MARATONS: Kalnu un piejūras rūdījums
Uzņēmējs Jans Rihards Berugs ir arī aizrautīgs ceļotājs un sportists. Dzimis Norvēģijā, kopš 1991. gada dzīvo Latvijā. Vadījis Ziemeļu Ministru padomes informācijas biroju, vēlāk kļuvis par prorektoru Vidzemes augstskolā, arvien vairāk iesaistoties tūrismā – vadot Riga Convention Bureau, paša dibināto tūrisma un pasākumu organizāciju The Mice Cream. Šobrīd Rihards ir Tartu Universitātes doktorants un īpašnieks Grand Hotel Ushba, cēli nosauktai nelielai viesnīcai Gruzijas kalnainajā Svanetijas novadā.
Sāpes diktē distanci
Aktīvi ar sportu Rihards nodarbojas kopš desmit gadu vecuma, vidusskolas gados pat mācījies vieglatlētikas skolā. Tīkamākas vienmēr šķitušas īsās distances – 800 un 1500 metru, taču labāk padevušās garākās. Pēc dienesta armijā Rihards sacensībās vairs bieži nav piedalījies, un skriet sanācis arvien retāk. Pirms pieciem gadiem, vēlēdamies uzlabot fizisko formu, sportot atsācis. Iesākumā bijis grūti, pat nepatīkami, taču jo vairāk trenējies, jo vairāk to izbaudījis: “Pārvarot pirmās grūtības, kad aizelšanās netraucē un kustības vairs neprasa piepūli, skriešanu var pielīdzināt brīvības sajūtai. Skrienot var nedomāt neko vai – tieši pretēji – risināt kādu jautājumu. Labs skrējiens pielīdzināms gandarījumam, kādu gūst no paveikta darba. Man patīk iziet ārpus ierastās komforta zonas, lai saprastu, cik stiprs ir ķermenis un gars.”
Ikkatrs, kas aizrāvies ar skriešanu, zina, ka vienā brīdī tā var kļūt par atkarību. Var tai ļauties, bet var arī nonākt situācijā, kad jāmeklē kompromiss. Rihardam piemērotas distances garumu noteica sāpošie ceļgali: “Nogurumu nejūtu arī pēc vairāk nekā stundas skrējiena, taču ceļiem tas nepatīk. Diemžēl pusmaratonus tagad neskrienu, nākas samierināties ar īsāku distanci.” Lai arī pēdējos gados Rihards atsācis aktīvus treniņus, viņš vairs nesporto divreiz dienā, kā to mēdzis darīt jaunībā. Tagad rezultāts vairs nav tik svarīgs, sacensības, kā viņš atzīst, ir vairāk iekšējas – ar sevi. Svarīgāka kļūst kvalitāte. „Arī sacensību gars ir labs treniņš,” piebilst Rihards. Dzīvojot Gruzijā, viņš skriešanu mēdz aizstāt arī ar distanču slēpošanu, gariem kalnu pārgājieniem un riteņbraukšanu, taču ilgāk par pāris dienām bez skriešanas nespēj izturēt.
Rekordisti iedvesmo
Rihardam patīk vērot arī profesionālas sacensības, pārsvarā individuālos sporta veidus – vieglatlētiku, slēpošanu –, jo tieši šajās disciplīnās vislabāk iespējams novērtēt, cik daudz darba un treniņstundu sportists ir ieguldījis, lai sasniegtu rezultātu, un cik stiprs viņš ir psiholoģiski. Jaunībā, dzīvodams vēl Norvēģijā, Rihards ar draugiem mēdzis apmeklēt profesionālas sacensības, kurās gūtais azarts no sportistu sasniegtajiem rekordiem devis jaunu enerģiju uzlabot savus rezultātus. “Atceros, ka 1981. gadā redzēju britu skrējēju Sebastjanu Ko, uzstādot jaunu pasaules rekordu 1000 metros. Pēc finiša pieskrēju klāt un nofotografēju viņu! Arī tagad, vērojot labus vieglatlētikas mačus televīzijā, kājas kļūst nemierīgas un gribas doties dabā paskriet pašam.”
