju. „Varu pieskriet klāt, parunāties. Pirmoreiz biju nedaudz par ātru paņēmis sākumu un noplīsu. Otrajā reizē izdomāju, ka skriešu sākumu lēnāk, tad paātrināju un skatos: o, re, kur viens draugs! Pieskrienu, pasaku čau. Pēc tam satiku draugu, ko nebiju ilgāk redzējis, viņš tagad dzīvo Luksemburgā. Paskrējām kādus piecus kilometrus kopā, parunājām...” atmiņās dalās Kristaps.

No orientieristiem daudzi skrien arī pusmaratonus un maratonus, taču līdz ar jaunajiem skriešanas virzieniem iepazīti arī jauni cilvēki, kas nodarbojas tikai ar šo sportu.

Temps, apģērbs un apavi

Tagad pie praktiskām detaļām. Pēc Kristapa domām, ideāls skrējiens ir ar mierīgāku sākumu, bet kopumā vienādā – savā – ātrumā, kas gan tad ir precīzi jāzina. „Es visu laiku trenējos ar GPS pulksteni, bet ar laiku jau tempu jūti dabiski,” saka Kristaps.

Cik viņš skrējis, beigas vienmēr bijušas grūtas. „Tu mokies, mokies ar domu, ka vienkārši jāaizvelkas līdz galam...” neslēpj zinātnieks. Nemocīt sevi un mest mieru? „Es tāds neesmu! Parasti izdaru tās lietas līdz galam.”

Visas garās distances Kristaps skrējis ar vieglatlētu šortiem un ar vai bez piedurkņu kreklu, kas ir elpojošs un neuzsūc sviedrus. „Ja gribi labāko rezultātu, domā par to, lai visu laiku justos labi,” viņš skaidro, kāpēc pievērš drēbēm uzmanību un neskrien, piemēram, kokvilnas T kreklā.

Arī apavus Kristaps izvēlas rūpīgi. Kad vēl trenējies orientēšanās sportā, dabūjis nopietnu muguras traumu un, pēc fizioterapeita ieteikuma, centies neskriet pa cietu segumu. Kad tomēr nolēmis skriet maratonu, Kristaps katru rītu vingrojis, lai nostiprinātu muguras un vēdera daļu, un iegādājies atbilstošus skriešanas apavus. Notestējis pēdu un skriešanas stilu, ticis pie maksimāli stabiliem apaviem un vēl papildu speciālām ieliekamām pēdiņām.

Griķus un gaļu!

„Jāēd veselīgi,” savu pamatpostulātu nosauc Kristaps. Īpaši vēl esot ASV, viņš centies ēst nerafinētos ogļhidrātus – brūnos rīsus, makaronus un griķus. „Tie ir ogļhidrāti, kas nav sašķelti, līdz ar to tie šķeļas lēnāk, un enerģija izdalās ilgstoši, kamēr, piemēram, parastie [ogļhidrāti] un cukurs tiek sašķelti momentā. Ja enerģija netiek izmantota, tā pārvēršas taukos,” ar zinātnieka precizitāti skaidro Kristaps. Savukārt pēc smagiem treniņiem vajadzīgi proteīni – gaļa, lai atjaunotu muskuļus.

Nordea Rīgas maratona rītā pirms skrējiena Kristaps pieceļas laikus un uzēd putru. Pēc skrējiena parasti ietrāpās kādā grilēšanas pasākumā ar draugiem.

Visu laiku gan treniņos, gan sacensībās ir svarīgi uzņemt šķidrumu, viņš atgādina. Sacensībās Kristaps izvēlas sporta dzērienus, jo svīstot izdalās sāļi, kas jāatjauno.

21 kilometra distancē viņam enerģijas batoniņi nav nepieciešami, bet pavisam garajā gan prasoties – skrējiena otrajā pusē. Latvijā neesot redzētas, bet ASV garšojušas cietās želejas konfektes enerģijai.