Uzņēmējs atzīst, ka gana svarīgi ir, ar kādiem apaviem skriet. “Miljardiem soļu, kurus speram, skrienot pa asfaltu vai labākajā gadījumā pa meža taku, atsaucas kājās, tāpēc treniņos ir svarīgi par tām rūpēties, ieguldot naudu kvalitatīvos apavos un pasargājot sevi no savainojumiem.” Viņš piebilst, ka katra cilvēka pēda ir atšķirīga, tāpēc jāatrod piemēroti apavi. Savukārt, kad jautāju, cik svarīgs Rihardam ir pareizs uzturs, viņš nosmej, ka viņam pietiek prāta ēst un dzert veselīgi. “Nepērku nekādus speciālus sporta ēdienus un dzērienus, bet ēdu to, kas ķermenim liek justies labi. Nesmēķēju, bet no laba gruzīnu sarkanvīna arī neatsakos.” Gruzijā viņš iecienījis vietējo jogurtu un pēc gariem pārgājieniem vai treniņiem to kāru muti apēdot ar ananasu un guavas ievārījumu.
Smagsvara terapija
Skrējējam ar pieredzi ir arī dažādi piedzīvojumi. Bērnībā ar draugiem laukos nodibinājuši neformālu sporta klubu un bieži savā starpā organizējuši sacensības, izdevuši arī kluba avīzi. Izveidojuši savu stadionu – apmēram 400 metru apli ap mājām. Reiz sacensībās 800 metru distances pusē kāda meitene sūdzējusies, ka sāpot vēders. Pārējie bērni ieteikuši paņemt rokā akmeni, tas varot līdzēt. Kad pēc laika meitene atkal atgriezusies distancē, viņa abās rokās stiepusi tik lielu akmeni, ka nav varējusi paskriet, bet sāpes esot pazudušas. Savukārt studiju gados nācies nožēlot, ka pirms sacensībām iepriekšējā vakarā nobaudījis jaunu, asu ēdienu. Nākamajā dienā bijis pārāk vājš, lai uzrādītu konkurētspējīgu rezultātu.
Arī Svanetijā, kur Rihards tagad dzīvo, viņš nodibinājis sporta klubu Becho Sport Club un rīko dažādas sacensības. Skriešanā gan dažkārt gadās šķēršļi, šoreiz ne sāpju, bet ragulopu veidolā, jo ganu nepieskatītas govis kalnos ir manāmas visai bieži. Skrējējam, kas sasniedzis labu rezultātu, nākas novirzīties no takas, lai apskrietu dzīvnieku un turpinātu sacīkstes. Vienas no skriešanas sacensībām, ko klubs organizē, ir BechUp. Tās sākas Bečo ielejas lejas daļā un beidzas tās augstākajā daļā. Kopumā jāveic 8,2 kilometri, un finišs atrodas 380 metru augstāk par startu. Skrējiens notiek katru gadu, septembra pirmajā sestdienā. Rihards laipni aicina ciemos: “Visiem, kas Rīgas maratonā var noskriet 10 kilometru un garāku distanci, jābūt pa spēkam arī mūsu kalnu maršrutam, kas ir skaists un interesants.”
Katrā valstī, kur uzņēmējs dzīvojis, viņam ir mīļas skriešanas vietas. Norvēģijā paticis skriet pa koši zaļām dižskābaržu meža takām pie Lavrikas. Latvijā – galvenokārt pa piejūras mežiem, kuros Rihards apbrīnojis īpašo gaismu, gaisu un arī auru. Savukārt Gruzijā iespaidiem bagātākā vieta esot Svanetija, kur “staltās un sniegotās kalnu virsotnes ieskauj spilgtu ziedu krāšņās pļavas”.